skaitāmais

Es esmu tik stiprs, ka manu mierīgo pašapziņu nekas nespēj traucēt.

Ar katru cilvēku, ko satieku, es runāju par veselību, labklājību un laimi.

Pret draugiem es izturos tā, lai katrs no viņiem justos īpašs un vērtīgs.

Vienmēr saskatu dzīves saulaino pusi un rīkojos tā, lai dzīve apliecinātu manu optimismu.

Es domāju tikai vislabākās domas, strādāju tikai pie vislabākajiem cilvēkiem un gaidu no dzīves tikai vislabāko.

Par citu panākumiem es priecājos tāpat kā par savējiem.

Atmetis domas par pagātnes kļūdām, es nemitīgi domāju par nākotnes sasniegumiem.

Mana sejas izteiksme vienmēr ir žirgta un optimistiska, un katram, ko satieku savā ceļā, es veltu smaidu.

Sevis pilnveidošanas darbā es ieguldu tik daudz laika un pūliņu, ka citus kritizēt vairs nav vēlēšanās.

Mana attieksme pret dzīvi ir filozofiska, tāpēc es neraizējos par niekiem. Es esmu tik cēls, ka spēju nedusmoties, tik stiprs, ka spēju nebaidīties, un tik laimīgs, ka nepieļauju domu par to, ka varētu atgadīties kas ļauns.

Es dzīvoju ar pārliecību, ka pasaule allaž būs man labvēlīga, ja vien sniegšu tai visu labāko, kas ir manī. 

Es nestrādāju pie cilvēkiem, es strādāju sev, un ar cilvēkiem.

/aut. nez/

Par iedzīves iekārtošanu

     Jūs jau būsiet ievērojuši, ka, ieejot kādā dzīvoklī, mūs katru reizi pārņem savādākas izjūtas un asociācijas. Enioloģijas (ļoti tuvu fen šui, tātad – labas auras veidošanas) zinātnē ir veikti nozīmīgi pētījumi, kuri atklāj un izskaidro cilvēka enerģētisko mijiedarbību ar viņu ieskaujošo priekšmetu starojumu.
Lūk, dzīvoklis pēc skata iekārtots ar visiem jaunākajiem tehniskajiem sasniegumiem (ar sadzīves tehnikas balss vadību, modernām mēbelēm), bet ieejot tajā mūs pārņem tāda kā neomulība, neizskaidrojama trauksmes sajūta. Taču uzturoties citā dzīvoklī, kurā ir salīdzinoši maz mēbeļu un , kur plīti iededz ar sērkociņiem, mēs sajūtamies kā mājās. Kāpēc tā notiek?
To var izskaidrot ar dažādu priekšmetu klātbūtni un viņu ģenerēto informatīvo lauku. Protams, te jāpiemin, ka dažādi cilvēki šos laukus arī uztver dažādi. Indivīdi ar paaugstinātu jūtību (ekstrasensi, piemēram), negatīvā lauka starojumu ne tikai saredz un sajūt pat no attāluma, bet zinās sniegt arī konstruktīvus ieteikumus, lai šo stāvokli manāmi uzlabotu un novērstu tālāku cilvēka veselības pasliktināšanos. Palūkosimies, kas tad ir tie priekšmeti, kuri izraisa jau pieminētās negācijas.
Kādā dzīvoklī dzīvojošie cilvēki nemitīgi sūdzas par sliktu garastāvokli, bezmiegu un nomāktību. Izrādījās, ka viņu dzīvokļa viesistabas sienu rotā foto tapetes ar rudenīgu meža ainavu: vētras lauzti koki, nokaltuši zari, sausas, nedzīvas lapas. Šis mirušais mežs nemitīgi ģenerēja „mirušo lauku”, kas arī bija par iemeslu dzīvokļa iemītnieku sliktajai pašsajūtai. Kad tapetes tika nomainītas pret plaukstoša pavasara ainavas dizainu, gandrīz vienlaicīgi uzlabojās arī dzīvokļa saimnieku veselība un pašsajūta.
Vēl modē ir glabāt, krāt un izstādīt citu apskatei eksotiskas gliemežnīcas, koraļļu veidojumus, kaltētas zivis un krabjus. Šīs, pēc ārējā izskata pievilcīgās jūras veltes, tāpat radīja postošu nāves lauku, kurš radies to miršanas brīdī. Atbrīvojoties no tām vai „neitralizējot” tās ar tekošu ūdeni un īpašu rituālu, starojumu var samazināt līdz minimumam, taču ne visā pilnībā. Piezīmēšu, ka, ja jūs tomēr šādus priekšmetus vēlaties paturēt savā īpašumā, tad izvietojiet tos telpā, kurā nav paredzēta ilgstoša uzturēšanās. Nekādā gadījumā šiem „nelaiķiem” nav jāatrodas jūsu guļamistabā!
Sevišķi būtu jāuzmanās no mūsu mentalitātei svešu kultu priekšmetiem un rotaslietām, īpaši jau no oriģināliem. Šajos izstrādājumos var būt iekodēta ar mūsu enerģētiku nesaderīga informācija. Šie priekšmeti ne tikai var iedragāt mūsu veselību, bet arī radīt neizskaidrojamus nelaimes gadījumus, līdz pat to īpašnieka bojāejai.
Ja jūs esat šādu kultu priekšmetu kolekcijas izveidošanas piekritējs, tādā gadījumā jūs pakļaujat briesmām ne tikai sevi, bet visu savu ģimeni kopumā. Jūs taču nezināt, vai, piemēram, kāds krucifikss vai otrādi apgriezts krusts nav izmantots melnās mesas laikā. Ienesot mājās šādu, ar negatīvo enerģiju uzlādētu priekšmetu, jūs piesārņojat visas savas mājas (vai dzīvokļa) enerģētiku un pēc tam brīnāties, kāpēc jūs sākušas vajāt neizskaidrojamas likstas!
Bērnistabā bīstami ir novietot pat tādas lietas kā augstā tehniskā kvalitātē izgatavotus kalendārus un plakātus, kuros attēloti ļauni fantastiski briesmoņi ar zvērojošām acīm, vardarbīgiem kaujas skatiem un jebkuru citu agresivitāti. Uzturoties šādā „sabiedrībā” jūsu bērns ar laiku kļūst nevaldāms, nepaklausīgs un, nenoliedzami, viņš sāks atpalikt arī mācībās. Lieki teikt, ka jums jārīkojas diametrāli pretēji un bērnistaba jāpārvērš gaišās, saulainās krāsās ar pie sienām piekarinātām jaukām bildītēm, gleznām utt.
Taču arī gaišiem un no pirmā acu uzmetiena jaukiem otas meistara darbiem var būt negatīvas enerģijas klātbūtne. Tā reiz gadījās kādai ģimenei, kura savā īpašumā iegādājās kāda mākslinieka darbu, kurā saulainās krāsās bija attēlotas lauku baznīciņas. Ar gleznas iegādi ģimenē sākās veselības problēmas. Vēršoties pie dziedniekiem pēc padoma, izrādījās, ka šo gleznu radījis cilvēks, kuram bija vēzis pēdējā stadijā! Līdz ar to šīs slimības spiedogs iekodējās viņa radītajos mākslas darbos un neviļus radīja ap sevi slimīgu auru. Un interesanti, tiklīdz mākslinieks bija aizgājis aizsaulē, tā visa negatīvā informācija pazuda arī no viņa radītajām gleznām.
Tas viss norāda, ka mums jābūt uzmanīgiem ar lietām, kuras saņemam no citiem cilvēkiem. Noteikti ir jānoskaidro, kas tie ir par cilvēkiem un ar kādām domām viņi dāvājuši jums šīs lietas. Protams, tas nenozīmē, ka jums tūlīt pat jānolīgst privātdetektīvs (joks), pietiks ar to, ka jūs šajā jautājumā konsultēsieties ar savu dziednieku.
Reizēm sliktu pašsajūtu var izraisīt arī materiāli, no kuriem izgatavoti priekšmeti. To ģenerētie lauki var disonēt ar mūsu biolauku un mēs ar šo lietu nekādi nevaram „sadraudzēties”. Vispārzināms fakts, ka jebkuri metāli, kristāli, koksne un citi materiāli no Kosmosa akumulē sevī noteiktus enerģijas veidus un pēc tam tos izstaro telpā. Kā tas notiek, to jūs katrs sapratīsiet pēc savām subjektīvajām izjūtām. Ja tie mums dotajā brīdī nav „vajadzīgi” un mūsu enerģijas ar tiem nesadarbojas, tad labāk no šādiem priekšmetiem jau laikus atbrīvoties.
Protama lieta, ka visspēcīgāk uz mums iedarbojas materiāli, kuri saglabājuši savu dabisko struktūru. Tajos turpina darboties to sākotnējā enerģija. Tāpēc jau nav brīnums, ka dabiskā koka mēbeles ir daudz pārākas (veselīgākas) par kokskaidu plākšņu mēbelēm. Starp citu, ir dzirdēts, ka arī maizīti labāk lauzt, nevis griezt ar nazi, jo griežot tiek sagrauta tās iekšējā enerģētiskā vērtība.
Priekšmetu „maģiskās” īpašības izskaidrojamas ne tikai ar to uzkrāto un izstarojošo enerģiju, bet arī ar formu. Asas, škautnainas formas priekšmets izstaro koncentrētas enerģijas kūli, kurš, ja tas ilgstoši vērsts uz kādu mūsu organisma daļu, organismā var izraisīt nopietnas fizioloģiskas pārmaiņas. Un ne jau nu uz to labāko pusi! Šajā sakarā der atcerēties seno tautas ticējumu, ka sēdēt galda stūrī nebūtu vēlams, jo tad ilgi neapprecēšoties. Bet patiesībā šis galda stūris gandrīz vienmēr ir vienādā augstumā ar mūsu saules pinumu – galveno čakru, kura atbild par visas enerģijas vienmērīgu sadali mūsu organismā.
Patiesībā priekšmetu spēju no smailes izstarot enerģiju, sadzīvē izmanto jau kopš neatminamiem laikiem. Visi pazīst zibensnovedējus, taču, kad kādā mājā, klētī vai garāžā ieraugām pie griestiem diegā iekārtas naglas ar smailo galu uz leju, tad mūs pārņem izbrīns. Izrādās, ka šādā veidā mūsu senči mēdza aizbiedēt kukaiņus: faraonskudras, blusas un citus rāpojošos insektus.
Attiecībā uz asiem priekšmetiem pastāv daudzi ticējumi. Nedrīkst, piemēram, ar nazi rušināt ogles krāsnī, nazi nedrīkst turēt ar aso malu pret griestiem, jo tad mājā sākšoties ķildas, un nedrīkst citam dāvināt neko asu. Ja kāds jokupēteris nolēmis savam draugam uzdāvināt spraužamadatu, tad pirms to pasniegt, ar adatu ir jāiedur draugam rokā (man ļoti gribētos redzēt, kāda būs drauga reakcija!)

