Āda ir cilvēka ķermeņa visapjomīgākais orgāns. Tā veic daudzas un dažādas funkcijas. Aplūkosim svarīgākās:
1) ierobežošanas funkcija un aizsargfunkcija;
2) saskares un kontakta funkcija;
3) izpausmes un atveides funkcija;
4) seksuālā funkcija;
5) elpošanas funkcija;
6) izdalīšanas funkcija;
7) siltumregulācijas funkcija.
Daudzējādās funkcijas, kuras jāveic ādai, atklāj tām visām piemītošo kopīgo spēju vibrēt (t.i., radīt svārstību kustības).
Daudz
uzskatāmāk tā vērojama starp diviem galvenajiem — ierobeţožuma un
kontakta — poliem. Ādas slānis ir mūsu ārējā materiālā robeža, kura
pastāvīgi jūt apkārtējās vides iedarbību. Āda visā pilnībā atspoguļo gan
mūsu būtību, gan pasaules uzskatu, un šim objektīvajam atspoguļojumam
mēs nekādi nevaram pretoties.
Ādas virskārtā caur nervu galiem
reflektē visi mūsu iekšējie orgāni, tāpēc jebkurš traucējums tajos
projicējas uz ādas un rada dažādas pārveidības. Savukārt kairinājums
noteiktās ādas daļās pa nervu kanāliem tiek novadīts uz attiecīgajiem
iekšējiem
orgāniem. Šī iekšējo orgānu saistība ar noteiktām ādas vietām, kuras
ir zinātniski noskaidrotas un medicīnas darbiniekiem zināmas kā Heta
joslas, pamato refleksjoslu terapiju. Pie šiem ārstniecības veidiem
pieder sinepju plāksteru un banku likšana, pēdu masāža, akupresūra
(uzspiešana) attiecīgos punktos, ausu adatterapija un
vēl daudz kas cits.
Pieredzējis
praktiķis, rūpīgi aplūkojis pacienta ādu un izdarījis
uzspiedienus noteiktos punktos, drīz nosaka diagnozi. Un, attiecīgi
iedarbojoties uz šiem punktiem, viņš var atvieglot orgānu stāvokli.
Ko
mums āda visbiežāk atklāj, ko tur vislabāk varam saskatīt? Tas ir
apsārtums, uztūkums, sabiezējums, iekaisumi, dažādi izsitumi un abscesi.
Ādas vietas, kur tie izpaužas, nav nejaušas, tās precīzi izgaismo
atbilstīgus notikumus mūsu dzīvē. Senāk pieņemtā shēma, kas ļauj
novērtēt cilvēka raksturu pēc dzimumzīmju atrašanās vietas, var radīt
tikai papildu maldus. No tās būtu jāatsakās kā no nejēdzīgas māņticības.
Viss redzamais ir tikai neredzamas sfēras līdzība, tieši tāpat
kā jebkurš mākslas darbs ir mums neredzamās mākslinieka idejas izpausme.
No redzētā
vienmēr kā no izejas punkta varam spriest par
neizpausto, neredzamo. Šo atziņu mēs neviļus liekam lietā diendienā.
Ieejot nepazīstama cilvēka dzīvojamā istabā un aplūkojot tās iekārtojumu
un priekšmetus, mums tūlīt rodas priekšstats par saimnieka gaumi un
tieksmēm. Līdzīgus iespaidus iegūsim, ielūkojoties drēbju skapī...
Mūsu gadsimtā visur, kur vien raugāmies, varam pamanīt daudzus
bezgaumības paraugus.
Ņemiet vērā, ka iegūtā informācija
atspoguļojas mūsos kopumā. Katrā tās daļā atrodam veselumu, tāpēc nav
svarīgi, kuru sastāvdaļu aplūkojam. It visur redzami vieni un tie paši
bezgaumības paraugi, kurus ap sevi savākuši cilvēki.
