runā, ka skatoties šajā bildē piepildās vēlmes
..mēs esam piedzimuši, lai izzinātu sevi, bet ieguvuši zināšanas, iemiesotu tās saskaņā ar Visuma mūžīgajiem likumiem..
Filozofs, mistiķis, skolotājs
Georgijs Gurdžijevs
(1877-1949)
Apzinātas ciešanas” un „apzinīgs darbs”, lai mazinātu asociatīvu kanālu piesārņojumu, pagarina mūžu. Tiem, kuri strādā ar uzmanību un „atceras sevi”, uzmanība kļūst ne tikai par dzīves centru, bet arī faktoru, kas paildzina dzīvi. „Mīlēt sevi” nozīmē – lolot sevi būtībā. Būtība ir daļa no Dieva, tā ir saistīta ar bezgalīgo Avotu. Viss īslaicīgais un pārejošais paverdzina ar savu daudzveidību un virza pa noslēgtu apli, nevedot uz būtību. Tas rada vilšanos, pārsātinājuma sajūtu, garlaicību un naidu. Svarīgi dzīves uzdevumi nerada ne nogurumu, ne garlaicību. Arī bailes var būt dažādas – destruktīvas un tādas, ka paplašina iespējas.
Tas, kas ir labi Personībai – slikti Būtībai. Kad personība cieš, veidojas „ferments”. Un nevajag izvairīties no ciešanām, jo šis „ferments”, šī dzirkstelīte baro Dvēseli (Būtību). Tas, kas ir slikti Personībai, ir labi Būtībai. Tas viss šķiet bezgala grūti, bet cilvēkā rodas izjūtas, ka dzīves sūtītie pārbaudījumi ir viņam pa spēkam.
Savā rīcībā mums būtu jāvadās pēc sirdsapziņas. Sirdsapziņa nav nekas tāds, kas jāiegūst. Tā piemīt katram cilvēkam. Nelaime tā, ka mēs attiecībā pret sirdsapziņu atrodamies aizmigušā stāvoklī. Svētajos rakstos grēksūdze un trūkumu apzināšanās ir ietverta vārdos: ja tev iesit pa vienu vaigu, pagriez otru. Īstai grēksūdzei nav nekā kopīga ar baznīcas grēksūdzi. Grēksūdze ir nepieciešama, lai ieraudzītu trūkumus nevis kā grēkus, bet kā šķēršļus savai attīstībai. Sava galvenā trūkuma apzināšanās ir līdzīga pļaukas radītam šokam un jāatrod spēks nevairīties no šīm sāpēm, bet vīrišķīgi uzklausīt un pieņemt.
Tas, kas ir labi Personībai – slikti Būtībai. Kad personība cieš, veidojas „ferments”. Un nevajag izvairīties no ciešanām, jo šis „ferments”, šī dzirkstelīte baro Dvēseli (Būtību). Tas, kas ir slikti Personībai, ir labi Būtībai. Tas viss šķiet bezgala grūti, bet cilvēkā rodas izjūtas, ka dzīves sūtītie pārbaudījumi ir viņam pa spēkam.
Savā rīcībā mums būtu jāvadās pēc sirdsapziņas. Sirdsapziņa nav nekas tāds, kas jāiegūst. Tā piemīt katram cilvēkam. Nelaime tā, ka mēs attiecībā pret sirdsapziņu atrodamies aizmigušā stāvoklī. Svētajos rakstos grēksūdze un trūkumu apzināšanās ir ietverta vārdos: ja tev iesit pa vienu vaigu, pagriez otru. Īstai grēksūdzei nav nekā kopīga ar baznīcas grēksūdzi. Grēksūdze ir nepieciešama, lai ieraudzītu trūkumus nevis kā grēkus, bet kā šķēršļus savai attīstībai. Sava galvenā trūkuma apzināšanās ir līdzīga pļaukas radītam šokam un jāatrod spēks nevairīties no šīm sāpēm, bet vīrišķīgi uzklausīt un pieņemt.
*Neļaut savai pagātnei kļūt par nākotni un censties soli pa solim sameklēt sevī dievišķo dzirksti, atbrīvojoties no neīstā ES sloga, kas saista kustības gluži kā lieks apģērbs.
*Censties izprast lietas būtību, lai cik noslēpumaina un neizprotama tā neliktos.
*Nekad nedarīt kaut ko tikai tāpēc, ka to dara citi.
*Nekad nedomāt tāpat, kā domā citi.
*Uzticēties tikai savam pasaules redzējumam un neietekmēties no citiem, bet arī paša viedoklim uzticēties neilgu laiku.
*Izvairīties no liekvārdības un tukšām pļāpām.
*Pirms sākt kaut ko darīt, apzināties savu niecīgumu un - sākt.
Cilvēka mūžam uz zemes ir noteiks
mērķis. Viņš ir gan instruments, gan šī
mērķa iemiesojums. Un, lai atbilstu tam,
indivīda uzdevums ir pilnveidoties un
būt brīvam.
Cilvēka mūžam uz zemes ir noteiks
mērķis. Viņš ir gan instruments, gan šī
mērķa iemiesojums. Un, lai atbilstu tam,
indivīda uzdevums ir pilnveidoties un
būt brīvam.