_██_*。*./ \ .˛* .˛.*.★* *★ 。*
˛. (´• ̮•)*˛°*/.♫.♫\*˛.* ˛_Π_____. * ˛*
.°( . • . ) ˛°./• '♫ ' •\.˛*./______/~＼*. ˛*.。˛* ˛. *。
*(...'•'.. ) *˛╬╬╬╬╬˛°.｜田田 ｜門｜╬╬╬╬ .
¯˜"*°••°*"˜¯`´¯˜"*°••°*"˜¯` ´¯˜"*°´¯˜"*°••°*"˜¯`´¯˜"*°

Senā indiešu ājūrvēda par pārtiku.

Saldumi – prieks un mīlestība

Ja jūs vēlaties sev visai dienai nodrošināt labu garastāvokli un možu garu, tad brokastu sortimentā noteikti iekļaujiet (mērenās devās, protams) žāvētus augļus ar medu, zefīra bumbulīti vai pastilu. Vasaras laikā brokastīs ideāli būtu apēst svaigus augļus un dārzeņus ar medu vai izdzert mājās gatavotu maigi saldinātu jogurtu. Tas īpaši būtu ieteicams sievietēm, jo viņas ir daudz jūtīgākas par vīriešiem: papildus prieka un mīlestības deva sievietēm palīdzēs veiksmīgāk tikt galā ar neskaitāmajām stresa situācijām darbā un uz ielas. Taču pusdienās gan būtu vēlams atturēties no saldumu lietošanas, jo tad organisms ieslīgst patīkamā eiforijā un kļūst tik gurds, ka atsākt darbu būs visai problemātiski.
Tev ir skumji un šķiet, ka zudusi mīlestība – apēd kaut ko saldu.

Asās un pikantās piedevas– spēks un izturība

Pikantie ēdieni spēj mūs gan sasildīt, gan tonizēt. Apēdot brokastīs kādu asumiņu, tu momentā sajutīsi spēka pieplūdumu, kurš ļaus aktīvi pieslēgties darba ritmam, bet... tu ātri piekusīsi.
Lai organisms spētu pārstrādāt asos un pikantos pārtikas produktus un piedevas, ir nepieciešams liels daudzums saules enerģijas, tādēļ tos vislabāk lietot vasaras laikā un tikai dienas vidū. Sapiparotas pusdienas tevi „sapurinās” un aizgaiņās miegainību. Ja vakarā ēdīsi pikantu ēdienu, tad bezmiega nakts garantēta. Atceries to!
Gribi būt nenogurdināms visos aspektos – pieber zupiņai tā pavairāk piparu!

Skābprodukti – izcila jutība un... aizkaitināmība

Ja brokastīs apēdīsi greipfrūtu, tad rīta pusē tu īpaši asi reaģēsi uz apvainojumiem un kļūsi viegli aizkaitināms. Tas, kurš vakariņās regulāri mēdz ēst skābus kāpostus vai marinētās delikateses, gatavojas iedzīvoties hroniskā paranojā, stāvoklī, kad viss apkārt notiekošais spēj tikai kaitināt. Tāds cilvēks sākotnēji pastāvīgi iepinas strīdos par galīgiem niekiem, bet pēcāk, izsīkstot pēdējiem spēkiem, viņš ieslīgst pilnīgā apātijā. Tā kā visu, kas ir skābs, pataupīsim pusdienām, jo, savienojumā ar citiem pusdienu produktiem, skābais paaugstinās tavas mīlestības jūtas pret cilvēkiem un darīs tevi miermīlīgāku.
Vēlies izjusti klausīties mūziku vai paraudāt kādas filmas skatīšanās laikā – iemet mutē skābu ledenīti.

