Andra Vētras bilde
Kā risināt konfliktu?
Lai atrisinātu konfliktu, ir izstrādāta „četru soļu” metode. Teorētiski tā ir viena no efektīvākajām metodēm konflikta risinājuma pozitīva rezultāta panākšanai. Tātad:
- solis. Runā ar cilvēku! Tas nozīmē radīt apstākļus komunikācijai un aprunāties ar oponentu. Jāievēro divi pamatlikumi. Pirmais –neatkāpties no sarunu iespējas un neizvairīties no komunikācijas. Otrais: neizmantot draudus un varu, lai uzvarētu. Mēs varam būt spējīgi kontrolēt savu izturēšanos, pat, ja otrs cilvēks izraisa spēcīgas antipātijas.
Pirmā soļa realizācija var prasīt diezgan ilgu laiku, jo sākumā otra konfliktējošā persona bieži nemaz var nevēlēties diskutēt par jebkādiem miera izlīgšanas variantiem. Svarīgi neizmantot draudus, bet argumentus, kas norādītu uz šādas sarunas noderīgumu ikvienai no pusēm.
- solis. Klusums un vieta, kur neviens netraucē. Tas nozīmē atrast laiku un vietu, kur šī saruna varētu notikt. Neaizmirstiet veltīt sarunai pietiekami daudz laika.
- solis – pati saruna. Abiem tās dalībniekiem ir jāseko, lai netiktu pārkāpti abi pirmā soļa nosacījumi un jāatbalsta samierināšanās reakcijas.
Spriedze neapšaubāmi ir abām pusēm, tādēļ mēģiniet to kliedēt sarunas laikā, atbalstot otras puses izvirzītās samierināšanās reakcijas, ja vien tās jums der un neraisa iebildumus. Nenoraidiet priekšlikumus spīta dēļ! Tas dos panākumus!
- solis – vienošanās. Tai būtu jābūt:
- sabalansētai – neviens nav ne uzvarētājs, ne zaudētājs,
- cilvēcīgai – neaizmirstiet par labu, iecietīgu izturēšanos vienam pret otru nākotnē,
- nozīmīgākos konflikta gadījumos fiksētai – piemēram, ierakstītai, lai vajadzības gadījumā to būtu viegli atsaukt atmiņā.
Lūk, ko par ceturto soli saka kāda sieviete, kas šo metodi izmēģinājusi reālā strīda situācijā: “Ceturtais solis paredzēja, ka mēs turpmāk centīsimies izvairīties no strīdiem un, ja tie draudēs izcelties, mēģināsim tos „nogludināt” jau pašā konflikta sākumstadijā. Manā skatījumā frāze: „Neviens no mums nav nedz zaudētājs, nedz uzvarētājs” bija viens no svarīgākajiem vienošanās fāzes veiksmīga noslēguma stūrakmeņiem, jo tieši pēc tās mans oponents patiesi bija gatavs šo strīdu aizmirst. Uzskatu, ka ikviena strīda veiksmīgam atrisinājumam nepieciešams radīt otram sajūtu, ka esi uz sadarbību noskaņots. Parādot savu pozitīvo un draudzīgo attieksmi pret otru, viņam vairs nav iemesla „turēt ļaunu prātu”, protams, ja vien konflikts nav lielāks par tā saucamo vidējo konflikta līmeni – sadursmi, kas ikdienā tieši vai netieši skar ikvienu no mums.
Praktiski izpētot „četru soļu” metodi, noskaidroju, ka tā darbojas, lai gan – ne bez sarežģījumiem. Iespējams, tajā būtu vajadzīgs ieviest dažas sīkas korekcijas, tomēr jāsaprot, ka katrs konflikta gadījums ir individuāls. Kopumā šī metode palīdz atrisināt vidēja līmeņa strīdu.”
Lai izdodas ikvienam!
