Zelta sirds!

Viss ir enerģija. Visur ir enerģija. Enerģija atšķir dzīvo no nedzīvā, atbild par dzīvības uzturēšanu, veselību un labklājību.
Vienalga, kā to sauc – ci, ki, prāna, vitālais vai dzīvības spēks, dvēsele, gars, apziņa vai pat piektais lauks. Runa ir par informatīvo dziedniecību.
Uz šiem principiem balstās arī vienotā ārstnieciskā sistēma, ko 20. gs. sākumā radīja slavenais austrietis Rūdolfs Šteiners, – antroposofiskā medicīna. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēks sastāv no fiziskā ķermeņa un komplicētiem enerģētiskiem apvalkiem, un, ja kaut vienā no tiem rodas traucējumi, saslimšana garantēta. Antroposofā mediķa uzdevums ir noskaidrot, kurā no trim enerģētiskajiem apvalkiem slimība sākusies un kas jādara, lai to novērstu, kā saka, pašā saknē.
Slimības diagnosticēšanā un ārstniecībā ietilpst gan klasiskās medicīnas, gan antroposofiskās metodes. Jāpiebilst, ka par antroposofisko ārstu var kļūt tikai mediķis ar klasisko medicīnisko izglītību. Vizītes laikā ārsts jautā par slimību, par agrākām kaitēm, noskaidro pacienta emocionālo stāvokli un dzīves mērķus. Protams, arī fizisko stāvokli: temperatūru, ķermeņa uzbūvi, stāju. Ja diagnoze neskaidra, veic papildus izmeklējumus. Kad tā noskaidrota, izraksta kādu antroposofisko, homeopātisko vai ārstniecības augu līdzekli, lai stimulētu ēteriskā ķermeņa dziedniecisko reakciju.
Hroniskas slimības nereti nākas ārstēt arī citos līmeņos. Eiritmija (kustību terapija), mākslas terapija un pārrunas veicina atveseļošanos un atklāj izjūtas, kas pacientam palīdz dziļāk ielūkoties slimības sūtībā un savā garīgajā esībā, kā arī noskaidrot, kāpēc konkrētā slimība piemeklējusi konkrēto cilvēku, kuru Visuma likumu neievērošana to izraisījusi, visbeidzot atrast cēloni un informatīvā līmenī no tā atbrīvoties.

Ārste antroposofe Māra Meijere stāsta par sirds un asinsvadu saslimšanu:
Sirds ir ķermeņa galvenais orgāns. Ja tā apstājas, apstājas dzīve. Sirds ir kā Saule planētu sistēmā – tās centrs. Saules metāls ir zelts. Lūk, trīs vienādības: SAULE, ZELTS un SIRDS. Patiesi, šie trīs ir savstarpēji saistīti, jo sirdi vislabāk ārstē zelta preparāti.


SIRDS
Sirds ir īpašs orgāns. Tā atrodas ķermeņa vidū un ir saistīta ar asinsriti. Taču jāievēro,– sirds nav pumpis, bet gan sastrēgumorgāns, kam darboties liek pieplūstošās asinis. Zinātnieki pierādījuši, ka, turot sirdi fizioloģiskajā šķīdumā, tā vairs nepulsē, bet tiklīdz tai pievada asinis vai citu šķidrumu, sirds atkal sāk pulsēt.
Kā laika kvalitāte sirds ir ritma orgāns. Katra kustība sastāv no sasprindzinājuma un atslābuma. Ievērojot ritmu – diennakts, nedēļas, gadskārtas, ja par to domā (latviešiem tas ir vienkārši – Ūsiņa, Jāņu, u. c. dienas), atslēdzas no ikdienas, kļūst garīgi piepacelts un uzlādēts ilgākam laikam.
Uztveršanas kvalitāte – sirds ir maņu orgāns. Sirds pamana visas ķermeņa norises: ko katrs domā, vai ir kādas veselības problēmas, tādos gadījumos sirdsdarbība uzreiz paātrinās.
Sirds ir likteņorgāns, jo nozīmē arī sirdsapziņu. Ja cilvēks ir tikumisks un tīrs, tātad ar tīru sirdsapziņu, ir vieglāk dzīvot. Sirdij vieglāk, tāpēc sirds slimības tik ātri nepiemeklē. Ko darīt? Piedot, atlaist, nedusmoties, lūgt piedošanu,– nav svarīgi, vārdos vai domās. Jācenšas atbrīvoties no smaguma!
Sirds (un asinis) ir arī inkarnācijas un ekskarnācijas orgāns, atrodas ķermeņa vidū un līdzsvaro cilvēka dzīvi.
Sirds ir arī iekšējās dzīves mērinstruments. Tā cenšas līdzsvarot nervu un maņu polu ar vielmaiņu un locekļu sistēmu. Slimība rodas, ja sirds ar to netiek galā. Tātad galvenais jautājums– vai sirds līdzsvaros, vai neizlīdzsvaros šo sistēmu.

