Bailes no kritikas
Kāpēc ļoti daudziem cilvēkiem ir bailes no situācijas, kurās viņi tiks vērtēti, piemēram , uzstājoties plašākās publikas priekšā vai vienkārši sarunā izsakot savu viedokli par kādu noteikumu tēmu?
Vai tev ir pazīstama šī sajūta, kad vārdi iestrēgst kaklā un tādā veidā pārvēršas sāpīgā kamolā? Kad tavu ķermeni pārņem kā ar elektrības strāvu no domas vien, ka tev tagad būs kaut jāsaka plašākas publikas priekšā? Asinis iesitas tavos vaigos, tu jūti kā viņi deg un tev ir tikai viena doma-zeme atveries. Es gribu pazust no šejienes vai arī savādāk es aiz bailēm nomiršu.
Un tā, ir cilvēki, kam ir raksturīgi dalīt visu balts un melns. Šie cilvēki visu savā dzīve dala pēc kvalitātes pazīmēm, tādā veidā arī uzņemot visu sev apkārtējo vidi, visu, kas viņu aptver. Un pat katram sīkumam viņš pievērš īpašu vērību, dalot to-labais un sliktais. Tāds ir šo cilvēku domāšana mehānisms, viņu analītiskais prāts. Viņš arī pats savu rīcību iedala ‘’labajā’’ un ‘’sliktajā’’. Bez jebkāda vidusceļa un projicē šo savas domāšanas veida īpatnību arī uz citiem cilvēkiem, domājot, ka arī citi tieši tāpat domā un vērtē apkārtējo pasauli.
Tieši tāpēc šiem cilvēkiem nonākot situācija, kad viņi varētu būt vērtēti, viņi paši apšauba savu vērtību. Viņi sāk domāt kā viņu apkārtējie cilvēki novērtēs: labi vai slikti, citas domas pat viņam nav. Pati doma par to, ka kāds varētu slikti domāt par viņu, par viņa darba vai teiktā kvalitāti, iedzen šo cilvēku ārkārtīgā stresā.
Pie kāda atbildīga darba veikšanas šis cilvēks pats sāk sevi baidīt, ka tad ja viņam neizdosies apmierināt citu cilvēku cerības, tā būs viņa lielāka dzīves katastrofa: ’’Bet ja nu viņi mani novērtēs sliktāk, nekā es pats par sevi domāju? Man par to būs tāds kauns! Es tam nekad pāri netikšu! Tas ietekmes manu labo vārdu! Mani pārstās cienīt!’’
Un jo tuvāk šī notikuma stunda tuvojas, jo šis cilvēks sāk uztraukties aizvien vairāk un vairāk. Šī trauksme sāk atspoguļoties arī uz viņa fiziskās veselības. Kādu var aiz uztraukuma piemeklēt caureja, kādam sāk sāpēt vēders...šīs ķermeņa funkcijas ir pašas svarīgākās šim cilvēkam, kad viņš ieiet stresa stāvoklī.
Dienā, kad jānotiek šim svarīgajam notikumam-darba intervijai, eksāmenam, pirmajam randiņam, šie cilvēki sāk jau no paša rīta skraidīt uz tualeti. Kuņģis burbuļo, lēkā te augšā te lejā. Pašiem emocionālākajiem var piemeklēt nelaba dūša, pat līdz vemšanai.
Zinot šīs savas īpatnības, cilvēks sāk gatavoties jau iepriekš situācijai: neko nedzert, neēst..bet caurejai ar to nav nekāda sakara, jo šinī situācija tas ir psihosomatiski simptomi.
Un tad šis notikums ir klāt. Cilvēks ir aci pret aci ar savu inkvizitoru, kas viņu tūlīt sāks kritizēt un vērtēt. Šādas ciešanas ir smagas šā cilvēka psihei un tāpēc viņš mentāli iestrēgst. Sajūta, kad viņa ķermenis ir it kā bloķēts, mēle nekustīga un tikai šis smagās domas pa galvu vien riņķo: ’’Viņi skatās uz mani, viņi gaida no manis atbilde, bet man prāts ir tukšs. Visas manas domas ir pazudušas. Viss ir izlidojis no galvas! Es taču tik labi zināju, ko atbildēt. Atkārtoju neskaitāmas reizes... bet tagad es neko vairs neatceros!’’’