Viengabalainu
priekšstatu par cilvēku mēs rodam, apskatot acs
varavīksneni (iridodiagnostika), ausi, pēdas, katru asins pilienu, katru
šūnu, katru seju un ķermeņa uzbūvi (psihognomija) un tāpat — arī ādu.
Šī
grāmata māca iepazīt cilvēka saslimšanas simptomus. Un nav jau svarīgi,
kur skatīties, ka tikai būtu vēlēšanās saredzēt! Patiesības drumslas
pār mums ir dāsni izkaisītas it visur.
Pienācīgi
jānovērtē jau pats fakts, ka speciālisti meklē cēloņsakarību
esamības eksperimentālos pierādījumus. Līdz šim meklējumi vēl ir bijuši
neauglīgi un veltīgi, kaut gan apgaismības brīdi var tuvināt, ja vēlmei
pierādīt bez jebkādiem
aizspriedumiem pievienosim to, ka viss,
kas eksistē, ir ciešā savstarpējā saistība un stingri pakļaujas
analoģijas likumam: viss, kas ir augšā, tāpat ir arī apakšā, un
viss iekšējais līdzinās ārējam, un — otrādi...
Uz ādas samērā
labi atspoguļojas mūsu psihiskais stāvoklis un daudzējādās reakcijas.
Visi mēs labi pazīstam sarkšanu no kauna, nobālēšanu un nosvīšanu
bailēs un uztraukumā, šausmu šermuļus, ko tautā sauc par zosādu. Pirmos
eksperimentus un mērījumus attiecībā uz asociatīvajām saiknēm izdarīja
K. G. Jungs. Mūsdienu elektroniskie aparāti ar pastiprinātāju palīdzību
ļauj daudz precīzāk izmērīt un pat grafiski attēlot ādas īpatnējo
elektrovadāmību. Katrs vārds, katrs jautājums, katra izjūta un doma
mērījumu rezultātus tūlīt maina.
Tas viss liecina, ka āda ir
milzīgs projecēšanas lauks, kurā skaidri atspoguļojas gan visi
somatiskie notikumi, gan psihiskie procesi. Un, ja tā ir, kādu gan
ilūziju tad lolojam, dažādi grimējot to, cenšoties noslēpt visas ādas
nepilnības, nevis cītīgi pūloties darbā ar sevi? Šo mānīgo rīcību, kas
jau veido veselu nozari, sauc par kosmētiku. Un mēs šai iluzoriskajā
mākslā labprāt ieguldām savus līdzekļus. Mūsu mērķis nebūt nav norāt
tos, kuri kosmētiski izskaistinās, mēs gribam tikai vēlreiz aicināt
objektīvi aplūkot sevi un padomāt par viena vai otra ādas defekta
iekšējo cēloni, kā arī par to, kur sakņojas senā tradīcija krāsot un
visādi rotāt savu ķermeni. Ja āda izsaka iekšējo stāvokli, katrs
mēģinājums to mākslīgi labot zināmā mērā ir negodīga rīcība. Mēģinot
kaut ko "notušēt" (nogrimēt), kaut ko inscenēt, cenšamies rādīt to, kā
mūsos nav. Tādējādi, zaudējot iekšējā satura un arējās formas
savstarpējo atbilstību, radām sev neīstu ārieni. Starp "būt brīnišķīgam"
un "brīnišķīgi izskatīties" atšķirība ir tāda pati kā starp būtību un
ārējo izskatu. Visa šī neīsto masku izrāde, no makijāžas līdz
groteski kroplīgajai plastiskās operācijas idejai, lai tikai vairotu
skaistumu, liecina, ka cilvēce ir zaudējusi savu īsto seju.
Iepriekšminētie
mēģinājumi kļūt citādam un glītākam izvirza problēmu: mīlestības
trūkums pirmām kārtām pašam pret sevi. Iemīlēt sevi jau sen kļuvis
par visgrūtāko uzdevumu. Katrs, kas domā, ka viņš to spēj un arī mīl,
jauc savas būtības izpratni ar savu mazo ego. Viņš pat nezina, kā šīs
vissvarīgākās jūtas pamodināt. Ārēji izveidodami sevi kā veselumu, tajā
ietveram arī savu neredzamo tēlu. Tieši tāpēc nekāds grims nepalīdzēs
noslēpt īsto seju. Aizraušanās ar kosmētiku vienmēr liecina, ka
iekšējais cilvēks vai viņa apziņa ir palikuši nemainīgi.