ZELTS
Līdzīgi sirdij, arī zelts atrodas starp polaritātēm. Tam piemīt savs smagums un inkarnācijas kategorija. Lai pagatavotu 1 m² lielu zelta folijas gabalu nepieciešami tikai 2 grami zelta. Ja caur zelta foliju skatās uz pasauli, tā šķiet zaļa. No zelta pagatavots koloidālais šķīdums ir purpurkrāsā. Ja baltu ekrānu no vienas puses apspīd purpurkrāsa, bet no otras – zaļa, tas iekrāsojas oranžs. Turpretī, sajaucot krāsas, tā nenotiek! Zeltu senāk lietoja tikai augstas kārtas personas, un šis dārgmetāls nozīmēja arī viedisku garīgumu. Tagad, materiālistiskajā pasaulē zelts ieguvis materiālistisku jēgu un paslēpts pagrabos. Tagad tas vairs nenozīmē viedo garīgumu, bet materiālo nodrošinājumu, varenību.

SAULE
Savukārt Saule savā sistēmā ietilpina ap sevi riņķojošās planētas. Dzīvojot uz Zemes, ir svarīgs ģeocentriskais pasaules skatījums. Tāpēc cilvēki runā par zemsaules planētām: Mēnesi, Merkūru un Veneru un virssaules planētām – Marsu, Jupiteru Saturnu u.c..

Sirds slimības iedala divās lielās grupās: vienas rodas, dominējot inkarnācijai jeb materializācijai, otras,– dominējot ekskarnācijai jeb apgarošanai. Sirds ir līdzvarotāja. Tāpēc arī izšķir divu tipu cilvēkus: histēriķus un neirastēniķus. Abi ir polāri pretēji: histēriskais tips ir atvērts pasaulei, neirastēniskais – atvērts savai iekšpasaulei. Tāpat atšķiras arī slimības.
Inkarnējošais tips: hiperastēnisks – platiem pleciem, maza auguma, drukns, enerģisks, iededzis, kustīgs, aktīvs, stiprs. Viņam patīk nodarbības svaigā gaisā, ir laba apetīte, un visi organismā noritošie procesi ir paātrināti. Tie viņu ved dziļākā inkarnācijā un diemžēl veicina ātrāku novecošanos tāpēc, ka šī tipa cilvēkam galvenais ir Es organizācija un astrālais ķermenis, tātad viņš ir dienas cilvēks un dienu izdzīvo aktīvi. Vecumā izpaužas inkarnētajiem raksturīgās kaites: sirdssāpes, stenokardija, sirds asinsvadu slimības, infarkti, tromboze, skleroze, niezošās sausās dermatozes. Psihiskā līmenī raksturīgas skumjas, uztraukums, pat trakums.
Vājāk inkarnējies ir astēniskā tipa pārstāvis: bāls, vājš, sapņojošs, gara auguma, jaunībā vairāk lasa. Viņam piemīt slikta apetīte, un visi inkarnācijas procesi ir palēnināti. Šiem cilvēkiem raksturīgas skoliozes un skifozes, slimības izpaužas iekaisumu veidā. Bērnībā var būt ģībšana, tahikardija (paātrināta sirdsdarbība), sarkšana un bālēšana. Iespējama iekšējo orgānu noslīdēšana, slapjā dermatoze, kas rodas tāpēc, ka ķermenis nevar pārstrādāt toksiskās vielas un dažādos veidos izvada tās no ķermeņa, arī caur ādu. Arī sirds slimības noris iekaisumu veidā – perikardīts, endokardīts, miokardīts. Šie cilvēki ir melanholiski, viņiem piemīt pašnāvnieciskas domas.
Sirds slimību ārstēšanā galvenokārt jāvadās pēc cilvēka tipa, kas starp citu, dzīves gaitā mainās.