Četru soļu metodes apraksts: Omārova S., Cilvēks runā ar cilvēku, Kamene, 2003
Cilvēki, kas nonākuši konflikta stāvoklī, parasti nemēdz aizdomāties, ka „konflikta sakne”, iespējams, radusies tieši viņos, nevis pretiniekā. Pirmā doma vairumā gadījumu ir – „Man jāpierāda, ka man ir taisnība!” Taču, iespējams, ir vērts izsvērt, kas un kā patiesībā noticis, jo, apdomājot notikušo, dažkārt var gadīties, ka jāatvainojas otram cilvēkam. Kad norimušas negatīvās emocijas, to viegli un gana objektīvi var izvērtēt, atbildot uz šādiem jautājumiem:
1. Kāds bija konflikta saturs?
2. Kāpēc notikušais izvērtās par konfliktu?
3. Kā rīkojos es un kā – mans pretinieks?
4. Ko kurš teica?
5. Kam vēl bija nozīme?
6. Kādas bija konflikta pazīmes?
7. Kādas sajūtas manī izraisīja šis konflikts? Vai jutos kā pazemotais vai kā pazemotājs?
8. Kā es reaģēju?
9. Kurš mani atbalstīja? Vai atbalsts nāca no vairākuma aculiecinieku?
10. Kas bija konflikta liecinieki? Ko viņi teica par notikušo?
[Fēlavs E. G., Konflikti darbā, De Novo, Rīga, 2003]
Svarīgākais, atbildot uz šiem jautājumiem, ir solījums darīt to objektīvi. Iespējams, ka patiešām vainojama otra konfliktā iesaistītā persona vai personu grupa, taču tādā pašā mērā tas varat būt arī jūs. Cilvēks ar pietiekami veselīgu psihi un nepārsātinātu agresijas stāvokli biežāk pratīs izsvērt situācijas būtību.
Ikvienā konfliktsituācijā, ja vien ir vēlme rast kompromisu un atrisināt samilzušo problēmu, ir jāprot ierobežot un kontrolēt emocijas, jo tās parasti ir negatīvas. Protams, tas nav viegli. Taču ikviens piekritīs, ka tas lielākajā vairumā gadījumu ir vienīgais ceļš, kā saglabāt draudzīgas attiecības ar otru konflikta dalībnieku/ dalībniekiem.
Protams, ir arī gadījumi, kad konflikts tā rezultātā ir pozitīvs, jo tas ir vienīgais ceļš, kā likt „iestigušam” procesam vai darbībai beidzot atsākt kustību, kas galu galā noved pie pozitīva iznākuma. Iespējams, mums jāmēģina tādā veidā skatīties uz konfliktiem, jo zināms teiciens “Nav ļaunuma bez labuma!” lieliski parāda, ka ikvienai situācijai dzīvē ir divas puses. Analizēsim arī savu, ne tikai otras puses uzvedību strīda laikā. Tas būs labs pirmais solis uz daudz dziļāku situācijas izpratni.
Kas ir konflikts un kā mazināt saspringumu saistībā ar to?
Konfliktsituācijas definīcijā tiek teikts – tā ir situācija, kad rodas pozīciju, uzskatu, priekšstatu par cilvēku darbību un uzvedību, nesaskaņas, bet dažreiz ir arī to tiešs pretstatījums (Vorobjovs, 2002).
Ikviens cilvēks savā dzīvē ir saskāries ar konfliktsituācijām. Kad tās tiek piedzīvotas, ikviens no mums var izvēlēties piedalīties tajā vai – gluži otrādi – neiejaukties. Ir cilvēki, kam konflikts ir gluži kā ikdienas sastāvdaļa, bet citi izvēlas vispār neiejaukties šādu situāciju gadījumos. Tas viss atkarīgs no mūsu temperamenta, egoisma pakāpes, vēlmes aizstāvēt sevi u.tml. To, cik ļoti konflikts „ierauj sevī” katru no mums, nosaka mūsu emocijas un to kontrolēšanas spēja.
Ikviens konflikts principā ir risināms, taču tam vajadzīga spēja un vēlme rast kompromisu, turklāt uz to ir jābūt gatavām abām konfliktējošajām pusēm. Dažreiz emocijas ir tik sakāpinātas, ka šķiet – kompromiss ir vienkārši neiespējams. Tā nav. Ikvienu strīdu var atrisināt, bet negatīvās emocijas – „izlādēt”. Protams, jāatceras, ka tas jādara videi un apkārtējiem cilvēkiem nekaitīgā veidā.
Vispirms abām konfliktējošajām pusēm ir jāatzīst, ka konflikts patiesi ir noticis. Ikviens strīds sākas kā nesaskaņas divu cilvēku vai cilvēku grupu starpā, un tā attīstības procesā tam ir tendence saasināties. Konflikts pēc tā izpausmes veida dalās divās apjomīgās grupās – atklātajā un slēptajā konfliktā.