Vajag
tikai pavirši aplūkot ādu, lai noteiktu cilvēka psihisko statusu. Zem
ļoti jutīgas (plānas) ādas slēpjas ļoti jutīga dvēsele, bet zem raupjas
un taukainas ādas meklējams noslēgts un stūrgalvīgs biezādainis, kas
tiecas dzīvot pārticībā. Nenoteiktu jūtu, šaubu un baiļu mākti cilvēki
pārmērīgi svīst. Āda ir arī cilvēku saskarsmes subjekts. Šī saskarsme
var izpausties dūres belzienā vai maigā glāstā. Cilvēkam ir izvēles
iespēja, bet tā savukārt atspoguļojas viņa ādā.
Ādas slimības var noritēt ādā iekšā un zem tās (izsitumi, iekaisumi, abscesi) vai arī izpausties kā tās ārējs bojājums.
Abos
gadījumos der padomāt par iespējamo savas aprobežotības jomu. Diemžēl
reti kādam izdodas palikt pilnīgi veselam un neskartam.
Ādas izsitumi
Ļoti spilgts piemērs te ir pusaudži, kuri nonākuši
dzimumnobriešanas stadijā un kuriem uz sejas parādās pinnes. Šai periodā
hormonu darbības dēļ seksuālās vēlmes cenšas izlauzties uz āru, bet
bailes tās apspiež un nomāc. Grūti vadāmais dzimumnobriešanas periods
izpaužas kā pats spilgtākais konfliktsituācijas paraugs. Šai attīstības
posmā nosacīto pusaudža mieru pēkšņi izjauc pilnīgi jauni un neparasti
vēl neapzināti aicinājumi, kas nāk no organisma dzīļu dzīlēm. Sākas
pastiprināts mēģinājums apzināt sevi kā sabiedrības vienību un reizē arī
to, kas notiek pašā. Bet šī
jaunā sajūta tik neatlaidīgi
uzmācas un ir tik nepazīstama un nepierasta, ka tieši tāpēc iedveš
bailes. Tās pusaudzi no sapņu pasaules atved atpakaļ ierastajā stāvoklī.
Bet tas neturpinās ilgi. Satraukums, kas pāraug uzbudinātībā,
atkārtojas atkal un atkal.
Te arī meklējams pusaudža gadu un
agrīnās jaunības laika iekšējais konflikts. Vienlīdz stipri iedarbojas
gan vēl neizbaudītās dzīves daļas intriģējošā pievilcība, gan bailes no
tās. Katrs konflikts noris pēc šā scenārija, mainās tikai tā tematika.
Pusaudža gadu un agrīnās jaunības laika galvenie temati ir seksuālie,
mīlas, partnerības jautājumi. Šai laikā pamostas tieksme pēc pretējā
dzimuma un interese par to. Parādās stipra vēlme rast ciešāku saskarsmi,
tomēr ir bail riskēt un kļūdīties. Pēkšņi uzradušās seksuālas
fantāzijas liek kaunēties par sevi. Izsitumi, kas radušies uz
ādas, nenoliedzami liecina par iekšēju konfliktu. Šajos gadījumos āda kā
ierobežotāja apslāpē pāri malām plūstošo vēlmi atrast sev otru. Psihei
tagad jāpārslēdzas uz ārstniecības procedūrām. Pilnīga uzvara būs tikai
tad, kad tiks saprasts, ka ādai jābūt tīrai un jāpatīk otram, turklāt
neaizmirstot, ka tā ir tiešā kontakta orgāns.