Sirds slimību riska izraisītājiVispirms ieradumi rīkoties nepārdomājot – smēķēšana, ēšanas ieradumi (bez apdomas ēdot gaļu, olas, sviestu, taukus) un kustību trūkums. Kustību trūkumu izraisa arī TV skatīšanās, braukšana ar auto.
Liela nozīme ir domāšanai un audzināšanai.
Ikviens var sevi audzināt pats: parādoties pirmajām slimības pazīmēm, ķerties vērsim pie ragiem un pārdomāt dzīvi, izskaust sliktos ieradumus, censties atrast pareizo pieeju slimībai un strādāt garīgā līmenī. Tātad jāmaina dzīvesveids. Tas ļoti daudz palīdzēs.

Psihosociālie faktori
Mūsdienu cilvēks kustas kā vāvere ritenī, dzīves ritms ir paātrināts, neviens vairs neprot steigties lēni. Tas jāiemācās, kaut vai domās. Vēl ir arī bailes zaudēt darbu, draugu, dzīves standartus... Un tomēr – vislielākais mūsdienu netikums ir kritizēšana. Arī cinisms, neuzticēšanās un naidīgums. Katrā nokritizētā cilvēkā vispirms vajag meklēt tikai labu un to cildināt. Izmēģinot kļūst redzams, – viņš mainās. Sirdij kaitē arī stress. Vēl jāpiemin tas, ka cilvēkiem ir ļoti augstas prasības, bet zema izšķiršanas kompetence. Mūsdienu sabiedrība ir materiālistiski noskaņota, tāpēc dzīvi pārvalda darbs. Nav tā kā agrāk, kad persona izvēlējās darbu, tagad jāstrādā darbs, ko var dabūt. Bez visa iepriekšminētā dzīves ritmu nosaka arī produkcijas ritms,– cik izdarīs. Pieder dominē pār būt (būt procesā).
Tātad  riska faktors ir pati sabiedrība, un mūsu laikmeta slimība ir ateroskleroze.


Cilvēkam ir:
    •    fiziskais jeb telpu aizņemošais ķermenis;
    •    ēteriskais (dzīvības) jeb laika ķermenis, kas uztur dzīvību no dzimšanas līdz kapam;
    •    astrālais ķermenis, kas nosaka jūtu dzīvi, simpātijas un antipātijas;
    •    Es organizācija jeb cilvēka patība, garīgais kārtotājs, ķermeņa direktors.

Minētie četri līmeņi ir sirds slimīburiska faktori.
    •   Fiziskā ķermeņa līmenīvecumā vērojama sacietēšanas tendence. Salīdziniet bērnu un vecu cilvēku! Pēdējais ir stiegrains, seja vienās krunkās. Te vislielākā loma ir iedzimtības faktoram.
    •   Ēteriskā (dzīvības) ķermeņa līmenītā stiprināšana vecumā ir nepietiekama, to pavājina arī kustību trūkums, nikotīns un ēšanas paradumi.
    •   Astrālā ķermeņa līmenī– psihosociālie faktori: bailes, depresija, stress un sabiedrības struktūras uzbūve. Tas nozīmē, ka dienā dominē astrālais ķermenis, un cilvēks visu uztver pārāk personīgi, neprot distancēties un dzīvi tvert vieglāk. Tas ir jāmācās.
    •   Garīgā līmenīriska faktori ir domāšanas ieradumi, jēgas un individualitātes jautājumi. Cilvēkiem vairs nav dzīves jēgas meklējumu. Viņi vienkārši dzīvo bez mērķa. Šteiners teicis: “Ja cilvēks nepārdomā, tad viņš nav dzīvojis.” Ar pārdomāšanu jāsaprot: ko redzi, par to domā,– vai tas ir labi, vai slikti, ko tas man māca, kā es to varu pārveidot... Tas ir Es organizācijas trūkums, kas neļauj vadīt pašiem sevi, bet gan ļaut vadīt sevi dzīvei.