Sālīta pārtika – enerģija un... nepiepildītas vēlmes

Pārmērīgi sāli uzturā lieto galvenokārt tie cilvēki, kuru vēlmes nesakrīt ar reālajām iespējām. Piemēram, tu esi sakrājis naudu ceļojumam uz Turciju, bet īstenībā vēlies aizlidot uz Parīzi, taču tas maksā daudz dārgāk. Lūk, tad nu tu, remdēdams sirdsdēstus, sāc pastiprināti grauzt sāļos cepumiņus, krekerīšus un meties pie sālītu gurķu mucas slīcināt savas bēdas. Varam tikai iedomāties to starpību starp vēlmju piepildījumu un fantāzijām tiem puišiem, kuri pie alus apēd kilogramiem vītinātu zivtiņu!
Sālītas brokastis – paaugstina asinsspiedienu.
Sālītas pusdienas – atjauno spēkus.
Sālītas vakariņas – bezmiegs, galvassāpes un visa ķermeņa sasprindzinājums.
Tev jāuzrok dārzs? Uzber nedaudz sāls uz pilngraudu maizes šķēlītes, un tu strādāsi kā ekskavators!

Rūgta pārtika – tieksme glabāt sevī sirds rūgtumu un pārdzīvojumus

Ja cilvēks pārmērīgi daudz uzturā lieto rūgtvielas, tas nozīmē, ka viņš nevēlas risināt savas problēmas un iestrēgst tajās uz ilgu laiku.
Rūgtu pārtiku mēs izvēlamies lietot, ja esam zaudējuši kādu no tuviniekiem un citās lielās bēdās, jo tā palīdz tās pārvarēt. Taču, ja mēs nemitīgi ēdam tikai rūgtu, tas nozīmē, ka mums patīk būt sarūgtinātiem un grimt pastāvīgā grūtsirdībā. Vārdu sakot, rezultātā sanāk tāda kā nepārvarama tieksme uz pašmocībām. Bet nevēlēšanās risināt sasāpējušās problēmas agri vai vēlu novedīs pie milzīgas nelaimes.
Mūsu platuma grādiem atbilstošie rūgtie produkti skaitās – sinepes, rupjmaize, melnā tēja un kafija bez cukura.
Nedaudz rūgtvielu pusdienu pārtraukumā, un tu spēsi pārvarēt visas grūtības.

Pārtika bez taukvielām – vienmēr pietiekamas enerģijas rezerves un mierīgs prāts

Ja tu esi noguris un tavas domas joņo kā prērijas mustangi, tev būs grūti iemigt. Tādēļ neslinko un pagatavo sev vakariņās veselu mutes bļodu ar svaigiem salātiem bez eļļas un citām piedevām. Kamēr tavs kuņģis šķels šo vieglo barību, tavas smadzenes atpūtīsies un tu spēsi iemigt.

Visos citos gadījumos senā indiešu ajūrvēdas mācība iesaka ikdienā lietot sautētu dārzeņu biezeni, kuri pagatavoti no kāpostiem, kabačiem, cukini, burkāniem, ķirbjiem u.c. pieejamiem dārzeņiem.
Atsakoties no gaļas un taukvielām, tu iegūsi miermīlīga cilvēka statusu, kurš nespēs sadusmoties pat ne uz mušu, kura iekritusi tavā zupā.

Un tagad palūkosimies, ko senā indiešu ājūrvēda vēsta par sievietēm, kuras savā uzturā izvairās lietot zemāk minētos pārtikas produktus.


Ja sieviete nemīl saldumus:

Tas nozīmē, ka viņā pārsvarā dominē vīrišķie hormoni. Šī iemesla dēļ viņas uzvedībā ļoti minimāli izpaužas tik nepieciešamais sievišķīgums. Lai arī cik mīļa un apburoša viņa netiktu uzskatīta savā sieviešu kolektīvā, vīrieši šādai būtnei nepievērš ne mazāko uzmanību.
Taču daiļais dzimums savu sievišķīgumu var atjaunot, ja ik rītu un pusdienlaikā regulāri sāks lietot šādus „saldumus”: kardamonu, kanēli, safrānu, ķimenes un bārbeles ogas!

Ja sieviete apzināti izvairās no sāls lietošanas

Tātad šī tipa sieviete allaž atrodas saspringumā, jo viņai šķiet, ka dienas laikā nav padarīti visi iecerētie darbi. Turklāt pats darba process viņai jau sen kļuvis vienaldzīgs, to aizstājusi vēlme saraust pēc iespējas vairāk naudas. Rezultātā dienas beigās viņai ir paaugstināts asinsspiediens un galīgs spēku izsīkums.
Pie sāls lietošanas, protams, nav jāpieradinās, tā vietā jāpalūkojas, kas ar tavu dzīvi nav kārtībā.

Ja sieviete necieš rūgtvielas

Iespējams, ka viņa ir pārliecināta pesimiste un no apkārtējiem sagaida vienas vienīgas nepatikšanas. Iepriekš viņa ļoti mīlējusi melnos rutkus un mārrutkus, šādi parādot visai pasaulei savu īgno dabu, taču tagad nodzīvojusies tik tālu, ka viņas organisms atsakās uzņemt produktus, kuros atrodas pat visniecīgākais rūgtuma elements. Starp citu, šāda tipa cilvēkiem vajadzētu izvairīties nejauši apēst stipri rūgtus pārtikas produktus, jo tas ir bīstami viņu aknām un nierēm!

 Sievietes, kuras visu savu mūžu apzināti izvairās no rūgtvielu lietošanas, kā likums, ir maigas, bet tai pat laikā arī nespējīgas paciest nemitīgās dzīves pārestības.

„Ārstēties” var, pamazām pieradinoties pusdienās apēst mazu gabaliņu īstas rudzu maizes.
Ja sieviete nemīl skābu
Šāda tipa sievietes visu savu dzīvi ir dzinušās pēc laimes un veselības, taču, negūstot cerētos rezultātus, apvainojušās uz visu pasauli. Šādiem cilvēkiem skābi produkti nav vēlami vispār, jo viņu apziņu vairs nekas nespēs izmainīt!
Skābu nemīl arī smalkjūtīgās un viegli ietekmējamās vājā dzimuma pārstāves.
Šīm dāmām gan nenāktu par skādi rīta pusē nograuzt kādu skābu augli, tādējādi mazinot iespēju apvainoties par niekiem.

tulkoja Didzis Muzikants

Slimība kā ceļš .