Iekaisusī
āda uzskatāmi rāda, ka līdz šim pastāvošie ierobežojumi psihiskajā jomā
ir pārtraukti un pilnīgi jauna, instinkta spēka vadīta enerģija
tieksies realizēties fiziskajā jomā. Bet no priekšlaicīgas pieredzes,
kura šai vecumā nav vēlama ne garīgajai, ne arī fiziskajai organisma
veselībai, glābj paša seja, ko ir izķēmojušas pinnes. Nerealizētās
vēlmes pārvēršas iekaisušā ādā. Cik cieša ir savstarpējā saikne starp
seksuālajām problēmām un izsitumiem, skaidri saskatāms arī pēc to
atrašanās vietas uz ādas. Zēniem izsitumi parādās tikai uz sejas, bet
meitenēm — uz sejas, retumis arī muguras rajonā un uz kakla priekšpuses.
Citas ķermeņa daļas nekad netiek bojātas, jo pretējā gadījumā bojājumi
neatbilstu savai nozīmei. Ja ir kauns un māc raizes par savu
seksualitāti, vajadzētu transformēt šīs izjūtas tā, lai būtu kauns
no kauna par saviem nejaukajiem izsitumiem. Tādējādi šauri ievirzītā
domāšana pārslēgsies un izveseļošanās paātrināsies.
Visu
ar dzimumnobriešanas perioda izsitumiem var attiecināt arī uz citiem
ādas izsitumiem. Acīm redzamie izsitumi vienmēr liecinās, ka kaut kas
tāds, kas ilgi slēpts iekšienē, beidzot ir izlauzies atklātībā. Izsitumi
neapšaubāmi parāda to, kas agrāk bijis apslēpts. Šis atklājums palīdz
izprast izsitumu cēloņus tik izplatītām bērnu slimībām kā masalas,
skarlatīna (šarlaks), masaliņas. Katrā šādas slimības gadījumā notiek
bērna lēciens jaunā attīstības pakāpē. Jo izteiktāki ir izsitumi, jo
intensīvāk noris slimība un straujāka ir bērna attīstība. Ja bērna āda
pārklājas ar krevelēm vai kļūst kraupjaina, tā ir kā atbilde
mātēm, kuras nevērīgi izturas pret savu bērnu un pārāk maz veltī viņam
īstu, sirsnīgu
uzmanību. Kreveles ir acīm redzama neredzamās
sienas izpausme, ko radījuši vecāki un bērna paša mēģinājums to tādējādi
pārraut. Bērna ekzēma liecina par mātes beziemesla iekšējo antipātiju
pret viņu. Visbiežāk šādi sevi izpauž mātes, kurām ir nosliece uz īpašu
"estētiskumu", tās, kuras ļoti augstu vērtē pašas sevi.
Psoriāze (zvīņēde)
Psoriāze ir visplašāk izplatītā dermatoze (ādas slimība).
Izsitumiem uz iekaisušās ādas ir plankuma veids, asi izteiktas malu
joslas un tos klāj sudraboti baltas zvīņas. Psoriāze izplatās gan
lokālā, gan ģeneralizētā veidā. Ārēji āda atgādina bruņas, kādas ir
daudziem dzīvnieku valsts pārstāvjiem. Pats par sevi saprotams,
ka dabiskās aizsardzības un kontakta funkcijas šādā gadījumā tiek
izjauktas pilnīgi. Turklāt nekas netiks ielaists sevī un netiks izlaists
no sevis. Par noslēgtiem cilvēkiem tautā mēdz teikt, ka viņiem esot
bieza āda, jo viņus klāj bruņas. Aiz šādas "aizsargāšanās ar bruņām"
slēpjas izsmalcināta patmīlība un milzīgas bailes no tā, ka tikai
apkārtējie cilvēki to neaizskartu un neaizvainotu.
Jo vairāk
attīstīta ir patmīlība un jūtelība, jo lielākas ir bailes un
vēlēšanās aizsargāties, jo blīvāk un plašāk pacienta ādu aptver zvīņēde.