Atklātais konflikts – konflikts, kam ir ārēja izpausme konfliktējošo personu uzvedības emocionālajās, verbālajās un neverbālajās formās. Šis konflikts vienmēr ir personisks.
Slēptajam konfliktam nav ārējas izpausmes, jūtu ekspresijas, verbālās vai neverbālās agresijas. Viss konflikts noris „pakļautā” un „vadītāja” iekšējā sfērā un uzskatāms par iekšpersonu konfliktu.
No tā mēs varam izdarīt secinājumu, ka slēptajā konflikta tipā konfliktējošās puses var arī neatdzīt, ka konflikts notiek, lai gan tā ir. Lai konfliktu varētu sekmīgi atrisināt, pirmkārt, tas ir jāatdzīst. Arī slēptais konflikts ir viena no konfliktu izpausmes formām, kura, laikus neatpazīta, nenovēršami pāraugs atklātajā konflikta formā.
Kad konflikts ir atpazīts un atdzīts, nepieciešams atbrīvoties no negatīvajām emocijām un organisma spriedzes, kas pārņem ikviena cilvēka būtni nepatīkamu izjūtu laikā.
Pastāv divi nekaitīgi emociju „izlādēšanas” veidi – vizualizācija un muskulārā reaģēšana.
Aplūkosim tuvāk, ko īsti nozīmē šie termini.
Ja kāds ir mūs sadusmojis, pazemojis, nokaitinājis vai kā citādi aizskāris, varam izmantot vizualizāciju. Tas nozīmē iedomāties dusmu izraisīšanas objektu, piemēram, smieklīgās, neveiklās un muļķīgās situācijās. Mēs varam iztēloties pilnīgi visu, galvenais, ka neietērpjam savas negatīvās emocijas vārdos. Kad esam nomierinājušies un atguvuši pašapziņu, varam aukstasinīgi turpināt dialogu.
Ja vizualizācija nešķiet pārāk iedarbīga metode vai, ja fantāzija nav tik spēcīgi attīstīta, jāatbrīvojas no negatīvās spriedzes tīri fiziskā veidā. To sauc par muskulāro reaģēšanu jeb objekta aizstāšanu. Šīs metodes pamatā ir darbs ar ķermeni – varam ar kājām noiet 10 km, ar rokām mazgāt veļu, kārtīgi samīcīt spilvenu, saplēst pāris vecus šķīvjus u.c. Galvenais ir „attīrīt” organismu un prātu no negatīvajām emocijām, kas to pārņēmušas.
Mēs runājam par kompromisiem un izdevīgumu, ko šādās situācijās gūt no otra. Var teikt, ka mūsdienās tas ir pat moderni… bet aizmirstam vai vienkārši negribam atcerēties par tik vienkāršu vārdiņu kā „piedod!”, kas strīda „karstumā” dažkārt ir gluži vai svētīgs…
Kura ir Tava taktika konflikta situācijās?
Pats svarīgākais veiksmīgai strīda atrisināšanai ir abu pušu vēlme sadarboties un izbeigt negāciju izpaušanu otra virzienā. Taču dažos gadījumos vienkārši nepieciešams nedaudz izmainīt savu pieeju konflikta situācijām. Lai to noskaidrotu, var izpildīt testu, kurš palīdz noskaidrot ikviena cilvēka taktiku konflikta situācijās. Tabulas rūtiņas jāaizpilda, izmantojot ciparus no “1” (visbiežāk izmantojamā taktika) līdz “5” (visretāk izmantojamā taktika). Testa rezultāti būs „veselīga” viela pārdomām – varbūt nepieciešams kaut ko mainīt uzvedībā, kad izceļas konflikti…
| Taktika | Izmantoju visbiežāk. | Izmantoju diezgan bieži. | Izmantoju visai reti. | Neizmantoju. |
| Konkurence.
Es aktīvi aizstāvu savas intereses.
| | | | |
| Izvairīšanās.
Es cenšos izvairīties no konfliktiem vai ignorēt tos.
| | | | |
| Pielāgošanās.
Es cenšos piekāpties partnerim.
| | | | |
| Sadarbība.
Es cenšos panākt vienošanos, kas apmierina abas puses.
| | | | |
| Kompromiss.
Es cenšos panākt lēmumu, kas balstās uz abu pušu piekāpšanos.
| | | | |
[Fēlavs E. G., Konflikti darbā, De Novo, Rīga, 2003