 

 

Ievads

Kaut gan mūsdienu medicīnai ir krietni panākumi diagnostikā un jaunu ārstniecības metožu atklāšanā, tomēr daudzi pacienti un pats medicīnas personāls to pamatīgi kritizē. Tiek nosodītas daudzas nehumānas ārstniecības un izmeklēšanas metodes, kā arī tas, ka ārstniecības līdzekļu iedarbība nereti rada blakus reakcijas.

Laba tiesa no tiem, kas interesējas par medicīnu un kam tā ir nepieciešama, arvien biežāk pievērš uzmanību netradicionālajām ārstniecības metodēm, kuras sakņojas gadu simtu un tūkstošu dzīlēs. Pie tām ir pieskaitāma joga terapija, adatu terapija, psihoterapija un visi homeopātiskās ārstniecības veidi. Augstākās medicīnas mācību iestādes savās programmās sāk ieviest alternatīvo ārstniecības metožu apguvi.
Strīdi par to, kas slimam organismam der labāk — alopātija vai homeopātija, joprojām jauc prātus gan mietpilsonim, gan mediķiem. Un tikmēr slimības nevis iet mazumā, bet, gluži pretēji, pilnā balsī sevi pieteic jaunas organisma kaites, turklāt arī vecās nesteidz atstāt mūs uz visiem laikiem. Kāpēc mēs esam tik neglābjami slimi, kā izārstēties? — cilvēki jautā. Kur ir meklējama ļaunuma sakne? Ļoti konkrētā medicīnas zinātne rezultatīvas atbildes līdz šim nav varējusi dot. Izrādās, ka to kā ķīlnieci iegrožo ļoti materiālistiskais uzskats par cilvēku un viņa organismā notiekošajiem procesiem. Tās balsts ir organisma funkcionālā darbība. Šai vienpusīgumā slēpjas tās vājā vieta. Filozofiskā puse mūsdienu medicīnā gandrīz nemaz netiek ņemta vērā.
Šai grāmatā mēs gribam slimību problēmas un slimību ārstēšanu izskaidrot no jauna viedokļa, pamatojoties uz apslēptām cilvēku zināšanām, kuras bija pieejamas sen no civilizāciju dzīves skatuves nogājušiem priesteriem un kuras diemžēl daudzējādā ziņā ir zaudētas tagadējos laikos. Taču mums ar skubu jāatveseļojas, pacietīgi uzlasot katru no zaudēto zināšanu pērlēm.

Iespējams, ka šo grāmatu lasītājs uzņems ar sašutumu, un varbūt tā izraisīs arī pretestību. Taču tā ir rakstīta cilvēkiem, kuri domā plaši un drosmīgi, kuri iet savu, individuālu dzīves ceļu, nevēlēdamies palikt tā malā. Tiem, kuri negrib laiku pavadīt, tukšus salmus kuļot. Mēs ceram, ka daži vai pat daudzi cilvēki šos atklājumus un padomus izmantos par atveseļošanas palīglīdzekli.

Brīdinām gan, ka šī grāmata nav "zinātnisks izklāsts", kā mūsdienu pasaulē tas mēdz būt. Tā radusies, ilgus gadus strādājot ar pacientiem, un tajā ietverta mūsu senču pieredze. Tās galvenais nolūks ir iepazīstināt lasītāju ar senaizmirstiem uzskatiem par veselību un slimību un palīdzēt viņam izskaidrot slimības simptomu īsto nozīmi. Mēs gribam parādīt, ka slimnieks lielākoties nebūt nav nevainīgs dabas vai vides nepilnības upuris, bet, ka īstā vaina ir viņā pašā.

Pagrūtajā atveseļošanās ceļā pilnīgs godīgums attieksmē pret sevi kļūst par atbalsta punktu, lai nesaudzīgi revidētu savu "es" un tā izturēšanos pasaulē. Stipra vēlēšanās tapt veselam piespiež pakļauties un izskaust sevī negatīvo īpašību, kura atbilst konstatētajam simptomam. Tādējādi slimība cilvēkam var kļūt par ceļu uz sevi pašu, tikai daudz labāku un patiesāku. Šī atgriešanās bieži vien ir sāpīga, jo sabrūk daudzas maldos iestigušas prāta izlolotas ilūzijas. Taču cita ceļa slimības iznīdēšanai būtībā nav. Mūsu ilggadējā darba pieredze ļauj to apstiprināt. Sirmajai senatnes tempļu medicīnai šāda pārliecība bija aksioma.
Savā praksē tempļu medicīna pamatojās uz dziļdziļiem priekšstatiem par cilvēku kā par mikrokosmosu, kurā atspoguļojas Universs un kurā ir ietverti visi  Universa principi latentā stāvoklī. No tā izriet analoģijas likums: kā ir augšā, tā ir arī lejā, un otrādi. Cilvēka uzdevums ir evolucionēt unisonā ar lielo Kosmosu. Tādēļ viņam pakāpeniski, soli pa solim jāattīsta sevī visas snaudošās enerģijas jeb kosmiskie principi, jāiedzīvina tie konkrētā darbībā, nemitīgi paplašinot un izsmalcinot apziņu.

Nāvi senie ārsti uzskatīja par jaunai dzīvībai nepieciešamas enerģijas atbrīvošanos. Ikkatras ciešanas taču ir kā maza nāve, zemākā nāve augstākā labad, jo tās atbrīvo enerģiju, lai tiktu radīta jauna dzīvība, labāka, tīrāka, cēlāka. Tāpēc slimību viņi uzlūkoja par augstākā "es" mūsos (sirdsapziņas balss) dotu iespēju pārveidot savu egoismu, kura augstāko izpausmi dēvēja par "patības trakumu".

Tika norādīts: kamēr mēs nebaudīsim visas savas uzkrātās pieredzes augļus, kamēr nebūs izlabota katra kļūda, izskausts katrs trūkums, kamēr nebūs sasniegta bezgalīga līdzjūtība, iegūts nesatricināms dvēseles spēks un reizē arī ideāls maigums, kamēr pašaizliedzība nebūs tapusi par dzīves likumu un atteikšanās no sava labuma citu dēļ nebūs kļuvusi par dabisku un priekpilnu mūsu būtnes impulsu, tikmēr cilvēci nevarēs atpestīt no slimībām. Tādi bija dziļi pārdomātie vispārīgie priesteru medicīnas atzinumi.