Runājot par sirds slimībām, parasti vispirms galvā iešaujas infarkts. To var dēvēt par vecuma slimību, jaunībā biežāk slimo ar sirds iekaisumiem, un to ārstēšana ir visai dažāda, vadoties no indivīda tipa un daudziem citiem rādītājiem.
Šoreiz parinfarktu.
“Infarkts ir sliekšņa pārdzīvojums, eņģeļa sauciens, kas uzrunā cilvēka Es.” (Šteiners)

Saslimšanas ar sirds infarktu aizsargfaktori:
    •    jaunība;
    •    sievišķība (labi, ja sieviete var izraudāties vai izsmieties, izpaust emocijas);
    •    kustības un sports;
    •    apzināta ēšana, lai maltītē bez gaļas būtu iekļauti arī salāti un augļi;
    •    izglītība; dzīvot nozīmē mācīties;
    •    mīlestība; par dzīvi jāpriecājas, nevis jāgaužas, tas atjaunina;
    •    stresa pārvarēšana; uz problēmu jāskatās tā, it kā tā rūpētu kādam citam. Var mācīties ezoteriku un saprast, ka visas situācijas sūta garīgā pasaule  nolūkā skolot.

Terapijas pamati
Uztveres vingrinājumi
    nozīmē uztvert dzīvi vieglāk. Negācijas jācenšas apskatīt no otras puses; tās kaut ko     māca, un ar tām jāstrādā, lai mainītos.
Kustību vingrinājumi 
    nozīmē būt aktīvam. Ik dienu jāatrod laiks kustībām brīvā dabā, staigāšanai (vismaz 5 km dienā), peldēšanai, riteņbraukšanai. Ja tādas iespējas nav, sporta zāles cienītāji var izkustēties tur.
Ritma vingrinājumi
    ir diennakts ritms, Es organizācijas, astrālā ķermeņa ritms – nedēļas ritms, ēteriskā ķermeņa ritms, ja kaut ko sevī grib mainīt, piemēram ieradumus, ir mēneša ritms, fiziskā ķermeņa ritms ir gads. Tas nozīmē, ka slimību, piemēram, aterosklerozi, īsti izārstēt var tikai gada laikā. Katram ķermenim ir savs gada ritms. Jābūt dienas atskatam, jāpamana eņģeļa vai Dieva pieskāriens. Tas nozīmē, ka jāievēro, kāds notikums maina dienu. Piemēram, man šodien bija jāiet uz masāžu, bet paziņa uzaicināja uz teātri. Tas ir Dieva pieskāriens, un to vajag pamanīt, tad prāts kļūst priecīgāks,– Dieviņš par mani domā!

Ir ļoti daudz zāļu, ar ko ārstēt ķermeni ēteriskā un astrālā līmenī, taču bez ārsta ziņas ķīmiskos medikamentus lietot nevajag. Labāk homeopātiskos, piemēram, prīmulas, gaiļpiesīšus, arniku u.c.
Fiziskā plānā,sirgstot ar kādu sirds slimību, vispirms jāizskauž sliktie ieradumi un jākļūst aktīvam, (kaut vai jāskrien), jo veselība nozīmē proaktīvu stāvokli. Jāskrien tā, lai pulss paātrinās līdz 180 sitieniem minūtē. Ilgi nē, vismaz pāris minūtes, jo tas trenē sirdi.
Dvēseliskā plānāvismaz reizi dienā jāatzīstas mīlestībā. Kam? Kaut vai ziedam, skaistam priekšmetam... Var pateikt draugam: “Tu šodien labi izskaties!” Tas dos gandarījumu gan pašam, gan viņam.
Garīgā plānāik dienu jābūt vismaz vienai pozitīvai domai. Rilke ir teicis: “Tev jāpārveido sava dzīve”. Tikko sākas slimība, jāsāk pārdomāt dzīve: kam ko esmu pateicis vai domājis to, ko nevajadzēja. Dzīvē ir jāpiedalās, nevis jādistancējas no tās. Nav jāraizējas, ja pārsteidz liksta, bet jāpriecājas par to, jo atkal var strādāt aktīvi.
Tāpēc –dzīvojiet ar pilnu klapi!

Žurnāls "Taka", 2010.g.

Dvēsele.

Dvēsele dzīvo plaušās,– kaut ko emocionāli uztverot, acumirklī mainās elpošana.
Kāda lomu organismā ir plaušām? Ikviens iemiesojas ar pirmo elpas vilcienu, pirmo kliedzienu, jo tikai tajā mirklī, kad bērns pirmo reizi iekliedzas, viņa astrālais ķermenis pilnīgi savienojas ar ES, bet ar pēdējo izelpu cilvēks aiziet garīgajā pasaulē, atstājot šo zemi.