Tas
līdzinās parādībām dzīvnieku valstī. Nocirpuši vilnu dzīvniekiem,
mēs atklājam zem tās neaizsargātu, viegli ievainojamu un maigu būtni.
Tāpat arī zvīņēdes slimnieki slēpj sevī vieglu aizvainojamību un
sīkumainību. Bet arī šāda maniere — dzīvot, nevienu un neko neielaižot
sevī, baidoties kļūt "ievainotam", piešķir dzīvei traģisku nokrāsu.
Bailes no aizvainojuma un neuzticēšanās cilvēkiem, kas jau iesakņojušās
dvēselē, uzceļ aizsardzības valni pret visiem un pat pret mīlestību
un tiem, kas sirdzēju mīl. Par mīlestības klātbūtni liecina atklātība,
prasme ielaist otru sevī, bet šai gadījumā vārti ir cieši aizdarīti.
Tādējādi no "dzīves viļņu svaigās plūsmas" zem bruņām tiek izolēta
dvēsele. Pieaugošo baiļu un periodisko slimības saasinājumu nomākta, tā
pamazām var tapt aizvien nabadzīgāka. Pārraut šo patoloģisko loku kļūst
grūtāk un grūtāk. Taču reiz arī šai dvēselei, kas pastāvīgi baidās no
lamatām un tik izsmalcināti vairās no ievainojumiem, rūgtā paša pieredze
liks saprast, ka dvēsele ir nemirstīga un to nevar ne ievainot, ne aizvainot.
Viss, kas noris ārējo formu pasaulē, skar tikai to indivīda daļu, kura
pati ir spējīga daudz ko sagrozīt un daudz ko arī aizspriedumaini
izskaidrot. Atveseļošanās var sākties tikai pēc daudzkārtējiem
triecieniem, kas ir saņemti no ārienes.
Ja liktenis
būs labvēlīgs un psihoterapeits (dziednieks) būs ne tikai teorētiski,
bet arī garīgā ziņā izglītots, tad apvērsums dvēselē var paātrināties un
līdz ar to — sāksies ādas atveseļošanās.
Šai slimībai
raksturīgas ir galējības — viegla aizvainojamība un aizsargāšanās ar
"bruņām" (noslēgšanās sevī). Galēja slimības izpausme nosakāma ne vien
pēc bojātās ādas apjoma, par to liecina arī asiņojošu ieplaisājumu
parādīšanās uz ādas. Tādējādi palielinās briesmas inficēties. Uz ādas
acīm redzami saskaras divas galējības — ievainojamība un ragvielas
veidotās "bruņas". Psihiskajā ziņā tā ir vēlēšanās būt labās
kaimiņattiecībās, gūt tuvību un arī bailes no visa tā.
Psoriāze
sākas ar ādas bojājumiem elkoņu rajonā. Ar elkoņu palīdzību
mēs "izsitamies" dzīvē, un tie ir arī mūsu atbalsts pārdomās. Tieši
šajās vietās sākas ragvielas un bojājumu parādīšanās uz ādas. Tie ir
pirmie vēstneši, kas brīdina par mūsu rīcības nepareizi izraudzīto
vektoru. Neieklausoties brīdinājumā, cilvēks riskē — visa ādas virsma
var pārklāties ar zvīņveida plankumiem. Un tad šie ragvielas
laukumi kļūst par acīm redzama absurda un galējību ierobežotājiem mūsos
pašos. To, ko laikā nav paveikusi apziņa, vēlāk izdarīs pamatīgi bojātā
āda, laika gaitā piespiezdama slimnieku kapitulēt.