Slimību vai veselību uzskatīja par jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka stāvokli, nevis uz orgāniem vai ķermeņa daļām. Ķermenis nekad nevar būt vesels vai slims. Dzīva cilvēka ķermenis funkcionē ar divu nemateriālu instanču (gars + dvēsele) palīdzību — mēs tās saucam par apziņu. Apziņa dod informāciju, kas iedarbojas uz ķermeni un parādās tajā. Apziņai ar ķermeni ir tāds pats sakars kā radiogrammai arraidītāju. Tā kā apziņas iezīmes ir nemateriālas, tā nav ķermeņa produkts un tātad arī nav atkarīga no ķermeņa eksistences. Ja pulss un sirds iekļaujas vienā ritmā, temperatūras skala ir normāla, dziedzeri izstrādā hormonus vai notiek antigēnu ķermeņu veidošanās, tad šīm funkcijām izskaidrojums nav rodams matērijā, tās nosaka informācija, kuras izejas punkts ir apziņa. Ja visas šīs funkcijas noris savstarpējā saskaņā, rodas modelis, ko sauc par harmonisku jeb veselu. Ja turpretī kāda funkcija ir samežģījusies, tiek izjaukta vispārējā harmonija, mēs tad runājam par slimību. Situācijas analīze liek secināt, ka harmonijas izjaukšana vispirms notiek apziņā un tikai vēlāk izpaužas ķermenī. Tur atspoguļojas tie procesi un pārmaiņas, kas noris apziņā. Tā kā ķermenis nevar dzīvot bez apziņas, tas arī nevar saslimt bez tās.
Kad organismā radies traucējums, parasti mēs, tiekdamies to likvidēt, sākam cīņu ar simptomu jeb sekām, nevis ar cēloni. Simptoms ir tikai neredzamā procesa redzamā izpausme, kas grib rādīt, ka viss mūsos nebūt nav kārtībā.

Ir neatliekama vajadzība iemācīties saprast simptomu valodu. Nespēja šo valodu saprast izvērtusies par problēmu mūsdienu medicīnai, jo tā norobežo formu no satura. Tā izmeklē un ārstē orgānus un ķermeņa daļas, bet ne cilvēku, kas ir slims, tādējādi pārkāpdama seno dziednieku dižo bausli: jāārstē slimais cilvēks, nevis slimība. Var teikt arī citādi: iekams sāk ārstēt orgānu vai ķermeņa daļu, jāārstē apziņa. Tāda iedarbība izriet no slimības transmutācijas (pārveidošanās), nevis no likvidējamā simptoma.
Simptomu valoda ir daudzveidīga un sarežģīta un ļoti interesanta. Slimībai taču ir viens mērķis — piespiest mūs kļūt veseliem. Simptomu valodas prasme var palīdzēt mums šai ceļā.

Tālāk — dažu slimību simptomu valoda.

dziednieks
Guntis Ozoliņš

---

Locītavas - Reimatisms

 

 

To galvenā funkcija ir gādāt par cilvēka ķermeņa kustīgumu. Locītavu bojājumu raksturīgākais simptoms ir iekaisums, kas ierobežo kustības un var padarīt locītavas pat pavisam nekustīgas. Locītavu nekustīgums vienmēr norāda, ka pacients ir sācis "buksēt" vai ka viņa prāts ir sastindzis. Tāda locītava daļēji vai arī pilnīgi zaudē spēju veikt savu funkciju.

Cilvēks, kurš pretēji veselajam saprātam cītīgi paliek pie sava viedokļa vai arī veselas uzskatu sistēmas, tāpat zaudē daļu savu spēju vai arī savas darbības vērienīgumu. Jo vairāk rodas jautājumu, kuros cilvēks iespītējas, jo vairāk locītavu skar šis nekustīgums. Lepni izsliets, nekustīgs kakls, piemēram, liecina par iesīkstējušu privātīpašnieku.

Tāpat kā locītavu nekustīgums un to iekaisumi ir sastopamas arī kontūzijas, izmežģījumi un saišu sastiepumi. Simptomu valoda kļūst daudz labāk saprotama, ja padomājam par to, ka cilvēkam vienmēr ir iespējams pārspīlēt, krist galējībās, pārcensties, jebkurā jautājumā "aiziet par tālu", "iesprūst", kaut ko saārdīt tā, ka spalvas vien pajūk, vai daudz ko sagrozīt, kādu apmelot. 

Pirms vēlas un cer, ka ievilktā un ārstētā locītava funkcionēs pareizi, steigšus jāapzinās sava situācija, jānokārto savi darbi un attiecības ar cilvēkiem. Ievelkot izmežģīto locītavu ar rāvienu, bieži gadās, ka vēlāk tā tomēr novirzās no iepriekšējās, dabiskās vietas. Tāpat tas ir arī cilvēka dzīvē. Jo katrs, ja nonācis ekstrēmā situācijā, var vēl vairāk sevi

"iedzīt tajā", un tā var turpināties tik ilgi, līdz tiks sasniegts pārejas punkts, no kura vēl iespējama izeja. Tāpat kā traumatologs ar rāviena metodi ievelk locītavu, tā arī mums — jebkurā sarežģītā situācijā, ja tikai esam pilnīgi iejutušies šai galējībā un apzināti liekam lietā gribu, vienmēr ir iespēja rast izeju. 

Bet dzīvē ne visai bieži ir sastopams tik viendabīgs cilvēks, kas varētu strauji novērsties no liktenīgā, viszemākā punkta uz ass, ap kuru rotē mūsu garīgais un fiziskais glābiņš (vai nu augšup pa asi, vai lejup).

Cilvēki lielākoties šeit arī iestrēgst, jau pēc dabas būdami slinki un mazdūšīgi, visu darīdami nekārtīgi un vienaldzīgi, iesākto pamezdami pusratā. Šā slinkuma, uzskatu un darbības veida aprobežotības dēļ cilvēks tikpat kā neko nemaina sevī. Un iesīkstējusī, nekustīgā apziņa pamazām rada arī locītavu nekustīgumu. Ar šādu apziņu nav

iespējams no šā kulminācijas punkta, kas ir raksturīgs katram sarežģītam notikumam, katrai situācijai, izdarīt strauju pagriezienu uz pretējo pusi. Šādu apziņu inertums neļauj realizēt idejas, kas palīdzētu atveseļoties. 

Locītavu relatīvo kustīgumu var paildzināt līdz zināmam laikam, kamēr tas nav izvērties par pilnīgu nekustīgumu. Visi slimības uzliesmojumi vai arī citas pārmaiņas organismā liecina par tiem rāmjiem, kurus mēs sev esam izveidojuši attiecīgajā brīdī.

Šie atklātie simptomi gluži kā grāmatā ļauj lasīt, kādu ceļu izvēlējies mūsu pacients: vai viņš ir patiess, kādas problēmas nodarbina viņa prātu un sirdi un kur atrodas viņa nekustīguma punkts. Kamēr eksistē šie cēloņi — spītīgums un inertums, slimnieks nespēs pārorientēties uz citu viedokli, tāpēc locītavu deformācija aizvien vēl

turpināsies.

Mūsdienu medicīna dod plašas iespējas locītavas aizstāt ar dažādām mākslīgām protēzēm. Visbiežāk lielu traucējumu dēļ jāaizstāj gūžas locītava.  Ja cilvēks ir iekšēji sastindzis un stūrgalvīgi turas pie sava pasaules uzskata, bet arējās izpausmēs joprojām labprāt liekuļo un simulē pretējo, lai iztaptu tiem, ar kuriem nonāk saskarsmē, tad dzīve pati izdara korekciju patiesības virzienā, cenšoties ievadīt cilvēku kārtīgumā un godīgumā, kaut arī ar visvisādiem traucējumiem gūžu locītavās. Ātra un efektīva korekcija, aizstājot dabisko locītavu ar mākslīgo, neatveseļo slimnieku. Pārcietis operāciju, viņš joprojām izliekas, taču tagad simulē vēl arī normālas kustības.