Plaušas cilvēku savieno ar pasauli, zemi, kurā viņš piedzimis. Plaušas ir Zemes elements, nevis, kā varētu domāt, Gaisa elements. Ne tikai tāpēc, ka plaušās ir viszemākā ķermeņa temperatūra (apmēram 35,5 grādi) un arī ne tamdēļ, ka plaušas organismu nepastarpinātā veidā saista ar pasauli. Plaušas ir Zemes elements tāpēc, ka visi dzīvie organismi izelpo CO2 – oglekļa oksīdu. Ogleklis piedalās kaulu vielmaiņā, tas sastopams arī kaļķī. Plaušas ir Zemes elements arī tādēļ, ka tās pašas nekustas; starpribu muskulatūra un diafragma kustina plaušas. Arī Zeme pati nekustas. Tāpēc tie, kuri prot labi kustināt diafragmu (tā parasti elpo vīrieši), retāk saslimst ar plaušu kaitēm.
No antropozofā viedokļa raugoties, plaušas pārstāv ritmisko sistēmu, jo visu laiku atrodas ieelpā un izelpā. Tas nenozīmē tikai ieelpot gaisu; jāatceras, ka ieelpojot dziļāk saistās augstākie būtības locekļi: ES jeb Dieva dzirksts, astrālais ķermenis ar zemākiem būtības locekļiem (ēteriskais jeb dzīvības ķermenis ar fizisko ķermeni).

Iztēlojieties šūpoles! Arī cilvēki visu laiku šūpojas, un plaušas (ritmiskā sistēma) ir pa vidu: augšā – nervu, maņu sistēma, apakšā – vielmaiņas locekļu sistēma. Ritmiskā sistēma atrodas starp divām polaritātēm, tuvāk aukstumpolam (nervu, maņu, apziņas sistēmai). Tātad elpošana tuvāka apziņai un arī astrālajam ķermenim.

Nervu un maņu sistēma, iekaisuma procesi (līdz plaušu karsonim, pleirītam, tuberkulozei utt.); plaušas vidū (ritmiskā sistēma); vielmaiņas un locekļu sistēma, mineralizācija, aknas. Astma.

Sklerotiskais tips.
Plaušas nepārtraukti šūpojas un tāpēc tās ir merkuriālas – pārvietojas no viena pola uz otru un uzdod toni sirdij, kas savukārt maina apakšējo polu – pulsu, asins ritmu. Uztraukumā cilvēki mēdz elpot seklāk un ātrāk, rezultātā mainās vielmaiņa utt. Elpojot mainās arī muguras smadzeņu šķidrums, tas ritmiski paceļas un nolaižas.
Plaušas var salīdzināt ar koku: deguna nervu gali ir saknes, balsene un traheja – koka stumbrs. Bronhu zari atbilst koka zariem, un alveolas ir lapiņas (alveolas tiešām ļoti līdzinās lapiņām!). Koki no plaušām atšķitas tikai ar to, ka tie uzņem ogļskābo gāzi un atdod skābekli, bet plaušas ieelpo skābekli un izelpo CO2. Nenoliedzami, tas ir apgriezts koks un apgriezts process, taču kā viens, tā otrs caur elpošanu saistās ar ārpasauli.
Arī slimības šūpojas, tāpēc nav jābrīnās, ja pēc bronhīta iespējams saslimt ar astmu – bronhīts vienkārši ir aizšūpojies pretējā polā, tātad šūpošanās bijusi pārāk augsta. Diemžēl, jo smagāka saslimšana, jo lielāka šūpošanās amplitūda.