Nieze
ir saistīta ar daudzām ādas slimībām, bet reizumis tā var
parādīsies arī kā patstāvīga slimība — nātrene, nātru drudzis. Šis
samērā nepatīkamais simptoms, likdams nemitīgi kasīties, var novest
cilvēku līdz izmisumam. Vārdiem "niezēt" un
"kasīties" mūsu
sarunvalodā psiholoģiski atbilstošas nokrāsas ir: " man nekur
nav miera", " iekšā viss knieš" vai arī "tas uz mani neattiecas", "beidz
kasīties! (strīdēties)", "kam niez, tas kasās". Šajos formulējumos
vārdu "kasīties" un "niezēt" nozīmes sasaucas ar vārdu "kairinājums"
(sakaitināšana, sadusmošana, saniknošana, iekaisums, iekaišana). Lai gan
tuvākā jēdzieniskā nozīme vārdam "kairinājums" ir seksualitāte, tomēr
mēs vēršam uzmanību arī uz citām dzīves jomām, kurās šis jēdziens tāpat
var radīt rezonansi. Katrā cilvēkā taču iespējams izraisīt gan
agresīvās,
gan labās jūtas. Ja kaut kas mums kļūst vilinošs un
interesants un tas nemitīgi mūsos tiek stimulēts, tad ar laiku tas var
izpausties gan kā seksualitāte, mīlestība, simpātija vai agresivitāte.
Pašam vārdam "kairinājums" ir vairākas nozīmes. Parasti tiek izjusta tā
jēdzieniskā divējādība. Šā jēdziena izpausmes mainās no rupjām līdz
pavisam
izsmalcinātām. Turklāt vienā gadījumā mēs paši esam
iekaisuši, bet citā — kaismīgi reaģējam. Bet katrā gadījumā iekaišana
izraisa uzbudinājuma vilni. Tā arī latīņu valodas vārds "prurigo" norāda
ne tikai uz kairinājumu, bet arī uz kaisli un juteklību, tāpēc darbības
vārdam "prurire" ekvivalents ir darbība vārds "kasīties" (kairināt).
Ādas
nieze nozīmē to, ka psihiskajā ziņā mūs kaut kas neliek mierā,
kairina. Nevērīgums vai vieglprātīga attieksme šai jomā, nevēlēšanās
analizēt savas jūtas var radīt nevēlamas sekas. Jebkuras niezes cēlonis
ir kāda kaislība, — tā iekšēji dedzina kā uguns, kura tiecas izlauzties
uz āru, meklējot plašumu. Šīs uguns dēļ esam spiesti kasīties. Jo
spēcīgāka kaisles liesma trako mūsos, jo vairāk izteikta ir nieze.
Ādas
kasīšana simbolizē vāji izteiktu meklēšanu, rakņāšanos sevī.
Līdzīgi rakņājam un meklējam kaut ko zemē, lai šo "kaut ko" izceltu
dienas gaismā. Tāpat arī mūsu slimnieks meklē kaut ko ādas virspusē,
laižot darbā nagus, bet reizēm arī ko citu, lai tikai remdinātu niezi.
Dažkārt pēc lielas piepūles viņš tomēr atrod to, kas viņu tik ļoti ir
kaitinājis, plosījis, uzbudinājis un satraucis. No kasīšanās radušies
noberzumi un jēlumi galu galā izskaidros arī jebkuras nervozitātes
cēloņus. Nieze vienmēr mums laikus dara zināmu to, par ko mēs iepriekš
neesam interesējušies un kam neesam pievērsuši nekādu uzmanību. Tā
pavēsta par nemieru mūsu dvēselē, bet dvēselei taču ir tik svarīga
nozīme mūsu fiziskajā dzīve. To daudz kas var satraukt:
pazudinoša kaislība, kvēla mīla, aizrautīga iedvesma, negantas dusmas un
niknums. Tāpēc nav jābrīnās, ka nieze itin bieži ir saistīta ar
sarkaniem plankumiem un liesmainām
ekzantēmām.
Dvēseles dziļumos skan aicinājums: kasīsimies un skrāpēsimies tik
ilgi, līdz visā pilnībā apzināsimies, ka sakasījumi (jēlumi) ir labi un
mums ļoti vajadzīgi!
Tādējādi mūsu ādas kārtas (materiālie pārsegi) atklāj mūsu iekšējās tieksmes un noslēpumus.
dziednieks Guntis Ozoliņš