Lai ticamāk iztēlotos lielas cilvēces daļas negodīguma ainu, ierosinām iedomāties šādu situāciju — pēc burvju nūjiņas mājiena visiem cilvēkiem reizē tiek noņemtas un uz laiku noslēptas visas protēzes: visas acenes un kontaktlēcas, dzirdes aparāti, mākslīgās locītavas, zobi un žokļi, sirdsdarbības stimulatori; atklājas kosmētisko operāciju pārcietušā patiesais vaigs; no kauliem tiek izņemtas visas metāla naglas un daudz kas cits. Skats, kuru var tikai uzburt iztēlē, būs baismīgs. Ja ar tās pašas burvju nūjiņas palīdzību atņemtu medicīnai visus tās sasniegumus protezēšanas

nozarē, mēs atklātu, ka visapkārt, turklāt ļoti daudz, būs tik tikko pārvietoties spējīgu, pusaklu, puskurlu un līdz nejēdzībai neglītu kropļu. Ārēji tas izskatītos ķēmīgi, bet tā būtu reālā patiesība — tā mūsu planētas lielākās daļas iedzīvotāju dvēseles patiesā seja, kura dzīvē ir apslēpta dziļi jo dziļi. 

Daudzas dziednieciskās mākslas cenšas pasargāt mūs no šāda ķēmīguma, cītīgi restaurējot sabojāto ķermeni, papildinot to ar mākslīgi izgatavotām protēzēm. Kad protēzists darbu ir pabeidzis, cilvēks gandrīz vienmēr it kā būtu dzīvespriecīgs un ārēji pārveidots. Bet kas noticis ar viņa dvēseli? Diemžēl tā lielākoties ir palikusi nemainīga.

Turpmāk dvēsele var nomirt vai arī — kļūt akla vai kurla, bezjūtīga vai badīga. Palikdama tumsonīga, tā drudžaini tversies pie jebkā un tiks kropļota vēl vairāk...

Cilvēki stūrgalvīgi negrib ievērot un atzīt slikto sevī, šā iemesla dēļ godīgums un krietnums viņos vieš lielas bailes, kas pāraug pat krietnu cilvēku vajāšanā. Nav glīti (skaistuma patiesajā izpratnē), nav godīgi lietot viltu un mākslīgus paņēmienus, lai uz kādu laiku saglabātu nevainojamu ārieni un jaunību. Tiem, kas aizraujas ar ārējiem efektiem, vajadzētu atcerēties: neko nevar noslēpt, viss reiz kļūst redzams. Par šausmām citiem un pašam "varonim", var gadīties, ka viņa īstā un tik netīkamā seja kādudien pēkšņi atklājas visā kailumā.

Vissvarīgākās rūpes (arī par mūsu ķermeni) ir pastāvīga, nemitīga savas apziņas paplašināšana. Miesa ir tikai pārejošā, cilvēka nīcīgā daļa. Apziņa ir cilvēka nemirstīgā daļa, kurā katrs iemiesotais cilvēks var cerīgi uzkrāt visus personīgajā pieredzē gūtos dārgumus. Tikai šīs — gara un dvēseles bagātības — var padarīt patiesi skaistu mūsu

fizisko miesu, bet nekad tas nenotiek otrādi.

Reimatisms

Reimatisms ir slimība, kurai nav precīzi noteiktu robežu, no tās cieš viss organisms. Šis apkopojošais jēdziens ietver sevī miesas audos notiekošo mokošu pārmaiņu simptomus. Visvairāk cieš locītavas un muskuļi. Reimatismam vienmēr raksturīgi ir gan akūti, gan hroniski iekaisuma procesi. Reimatisma process ir saistīts ar muskuļu audu tūsku, pakāpenisku locītavu deformāciju un to sacietējumiem. Sāpes un stingums locītavās ierobežo kustības. Un tā ar laiku cilvēks var kļūt invalīds.

Slimība noris cikliski. Šie traucējumi locītavās un muskuļos rodas pēc miera un uzlabošanās perioda, ja pacients šai laikā nav pamatīgi izanalizējis savu stāvokli.

Saslimšanas sākums parasti izpaužas ar rītos sajūtamu ekstremitāšu stīvumu un tirpšanu, vieglam sāpēm locītavās, kuras reizēm pietūkst, bieži vērojams arī to apsārtums. Simptomi parādās simetriski. Kaite pakāpeniski pāriet no mazākām perifēriskām locītavām uz lielākām. Locītavas kļūst nekustīgas dažādā laikā un galu galā sasniedz invaliditātes pakāpi.

Tie, kas slimo ar poliartrītu, gan žēlojas maz, bet izrāda lielu pacietību un vienaldzību pret savām ciešanām. Un tieši poliartrīta slimības polimorfā aina visā pilnībā atklāj kustību aparāta slimību būtību: kustības un kustīgums asociējas ar prāta un sirds dzīvīgumu, bet sastingums (stagnācija) — ar konservatīvismu, ietiepību, spītību, cietpaurību un stūrgalvību.

Gandrīz visi izmeklētie pacienti reimatiķi pirms saslimšanas bijuši aktīvi un kustīgi, nodarbojušies ar dažādiem sporta veidiem, daudz strādājuši mājās un dārzā, nerimtīgi palīdzēdami tuviniekiem un draugiem.

Lielākoties tie ir kustīgi, veikli un nemierīgi cilvēki. Ar tādām rakstura īpašībām apveltītie ļaudis mūžīgi tiecas vairāk izdarīt, visu pagūt, kustas un rosās tikmēr, līdz šīs pārcentības dēļ kļūst invalīdi. Un tikai šai situācijā visbeidzot rod

mieru un var sākt domāt: kāpēc tā noticis un kam gan tas viss bija vajadzīgs?

Šais gadījumos pārmērīgais fiziskais kustīgums un pārliekā aktivitāte tiek koriģēta ar nekustīgumu. Iespējams, ka šis apgalvojums sākumā izraisīs lasītājā neizpratni tāpēc, ka līdz šim mēs pievērsām uzmanību tieši kustību un pārmaiņu

nepieciešamībai. Bet šī sakarība kļūst skaidra, tiklīdz atcerēsimies, ka tieši fiziskā ķermeņa saslimšana pilnīgi informē par lietu īsteno stāvokli katrā no mums. Tā poliartrīta slimnieki liecina par savas apziņas sastinguma pakāpi. Augsta

aktivitātes un kustīguma pakāpe, kura vienmēr ir novērojama reimatisma slimniekiem, izpaužas tikai fiziski, bet ne apziņas līmenī.

Pats vārds "nekustīgums" sasaucas ar daudzu citu vārdu jēgu: šaurība, saspiestība, spītība, ietiepība, nepakļāvība, stūrgalvība, cietpaurība, sastingums (stīvums), miršana, nāve... Šie jēdzieni patiesi atspoguļo ar poliartrītu sirgstošo

pacientu būtības lielāko daļu. Viņu psihosomatisko stāvokli esam rūpīgi pētījuši piecdesmit gadus. Visi šo problēmu pētītāji vienprātīgi atzīst, ka šīs kategorijas pacientiem piemīt pats daudzveidīgākais un paradoksālākais rakstura īpašību apvienojums. Ātra daba, kašķīgums, patvaļība, kas savienota ar vislielāko godprātību un tieksmi kārtīgi un nevainojami paveikt darbu, kā arī mazohistiski depresīvas rakstura iezīmes vienlaikus ar stingri izteiktu uzupurēšanos un vēlēšanos palīdzēt tuvākam. Tam pievienojas stingrs dzīvesveids un nosliece uz sliktu garastāvokli.

