Lūgšana.
„Kungs, Tu zini labāk par mani, ka, laikam ritot, novecoju un kādu dienu būšu pavisam veca. Neļauj man kļūt par pļāpu un par visu vairāk pasargā mani no liktenīgiem maldiem, ka katrā lietā un vietā man jādara zināmas savas domas.
Atbrīvo mani no neremdināmas vēlmes jaukties citu darīšanās. Liec man būt gādīgai, bet ne īgnai; liec izpalīdzēt, bet ne izrīkot. Žēl, protams, ka nevarēšu likt lietā savu gadu gadiem krāto gudrību, bet Tu, Kungs, itin labi zini, ka līdz sava mūža galam gribu saglabāt kaut pāris draugu. Pasargā mani no vēlmes iegrimt bezgalīgos sīkumos – dod man spārnus, lai uzreiz nonāktu pie lietas būtības.
Lūdzu žēlastību un pacietību, lai spētu uzklausīt citus runājam par savām slimībām. Bet apzīmogo manas lūpas, lai es nebilstu ne vārda par savām sāpēm – drīz vien tās pieņemsies spēkā, un katru gadu pieaugs vēlme runāt par tām. Dod man spēku izciest tās.
Neuzdrošinos lūgt, lai Tu uzlabotu manu atmiņu; tā vietā neliedz pazemību un aiztaupi pašpārliecinātību, kad tas, ko atceros, ir pretrunā ar pārējo atmiņām. Neliedz man saņemt to brīnišķīgo mācību, ka arī es varu kļūdīties.
Sargā mani savā pacietīgajā maigumā. Negribu būt svētā – līdzās svētajiem reizēm grūta dzīve - , bet taisnība ir arī tā, ka vecs, ķildīgs sievišķis ir nelabā augstākais sasniegums.
Dod man spēju saskatīt labo lietās un cilvēkos, no kuriem tas ir vismazāk gaidāms. Un palīdzi man, Dievs, savā žēlastībā darīt to viņiem zināmu.”
autore varētu būt kāda 17.gs. mūķene
Andra Vētras bilde
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru