Ievads
Kaut gan mūsdienu medicīnai ir krietni panākumi diagnostikā un jaunu ārstniecības metožu atklāšanā, tomēr daudzi pacienti un pats medicīnas personāls to pamatīgi kritizē. Tiek nosodītas daudzas nehumānas ārstniecības un izmeklēšanas metodes, kā arī tas, ka ārstniecības līdzekļu iedarbība nereti rada blakus reakcijas.
Laba tiesa no tiem, kas interesējas par medicīnu un kam tā ir nepieciešama, arvien biežāk pievērš uzmanību netradicionālajām ārstniecības metodēm, kuras sakņojas gadu simtu un tūkstošu dzīlēs. Pie tām ir pieskaitāma joga terapija, adatu terapija, psihoterapija un visi homeopātiskās ārstniecības veidi. Augstākās medicīnas mācību iestādes savās programmās sāk ieviest alternatīvo ārstniecības metožu apguvi.
Strīdi par to, kas slimam organismam der labāk — alopātija vai homeopātija, joprojām jauc prātus gan mietpilsonim, gan mediķiem. Un tikmēr slimības nevis iet mazumā, bet, gluži pretēji, pilnā balsī sevi pieteic jaunas organisma kaites, turklāt arī vecās nesteidz atstāt mūs uz visiem laikiem. Kāpēc mēs esam tik neglābjami slimi, kā izārstēties? — cilvēki jautā. Kur ir meklējama ļaunuma sakne? Ļoti konkrētā medicīnas zinātne rezultatīvas atbildes līdz šim nav varējusi dot. Izrādās, ka to kā ķīlnieci iegrožo ļoti materiālistiskais uzskats par cilvēku un viņa organismā notiekošajiem procesiem. Tās balsts ir organisma funkcionālā darbība. Šai vienpusīgumā slēpjas tās vājā vieta. Filozofiskā puse mūsdienu medicīnā gandrīz nemaz netiek ņemta vērā.
Šai grāmatā mēs gribam slimību problēmas un slimību ārstēšanu izskaidrot no jauna viedokļa, pamatojoties uz apslēptām cilvēku zināšanām, kuras bija pieejamas sen no civilizāciju dzīves skatuves nogājušiem priesteriem un kuras diemžēl daudzējādā ziņā ir zaudētas tagadējos laikos. Taču mums ar skubu jāatveseļojas, pacietīgi uzlasot katru no zaudēto zināšanu pērlēm.
Iespējams, ka šo grāmatu lasītājs uzņems ar sašutumu, un varbūt tā izraisīs arī pretestību. Taču tā ir rakstīta cilvēkiem, kuri domā plaši un drosmīgi, kuri iet savu, individuālu dzīves ceļu, nevēlēdamies palikt tā malā. Tiem, kuri negrib laiku pavadīt, tukšus salmus kuļot. Mēs ceram, ka daži vai pat daudzi cilvēki šos atklājumus un padomus izmantos par atveseļošanas palīglīdzekli.
Brīdinām gan, ka šī grāmata nav "zinātnisks izklāsts", kā mūsdienu pasaulē tas mēdz būt. Tā radusies, ilgus gadus strādājot ar pacientiem, un tajā ietverta mūsu senču pieredze. Tās galvenais nolūks ir iepazīstināt lasītāju ar senaizmirstiem uzskatiem par veselību un slimību un palīdzēt viņam izskaidrot slimības simptomu īsto nozīmi. Mēs gribam parādīt, ka slimnieks lielākoties nebūt nav nevainīgs dabas vai vides nepilnības upuris, bet, ka īstā vaina ir viņā pašā.
Pagrūtajā atveseļošanās ceļā pilnīgs godīgums attieksmē pret sevi kļūst par atbalsta punktu, lai nesaudzīgi revidētu savu "es" un tā izturēšanos pasaulē. Stipra vēlēšanās tapt veselam piespiež pakļauties un izskaust sevī negatīvo īpašību, kura atbilst konstatētajam simptomam. Tādējādi slimība cilvēkam var kļūt par ceļu uz sevi pašu, tikai daudz labāku un patiesāku. Šī atgriešanās bieži vien ir sāpīga, jo sabrūk daudzas maldos iestigušas prāta izlolotas ilūzijas. Taču cita ceļa slimības iznīdēšanai būtībā nav. Mūsu ilggadējā darba pieredze ļauj to apstiprināt. Sirmajai senatnes tempļu medicīnai šāda pārliecība bija aksioma.
