Domas veidodamas dzīvi, ievēro brīvās gribas likumu, lai cilvēks paspēj pārdomāt. Prāts kā instruments, pieradis kalt redzamo. Sirds, kas ir gara mājoklis, zina kā, bet nepareizo uzskatu ieausta, nespēj laicīgi prātu noskaņot. No šejienes abiem rodas saskaņa, kas palīdz skumīgajam materializēties. Turpretī, ja abus noskaņo uz prieku, ienāk prieks.
Lai panāktu, ka materializējas tas, ko gribam, ir jānoskaņo prāts, lai tas uzmana to mērķi uz kuru tiecamies, bet ne prāto par to, kas ir. Cilvēkam jāizdara apzināta izvēle, ko vēlas, bet ne to, ko nevēlas saņemt.
Kas traucē noturēties izvēlē? Daždažādo pienākumu, solījumu un atkarību birums. Lai kļūtu par to, par ko vēlas būt, ir jāatbrīvo enerģija, kura ieslēdzam prātojumos.
Sanāk aizdomāties par pašcieņu un pašapziņu. Sūkstāmies, ja aizskar un aktīvi aizstāvam. Aizstāvoties uzbrūkam vai arī klusējam pieņemdami upura lomu.
Kas traucē noturēties izvēlē? Daždažādo pienākumu, solījumu un atkarību birums. Lai kļūtu par to, par ko vēlas būt, ir jāatbrīvo enerģija, kura ieslēdzam prātojumos.
Sanāk aizdomāties par pašcieņu un pašapziņu. Sūkstāmies, ja aizskar un aktīvi aizstāvam. Aizstāvoties uzbrūkam vai arī klusējam pieņemdami upura lomu.
Kas notiek, ja tā darām? Cilvēki zemapziņā jūt, ka tam otram nav iekšējās vērtības, jo zina, ka cilvēki neaizstā to, kas ir vairumā. Aizstāv to, kā pietrūkst.
Kas šeit darāms? Ir jāpārtrauc aizstāvēties. Prāts jānoskaņo, ka atlaižu kāri aizstāvēties, tā celdams savu kvalitāti, bet gan piekrītu, lai ceļas cita cilvēka kvalitāte. Tas būs augsirdīgs žests, karalisks, kad saproti, ka ar tavu pašvērtību viss kārtībā. Kāpēc tas otrs tā cenšas? Tapēc, ka pazeminādams vienu, grib pats pacelties. Ja jau tā, tad lai droši ceļas viņa vērtība. To paceldams, iekšēji sajutīs svētlaimi un nodomās, ka sastapis zelta cilvēku.Ja tā ]nodomās viens, otrs, tad tiešām kļūsim par zeltu. Tad nevis paši sevi celsim, bet citi pacels mūs.
Pats svarīgākais, ka tā enerģija, kas tika tērēta aizstāvībai, ieplūdīs ķermenī kā dzīvinoša iedvesma. Kāpēc pietrūkst spēka? Cilvēks pieradis baidīties, aizstāvot svarīgumu.
To izdarījis prāts, kura darbībai ir mērķis - izzināt redzamo. Lai iespaidus uzturētu, tiek paņemta enerģija, kuru prāts atrauj no mērķu realizācijas.
Vienkārši, prāts uzskata, ka tā ir jādara. Neviens to nav mācījis, ka ir citi realizācijas ceļi. Ja pamācītu, tad realizētu to, ko iemācīja.
No šejienes, jāapzinās aizspriedumi un tie droši jāatlaiž. Bez apziinātas domas, nezinās ko atlaist.
Cilvēkam jāiemācās būt laimīgam tajā vidē, kurā tas atrodas. Lai to izdarītu, ir jāiemācās atrast pareizo ceļu. Sekošana citu pieredzei atbalstāma, kad apgūstam pamatus.
Cilvēkam jāiemācās būt laimīgam tajā vidē, kurā tas atrodas. Lai to izdarītu, ir jāiemācās atrast pareizo ceļu. Sekošana citu pieredzei atbalstāma, kad apgūstam pamatus.
Tos apzinoties, ir jātiecas uz savu sapni. Kas notiks, ja nepārtraukti kopēsim citus? Šis paradums atturēs no tā, ko spēj individualitāte. Tieši tā individualitāte, ko kopējam, spēja kļūt par to, kas ir tikai tādēļ, ka prata atrast savu ceļu.
Bet dzīvē nav sevi jāpiespiež. Sanāk, ir jāatlaiž arī kāre spiest mācīties,jo tad sirds varēs saklausīt savu ceļu.
Jāpalūdz, lai Dievs Tēvs dod patiesību, ka viss ir tā, kā tam vajag būt. Ja cilvēks spēs sevi noskaņot un tiekties uz mērķi, neskatoties uz domu daudzveidību, tad to ieraudzīs.
Protams, ja ceļā nesastapsies ar kāri pakritizēt kādu. Kāpēc to darām? Tāpēc, ka ir vainas sajūta. Tā arī maļam viens otru, nezinot, ka uz katru vainīgo, dzīvei ir kāds vainīgais ar bargāku varu.
Ko darīt? Atcerēties, ka mūsu prāts daudz ko nezina, tātad tam jāatgādina, ka kritizēt nav izdevīgi, jo tad pašu sāks kritizēt.
Kritika tērē enerģiju. Ir jāpielieto nestandarta pieeja, piemēram, atļaut sev justies apbižotam. Pažēlojam sevi un atlaižam savu vainas izjūtu. Prātam būs pieredze.
Ja radīsies līdzīga situācija, prāts ieslēgs savu jauno pieeju un manipulatori, kas manipulē, nesaņemdami kāroto, pazudīs. Cilvēks paliek par marioneti, kad tas, nezinādams mīlestības likumus, aizstāv savu svarīgumu.
Tas notiek tādēl, ka nav apzināti citi dzīves scenāriji. Šos scenārijus apgūstam, ja spējam apzināties un atlaist to, kas rada diskomfortu.
To var izdarīt, ja maina attieksmi, to, ar kuru pieņemam vai nepieņemam dzīves piedāvāto. Daudzi ieciklējušies būt par īstu vīrieti vai īstu sievieti. Un paliek griboši, jo viņi jau ir īstie.
Tātad, uzskats, ka jābūt par tādu, par kaut kādu īstu, patiesībā attur no dzīves prieka. Atlaižot tiekmi būt par to, kas jau ir, ieplūdīs dzīvesprieks un iedvesma smaidīt.
Ivars Vrubļevskis