Zeme, melanholija un plaušas
Aplūkosim plaušas no embrioloģijas viedokļa!
Plaušu slimības izteiktas tikai tiem, kuriem vājā vieta ir Zemes elements, un rodas no embrionālajā attīstības periodā vājāk attīstītām plaušām.
Zemes elements pēc temperamenta atbilst melanholiķim. Melanholiķim ir līka mugura, nolaista galva, viņš noslēdzas sevī, jo ārpasaule nemaz tik ļoti neinteresē. Šie ļaudis baidās no drūzmas, bieži vien viņiem piemīt bailes arī no telpas. Zemes elementam raksturīga bada izjūta. Tā visvairāk izpaužas bērnībā, vēlākajos gados tiek apslāpēta. Īsta, melanholiska bada sajūta ir saistīta ar plaušām. Ja plaušas normāli attīstītas, plaušu slimības parasti daudz neskar. Melanholiķis ir tik ciets, ka astrālajam ķermenim un ES viņā grūti ienākt, šis cilvēks ir kā ietērpts kažokā, smagnējs, mazkustīgs un blīvs, liekas, pie viņa kājām ir atsvari.
Plaušu slimības temperamentu nevar mainīt, jo tas ir iedzimts un iedzimst atbilstoši plaušu attīstībai embrionālajā attīstības posmā (astma, alerģija un tuberkuloze rodas tādēļ, ka embrija plaušas nav pietiekami attīstījušās). Ja temperamentam atbilstošās plaušu slimības neārstē, tās var pāriet psihiskās kaitēs. Tomēr par mierinājumu var uzskatīt to, ka melanholiķi instinktīvi jūt, kā sevi ārstēt: ēst vairāk augļu vai iedzert kādu mēriņu. Jāatceras, ka nav viena temperamenta cilvēku, parasti ir vismaz divu temperamentu sajaukums. Ja embrijam bijusi traucēta plaušu attīstība, tomēr paliekot līdzsvarota, šim cilvēkam piemīt pašapziņa.
Virzoties uz sklerotisko Zemes polu, ļaudīm piemīt izteikta kārtības sajūta, bet, kļūstot pedantiskiem, zūd fantāzija (pat sapņos). Uzvedībā sāk veidoties psihopātiski stereotipi, piemēram, spaidveidīga domāšana. Tad var palīdzēt uzturā lietoti augļi un alkoholiski dzērieni.
Ja slimības virzās uz iekaisīgo polu (iesnas, angīna, faringīts, bronhīts, kakla sāpes, pat plaušu tuberkuloze), cilvēks ir vieglprātīgs, dzīvi uztver nenopietni, izskatās jaunāks par saviem gadiem, bet sliktākajā gadījumā viņa domas ir svaidīgas, kas jau ir psihisks simptoms.
Slimība pati veido raksturu, piemēram, tuberkulozes slimnieki ļoti vieglprātīgi izturas ne vien pret savu slimību, bet arī pret visu dzīvi.
Astmu parasti raksturo mineralizācija; astrālais ķermenis ieķēries fiziskajā un ēteriskajā ķermenī. Smadzenēm mineralizācijas process ir vēlams, jo domai jābūt skaidrai, loģiskai, izkristalizētai, bet plaušās tas nozīmē tuvošanos Zemei. Slimojot ar tuberkulozi, notiek pretējais.