Zem šāda stresa, šim cilvēkam atmiņa atslēdzas, it kā iziet no uztveršanas zonas- viņš nevar atcerēties neko.
Tas neapšaubāmi ir katastrofa priekš šā cilvēka, jo viņš taču skaidri zina, ka viņam ir tik lieliska atmiņa. Tikai tad, kad tā ir vajadzīga, tā atslēdzas.
Kā šīs bailes izpaužas fiziski ķermenī.
Ir arī bieži gadījumi, kad zem šāda stresa šie cilvēki cieš no aizcietējumiem. Viņi dzer tablešu tabletēm, bet kā rezultāta nav tā nav.
Tas notiek parasti tad, kad priekša esoša situācija ir piemēram -eksāmeni.
Viņš sāk domāt: ‘’Ak Dievs! Vairs tikai mēnesis palicis, bet es vēl neesmu visu grāmatu no galvas iemācījies vai arī kādu darbu neesmu uzrakstījis līdz pilnībai, perfekti. Un ja nu viņiem nepatiks? Bet ja nu palikšu par izsmieklu?’’
Un viņš savāc visus savus pēdējos spēkus, viņa zarnu trakts pārvērsās par tādu kā skopuli, kas ar grūtībām atlaiž to, ko ir sevī savācis. Zarnu trakts tiks ‘’slēgts’’ tik ilgi, kamēr viņa īpašnieks, kas izceļas ar perfekcionismu, neizpildīs savu uzdevumu, to, kas viņam sagādājis stresu. T.i., nenovedīs visu līdz galam, lai beidzot varētu atslābināties. Starp citu, ne tikai kuņģis un zarnu trakts tik spēcīgi reaģē uz stresa situācijām, bet arī kakls un mute
Ari var ciest pie hroniska stresa. Tādos gadījumos šim cilvēkam var veidoties īslaicīga vai ilgstoša valodas raustīšana, vai arī sausa mute, kamols kaklā, sajūta it kā mēle būtu paralizēta, nejūtīgas lūpas. Pēc šāda iekšējā pārdzīvojuma šī cilvēka seja var iegūt pelēku nokrāsu un pats viņš var justies kā izspiests citrons-pilnīgi bez spēka. Ir vajadzīgas dienas, lai atjaunotu spēkus, kuņģa darbību un normālu izskatu, apetīti.
Ko tad darīt tādā situācijā?
Pirmais ir jānomierinās. Vienkāršs paņēmiens kā to izdarīt ir iedomāties, ka jums uz pleciem ir uzlikts smags, slapjš kažoks. Nemēģiniet sevi piespiest neko atcerēties, jums tāpat neizdosies. Ir jāpārslēdz sava uzmanība uz kādu citu jautājumu. Jāiziet ārā no šī mentālā iestrēguma.
Tāpēc, ka tu pats sevi neapzināti nepieņem, tāpēc tu baidies, ka arī citi cilvēki tevi nepieņems. Tu savas domas projicē uz citiem cilvēkiem. Pamēģini apzināti skatīties cilvēkiem acīs un novērst acu skatienu tikai tad, kad tavs sarunu biedrs pirmais to izdara. Protams, nevajag pilnīgi hipnotiski skatīties otram cilvēkam virsū, vienkārši neuzkrītoši skaties cilvēkiem acīs, kad ej uz darbu/skolu vai vienkārši pastaigājies pa lauku un jau pēc nedēļas tu spēsi skatīties pašam prezidentam acīs. No šejienes arī šīs bailes. Tas ir normāli. Ir jāatļauj sev baidīties, vienkārši apzinoties pieņem šīs bailes bez jebkādas pretošanās. Tikai tad tu spēsi ieraudzīt, ka tajās bailēs nav nekā nopietna un kad tu tam spēsi tikt pāri, tās aizies. Uzreiz tas, protams, nenotiks, tu esi pārāk ilgi ar šim bailēm dzīvojis, brīnumtabletites nav, tikai darbībā ir iespējams gūt rezultātus.