Vai šais rakstura iezīmēs ir daudz elastības un harmonijas?

Aktīva piedalīšanās sportā un citos pasākumos, kur ir vajadzīgs fiziskā ķermeņa nemierīgums, — tas viss tikai novērš uzmanību no iekšējā darba ar sevi un garīgām problēmām. Šādiem cilvēkiem patīk visi cīņas sporta veidi. Šī patika, kura nebūt nav nejauša, palīdz saprast iepriekš minēto pacientu galveno problēmu — agresiju.

Reimatiķis aiztur savu agresivitāti kustību jomā, bloķējot enerģiju muskuļos.

Normālajam cilvēkam jābūt aktīvam kā fiziskā, tā garīgā ziņā. Tā ir neapstrīdama veselīgas dzīves norma. Vienas tendences pārsvars pār otru var radīt bīstamas sekas. Enerģija, kas netiek pārvērsta citos veidos un netiek izmantota, iesprūst, tādējādi izraisīdama iekaisumu muskuļos un locītavās ar tai raksturīgo sāpīgumu. Bet jebkura slimība ir cilvēka izrādītās agresivitātes sekas psihiskā vai fiziskā līmenī. Ja kāds ir ļāvis vaļu savai agresivitātei un tā ir devusi triecienu citiem, tad pēc zināma laika agresoram pašam nenovēršami būs jāizjūt sava upura sāpes. Arī aizturētais agresīvais impulss vēršas pret savu saimnieku un arī viņš izjūt sāpes, bet šai gadījumā — no autoagresijas (pašsaindēšanās). Cietējam vienmēr pastiprināti jādomā par sāpju cēloni. 

Daudziem reimatisma veidiem raksturīgas ir specifiskas izpausmes. Ja, piemēram, iekaisusi apakšdelma cīpsla, roka savelkas dūrē (hroniska epikondilopātija). Dūre šai gadījumā rāda tās piepūles pakāpi, kas ir lietota, lai aizturētu agresivitāti un apspiestu vēlēšanos "reiz tā īsti sist dūri galdā un ne tikai to vien..." Līdzīga parādība ir novērojama arī Dipetrēna kontraktūrā, kad dūrē savilkto plaukstu vairs nevar iztaisnot.

Atvērta plauksta — miermīlības un labvēlības simbols. Sveicinot pretimnācēju ar paceltas rokas mājienu, atgriežamies pie senā paraduma: satiekot otru cilvēku, apliecināt savu nolūku tuvināties viņam. Šāda simbolika ir vispārpieņemta. Dūre arī tagad demonstrē nepatiku un naidīgumu.

Reimatiķim agresivitāte nav pašmērķis, pretējā gadījumā tā tiktu bloķēta viņā pašā. Tā šai pacientā rada stipras un neapzinātas pienākuma jūtas un gatavību uzupurējoties palīdzēt citiem. Tāda, samērā dīvaina, altruistisku tieksmju kombinācija un reizē arī vēlme valdīt pār citiem ieceļ šos cilvēkus "labvēlīgo tirānu" kategorijā.

Slimība visbiežāk rodas tieši tad, kad cilvēks novēršas no iespējas pārslēgt savu ārējo dzīvi uz iekšējo vai pārslēgties no pienākumu izpildes un uzupurēšanās uz pievēršanos citiem. Tikai šīs darbības varētu būt sakrājušās agresīvās enerģijas izlādētajās un neitralizētajās.

Daudzveidīgie blakussimptomi, kas seko pamatslimībai, mums arī liecina par aizturētās agresivitātes apslēpto nolūku. Sarežģījumi kuņģa un zarnu traktā, sirdsdarbības un dzimumsfēras traucējumi (frigiditāte, impotence), kā arī daudzie

traucējumi psihiskajā sfērā (bailes, apspiestība, mānijas) ir visbieţāk sastopamie blakussimptomi. Tas, ka sievietes divreiz biežāk slimo ar poliartrītu nekā vīrieši, rāda, ka sievietes ir daudz jūtīgākas, vieglāk ievainojamas un aizvainojamas, ka viņu naidīgie impulsi ir daudz dzīvīgāki, bet tas nozīmē, ka tie ir arī daudz dziļāk apzināti.

Reimatisma ārstēšana ar dabiskām metodēm pirmām kārtām tiek virzīta uz to, lai uzsūktu un izvadītu no organisma bojātām vietām jebkurus nogulsnējumus un toksīnus. Pēc mūsu domām, noslāņojušies toksīni ir mūsu līdz galam neatrisinātās problēmas un netransmutētās (nepārveidotās) domas, haotiskie sablīvējumi psihiskajā līmenī. Te arī saredzam izejas punktu, no kura var iedarboties terapeitiski. Šai gadījumā tikai badojoties ir iespējams likt savam organismam pāriet uz iekšējo barošanos un tādējādi arī likt iekšējām ugunīm sadedzināt tos atkritumus, ar kuriem slimnieks tik neapdomīgi piesārņojis savu organismu. Turklāt pirmo reizi sākas gan tā, kas notiek mūsos, gan ap mums "sagremošana" un pārdomāšana. Psihiskajā līmenī šis process atbilst, savas apziņas atjaunošanai un atvēršanai aktīvam darbam, no kura pacients agrāk neatlaidīgi novērsās, tāpat kā viņš novērsās arī no problēmām un tematiem, kurus varētu izprast un atrisināt, paplašinot apziņu. 

Reimatiķa locītavu progresējošo nekustīgumu sekmē arī tas, ka šīs kategorijas  slimnieki ir ļoti noslēgti. Tāda maniere ļoti veicina arī psihisko iestrēgšanu vienā jautājumā. Turot sevi rāmjos, kurus reiz paši ir radījuši, viņi, baidīdamies no tiem atkāpties, sargās kādam atzīties savā iekšēji slēptajā altruismā, augstajās morāles normās, pilnīgoties un uzupurēties. Noslēpuši šo labāko daļu dziļāk un "drošāk", viņi ir spiesti palikt kopā ar savu egoismu, neprasmi ātri pielāgoties jauniem apstākļiem, kopā ar varaskāri, mūžīgo neapmierinātību ar sevi un citiem, kā ari — ar savu nerealizēto agresivitāti. Tas viss haotiski brāzmo psihiskajā līmenī, kurš, savukārt, atbilstīgi atraisīto kaislību spēkam visu projicē miesā (ķermenī) kā visiem acīm redzamu sīkstu spītību, kas traucē sasniegt savaldību un harmoniju kontekstā ar visu, kas ir apkārt.