Ko nozīmē plaušu slimības
No kā tās rodas?
Tās nerodas tāpēc, ka plaušās iekļuvuši mikrobi! Patiesībā ikviena slimība nozīmē, ka saslimušais ar kaut ko nav mierā, viņu kaut kas satrauc.
Plaušas atrodas starp smadzenēm un aknām (arī smadzenes elpo,– ar domu palīdzību veidojas priekšstati, ko redz ar maņām, un tie noenkurojas plaušās). Tātad starp domām un elpošanu ir ciešs sakars, tāpat kā starp jūtām (ne velti minēju, ka iekaisums rodas, ja kaut kas nav kārtībā ar emocijām.) Tāpat plaušām ir ciešs sakars ar domu veidošanos un priekšstatiem. To, kurš priecājas par dzīvi, ir apmierināts, nepiemeklē plaušu slimības un arī kakls nesāp. Visvairāk slimo tie, kuri ieciklējušies uz noteiktām lietām.
Plaušu saslimšana vēsta, ka slimniekam kaut kas dzīvē jāmaina. Plaušu karsonis nozīmē vielu maiņas pola pacelšanos uz augšu; tur, kur jābūt gaisam, ir ienācis ūdens, tātad vielu maiņas process vairs neatrodas savā vietā. Savukārt astmu izraisa mineralizācijas procesa nolaišanās uz leju. Mikrobi plaušās iekļūst iekaisuma procesa rezultātā un ķer vājāko vietu.
Plaušu slimības ārstē dažādi.
Astmai nav izteiktu robežu, tāpēc jālieto daudz citrusa augļu ar spilgti izteiktu robežu: biezu mizu, baltu mīkstumu un atdalītas plānās daiviņas. Protams, vēl ir daudz citu zāļu, bet pamatdoma ir tāda, ka astmas gadījumā no mineralizācijas pola jāizkustina Zemes elements, lai tas kļūtu vieglāks, un to dara ar kvarcu vai dzelzi. Astmas slimniekiem vēlams apgūt runas mākslu, jāprot vadīt elpu. Jālieto nātru preparāti, lai būtu garā stiprs, nešaubīgs, ass kā nātre ar taisnu stāju, pašpārliecinātību. Labi palīdz arī eiritmija.
Plaušu karsoni neiesaka ārstēt ar antibiotikām, jo tad process tiek paildzināts, izvēršas par hronisku. Bez tam caur to pieslēdz mineralizācijas procesu un panāk astmas pievienošanos. Tā kā astma sevi ārstējot, cenšas izsaukt iekaisīgo procesu, tā kļūst par hronisku kaiti. Protams, šajā gadījumā nedrīkst baidīties, jo bailes slimību tikai saasina. Ārstējot plaušu karsoni, antropozofijā lieto Merkūram atbilstošu homeopātiju, jo tas līdzsvaro. Labi palīdz aknu apvidū uzklāta alvas ziede. Bieži vien plaušu karsoni ārstē ar biezpiena apliekamajiem.
Klepus aicina iemācīties atbrīvot negācijas, to skaitā dusmas.
Plaušu slimību gadījumos labi palīdz sīpoli un mārrutku apliekamie (ja tūlīt sāk). Iekaisumu gadījumos (bieža angīna) jābūt siltām pēdām.
Plaušu ārstēšanā ārsti antropozofi lieto pelnu preparātus. To pamato tā: lai cilvēks sevi pārveidotu, viņam pašam jāmainās. To viņš nespēj, tāpēc lieto pelnu preparātus, jo pelni gājuši caur uguns elementu sadegot un vienmēr atceras, ka ir deguši. Pelni ārstēšanas sistēmai piesaista Dieva dzirksti. Pelnu terapija jālieto vismaz 6 mēnešus ar vairāku gadu pauzēm.
Uguns elements atdzīvina Zemes elementu, tāpēc bieži palīdz arī ingvera apliekamie nieru rajonā (nieres ir gaisa elements): sarīvē ingvera sakni, uz ādas uzklāj auduma gabalu (lai tā neapdegtu), virsū – ingvera putriņu, apsedz ar siltu pārklāju; kakla sāpju gadījumos dzer ingvera uzlējumu. Ingvera apliekamie liek sevi atlaist (piemēram, slimojot ar astmu). Sildoša komprese (vara ziedi, sinepju, mārrutku, ingvera kompresi, nefrīta apliekamos) nieru apvidū atbrīvo astrālo ķermeni; cilvēks relaksējas, kas ir ļoti svarīgi, jo tad notiek izelpa bez spazmām, un astma pilnīgi pāriet.
Plaušu slimnieks dzīvo starp ilūzijām un uzmācīgām idejām, nespējot atrast līdzsvaru,– viņš ir fiksēts vienā vai otrā polā, tāpēc plaušu kaites ārstē ar Merkūra (dzīvsudraba) preparātiem. Tādēļ palīdz arī inkarnēšanās (līdzsvara) terapija. Var individuāli parakstīt dzelzs preparātus, svina, silīcija preparātus. Merkūram ir liela nozīme, jo tā enerģija slimnieku ārstē, bet parasti pieslēdzas naktī, kad viņš guļ, tāpēc no rīta slimnieks jūtas labāk. Visas slimības (tāpat kā Merkūrs) svārstās; svīšana ir izelpošana, temperatūra – ieelpošana.
 Ārstēšanā var izmantot pūšamos instrumentus (pievērš uzmanību elpošanai). Bailīgajiem ieteicami dzelzs preparāti, kas piešķir Marsa spēku. Tieši tāpēc ārsti respektē nātres. Bailīgie nespēj pateikt nē, taču to stimulē nātre, un cilvēks kļūst pašpietiekams. Lieto arī ozola mizu, jo tajā ir daudz dzelzs preparātu un kalcija.

Visas slimības sākas ritmiskajā sistēmā, sirds un plaušu līmenī. Ja sirds un plaušas netiek galā, aiziet vai nu uz vienu vai otru polu, līdzsvars izjūk, un sākas slimība, sākumā tikai ēteriskajā līmenī.

Ja somatiskas saslimšanas cēlonis meklējams garīgajā pasaulē, tad psihiskas slimības cēlonis rodams fiziskajā. Psihiska saslimšana norāda, ka kāds no orgāniem – nieres, plaušas, sirds vai aknas – nepareizi attīstījušās embrionālajā periodā.

Māra Meijere

(ārste –antroposofe)