Noslēpums kā būt pārliecinātam par sevi slēpjas tanī, ka ir jāatsakās no šīs vēlmēs būt pārliecinātam par sevi un ļaut sev vienkārši būt tam, kas tu esi.
Ko nozīmē kļūdīties?
Nekādu kļūdu īstenībā neeksistē! Pagātni vairs izlabot nevar, tāpēc, ka tās vairs nav. Sekas, kas radušās no šīm pagātnes kļūdām, tās pastāv .Bet tad, kad mēs paši maināmies, mainās mūsu sajūtas, mainās mūsu attieksme, notiek izmaiņas tagadnē. Ja tu kaut uz īsu brīdi ar domām atgriezīsies savā pagātnē, tu atcerēsies kā tu uztraucies par kādu savu dzīves notikumu, un tas tev likās tik svarīgs, bet tagad par to tev nāk smiekli.
Tur, kur kaut ko var labot-jālabo, jālabo apvainojumu, skaudība, greizsirdība un citas degradējošas sajūtas. Tur , kur nekas nav vairs labojams, nav vērts pat atskatīties. Kļūda mums ir tikai viena- mēs nezinām paši sevi. Mēs neizprotam savas iekšējās vēlēšanās, savas iekšējās sajūtas. Mēs bēgam no tām, bloķējam ar sabiedrība uzliktajiem stereotipiem vai no bērnības saņemtajām pārliecībām par to, kas ir labi un kas ir slikti. Neko nevar sajust un izprast bez sapratnes un izjūtas tā paša pretējās puses. Piemēram, salds-rūgts, auksts-karsts, tumsa-gaisma, mīlestība-naids.
Mums visiem ir viens testaments no pagātnes-iepazīt pašiem sevi. Iepazīt to, kas ir paslēpts mūsu zemapziņā. Iepazīt sevi mēs varam tikai attiecībā ar citiem cilvēkiem. Jūs neesiet pievērsuši uzmanību tam, ka katrs cilvēks, ko jūs savā dzīvē satiekat ir patiesībā jūsu paša rakstura īpašību atspulgs, to īpašību, kuras uztrauc tieši jūs pašu.
Piemēram, tu satiec cilvēku savā ceļā un tavu uzmanību viņa personībā pievērš tieši tās rakstura iezīmes, kuras ir raksturīgas tev pašam. Tikai tās otram cilvēkam ir izteiktas daudz spēcīgāk nekā tev pašam. No sākuma tu vari neapzināties šīs īpašības, tevi var tās tracinināt tu vari dusmoties. Ja tu to dziļi sevī vari apzināties, tad tu vari sevi izmainīt. Kaut ko sevi korektēt. Tādā veidā tavs psihiskais(iekšējā pasaule) tev no sākuma sniedz stundas sevis iepazīšanā.
Otra puse ir tā, ka tev var arī patikt kādas no satiktā cilvēka rakstura īpašībām. Tās pašas īpašības arī piemīt tev. Mēs izbaudām patiku pret sevi pašu caur citiem.
Kad mēs nezinām, ko darīt, ar ko nodarboties, kad bizness neiet veiksmīgi, ne ģimenē , ne ar bērniem attiecības ir harmonijā, mēs uzdodam sev jautājumu :’’Kā būt? Ko darīt?’’Bet tā arī pareizu atbildi neiegūstam. Ne draudzene, ne kāds guru nevar mums iedot pareizo atbildi. Katrs redz problēmu caur sevi. Caur pašam savu pieredzi. Tas, kas ir derīgs putniņam, ir nāvējošs zivtiņai. Viena recepte priekš visiem nestrādā.
Mēs mēģinām atvērt savu iekšējo pasauli. Lai to izdarītu ir jāapzinās savi iekšējie tŗūkumi. Kas ir tas, kas patiesībā mums pietrūkst? Vai tā ir jauna mašīna vai tā ir tieksme pēc komforta? Vai tā ir jauna kleita vai tieksme pēc uzmanības? Tad, kad mēs izprotam savu vēlēšanos galveno pamatu-nodomu, tad mēs varam iemācīties bez jebkādiem guru atrast atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem.
Iluta Repule