Vai tiešām cilvēkam, kurš ir apveltīts ar saprātu, jānonāk līdz atbaidošajam kustību spējas zudumam, lai tikai šādā nožēlojamā stāvoklī sāktu pārdomāt dzīvi un atvērtu sirdi visam, kas notiek ap viņu, līdz beidzot gūtu mieru un cerību?

 

dziednieks
Guntis Ozoliņš
 

Aizkuņģa dziedzeris - diabēts (cukura slimība)

Pie gremošanas trakta orgāniem pieder ar aizkuņģa dziedzeris, kura pārziņā ir divas ļoti svarīgas funkcijas. Eksokrīnā funkcija attiecas uz gremošanas sulu izstrādāšanu, to darbība ir izteikti agresīva. Endokrīno daļu veido īpašas šūnu grupiņas (saliņas), kuras izstrādā insulīnu. Nepietiekams insulīna daudzums rada cukura diabētu.
Vārds "diabēts" ir aizgūts no grieķu valodas. Darbības vārds "diabēts" nozīmē: izmest, izdalīt, iziet cauri. Sākumā šo slimību dēvēja par cukura slimību ("cukura novājināts urīns", kas burtiski nozīmēja — cukura izkrišana vai caurkrišana). Ja atkal pievērsīsimies simbolikai, tad šī parādība salīdzināma ar izgāšanos mīlas jautājumos.
Diabētiķis no barības nespēj uzņemt cukuru. Tas viņam kā caurbirim "izkrīt" un atkal atražojas urīnā. Ja vārdu "cukurs" aizstāsim ar "mīla", sapratīsim diabētiķa galveno psiholoģisko problēmu. Saldumi tikai aizstāj citu "saldu" vēlmju apmierināšanu, kas dzīvi padara tik pievilcīgu. Aiz diabētiķa vēlmes panašķēties ar saldumiem un reizē viņa nespēja tos asimilēt un uzņemt sevī slēpjas nepilnīgi realizētā paša mīlestība, kurai vēl pievienojas nespēja atvērties cita cilvēka mīlestībai. Diabētiķis ir spiests dzīvot, lietojot saldumu aizstājējus un arī īstenās vēlmes viņam jāaizstāj ar ko citu.
Paaugstināts cukura daudzums asinīs pārskābina visu organismu līdz pat komas stāvoklim. Skābe ir agresijas simbols. Atkal saskaramies ar jau pazīstamo polaritāti. Mīlestība — agresivitāte vai saldais — skābais. Šiem poliem pasaules mitoloģijā atbilst Venēra un Marss.
Sirgstošā miesa māca mums vienkāršu patiesību: tas, kurš nemīl, var kļūt skābs, tātad arī neinteresants. Vai, citiem vārdiem sakot, kas pats neprot pilnasinīgi dzīvot, vairs nebūs uzmanības un mīlestības objekts. Uztvert mīlestību var tikai tas, kurš vēlas un prot to arī dot. Diabētiķis lielāko daļu savas mīlestības atdod kā neasimilētu cukuru urīnā. Viņš alkst pēc mīlas (pēc saldumiem), bet neuzdrošinās savas alkas aktīvi īstenot, jo to neļauj stingrais priekšstats. Viņš atkal un atkal ilgojas pēc aizliegtā, bet cukurs aizvien izkrīt un izkrīt, tādējādi ļaujot organismam saskābt pavisam.
Rast izeju un atveseļoties šai situācijā var vienīgi, izprotot visus mīlestības aspektus, iemācoties mīlēt un iemācoties mīlestību dāvāt citiem.


dziednieks
Guntis Ozoliņš

 Diabēts(cukura).  Fiziskais bloķējums. Diabēts – tā ir aizkuņģa dziedzera slimība, kurš ir ļoti svarīgs orgāns un veic ļoti daudz funkcijas. Viena no šīm funkcijām – ir insulīna izstrādāšana – hormona, kurš nepieciešams, lai uzturētu asinīs normālu glikozes līmeni. Diabēts parasti sākās, kad aizkuņģa dziedzeris pārstāj izstrādāt nepieciešamo insulīna daudzumu. Dažos gadījumos – piemēram, pie aptaukošanās – diabētu var izsaukt organisma insulīna nepieņemšana.
Emocionālā bloķēšana
Aizkuņģa dziedzeris izvietojies vienā cilvēka ķermeņa enerģētiskajā centrā – Saules pinumā. Jebkuras šī dziedzera funkcijas traucējums ir problēmas pazīme - emocionālajā sfērā. Enerģētiskais centrs, kurā atrodas aizkuņģa dziedzeris, pārvalda emocijas, vēlmes un intelektu. Diabēta slimnieks parasti ir ļoti iespaidojams(ietekmējams), viņam ir daudz vēlmju. Kā likums, viņš kaut ko vēlās ne tikai sev, bet arī priekš visiem saviem tuviniekiem. Viņš grib, lai katrs saņem savu gabaliņu no pīrāga. Bet neskatoties uz to, viņš var izjust skaudību, ja kāds saņems vairāk nekā viņš.
Tas ir ļoti uzticams cilvēks, bet tas, ko viņš sagaida ir nereāli. Viņš cenšas parūpēties par visiem, kas nokļūst viņa redzeslokā un vaino sevi, ja citu dzīve noris ne tā, kā viņš to bija iedomājies. Diabēta slimniekam raksturīga intensīva garīgā darbība, par cik viņš pastāvīgi domā par to, kā realizēt savus plānus. Bet aiz visiem šiem plāniem un vēlmēm slēpjas dziļas skumjas, kuru izsauc neremdināmas slāpes pēc maiguma un mīlestības.
Bērnam diabēts rodas tad, kad viņš nejūt pietiekošu sapratni un uzmanību no vecākiem. Skumjas rada tukšumu viņa dvēselē, bet daba nemīl tukšumu . Lai pievērstu sev uzmanību, viņš saslimst.
Mentālā bloķēšana
Diabēts tev stāsta par to, ka ir pienācis laiks atslābināties un pārtraukt censties kontrolēt pilnīgi visu. Lai viss notiek dabiskā ceļā. Tev nav vairs jātic, ka tava misija ir – darīt laimīgus visus apkārtējos. Tu izrādi mērķtiecību un uzstājību, bet var izrādīties, ka cilvēki, kuru dēļ tu centies, vēlās kaut ko citu un viņiem nav vajadzīga tava labdarība. Sajūti tagadnes saldmi, tā vietā, lai domātu par savas nākotnes vēlmēm. Līdz šai dienai tu ticēji, ka viss ko tu vēlies ir ne tikai priekš tevis, bet ari citiem. Apzinies, ka šīs vēlmes, Pirmām kārtām, ir tavas, un atzīsti visu, ko tev ir izdevies sasniegt. Padomā arī par to, pat ja tev pagātnē nav izdevies realizēt kādu lielu vēlmi, tas tev netraucē novērtēt mazāku vēlmi, kas parādās tagadnē.
Bērnam, kurš slimo ar diabētu, jāpārtrauc ticēt tam, ka ģimene viņu atgrūž un jāpacenšas pastāvīgi ieņemt savu vietu.

Liza Burbo