Savā praksē tempļu medicīna pamatojās uz dziļdziļiem priekšstatiem par cilvēku kā par mikrokosmosu, kurā atspoguļojas Universs un kurā ir ietverti visi Universa principi latentā stāvoklī. No tā izriet analoģijas likums: kā ir augšā, tā ir arī lejā, un otrādi. Cilvēka uzdevums ir evolucionēt unisonā ar lielo Kosmosu. Tādēļ viņam pakāpeniski, soli pa solim jāattīsta sevī visas snaudošās enerģijas jeb kosmiskie principi, jāiedzīvina tie konkrētā darbībā, nemitīgi paplašinot un izsmalcinot apziņu.
Laba tiesa no tiem, kas interesējas par medicīnu un kam tā ir nepieciešama, arvien biežāk pievērš uzmanību netradicionālajām ārstniecības metodēm, kuras sakņojas gadu simtu un tūkstošu dzīlēs. Pie tām ir pieskaitāma joga terapija, adatu terapija, psihoterapija un visi homeopātiskās ārstniecības veidi. Augstākās medicīnas mācību iestādes savās programmās sāk ieviest alternatīvo ārstniecības metožu apguvi.
Strīdi par to, kas slimam organismam der labāk — alopātija vai homeopātija, joprojām jauc prātus gan mietpilsonim, gan mediķiem. Un tikmēr slimības nevis iet mazumā, bet, gluži pretēji, pilnā balsī sevi pieteic jaunas organisma kaites, turklāt arī vecās nesteidz atstāt mūs uz visiem laikiem. Kāpēc mēs esam tik neglābjami slimi, kā izārstēties? — cilvēki jautā. Kur ir meklējama ļaunuma sakne? Ļoti konkrētā medicīnas zinātne rezultatīvas atbildes līdz šim nav varējusi dot. Izrādās, ka to kā ķīlnieci iegrožo ļoti materiālistiskais uzskats par cilvēku un viņa organismā notiekošajiem procesiem. Tās balsts ir organisma funkcionālā darbība. Šai vienpusīgumā slēpjas tās vājā vieta. Filozofiskā puse mūsdienu medicīnā gandrīz nemaz netiek ņemta vērā.
Šai grāmatā mēs gribam slimību problēmas un slimību ārstēšanu izskaidrot no jauna viedokļa, pamatojoties uz apslēptām cilvēku zināšanām, kuras bija pieejamas sen no civilizāciju dzīves skatuves nogājušiem priesteriem un kuras diemžēl daudzējādā ziņā ir zaudētas tagadējos laikos. Taču mums ar skubu jāatveseļojas, pacietīgi uzlasot katru no zaudēto zināšanu pērlēm.
Iespējams, ka šo grāmatu lasītājs uzņems ar sašutumu, un varbūt tā izraisīs arī pretestību. Taču tā ir rakstīta cilvēkiem, kuri domā plaši un drosmīgi, kuri iet savu, individuālu dzīves ceļu, nevēlēdamies palikt tā malā. Tiem, kuri negrib laiku pavadīt, tukšus salmus kuļot. Mēs ceram, ka daži vai pat daudzi cilvēki šos atklājumus un padomus izmantos par atveseļošanas palīglīdzekli.
Brīdinām gan, ka šī grāmata nav "zinātnisks izklāsts", kā mūsdienu pasaulē tas mēdz būt. Tā radusies, ilgus gadus strādājot ar pacientiem, un tajā ietverta mūsu senču pieredze. Tās galvenais nolūks ir iepazīstināt lasītāju ar senaizmirstiem uzskatiem par veselību un slimību un palīdzēt viņam izskaidrot slimības simptomu īsto nozīmi. Mēs gribam parādīt, ka slimnieks lielākoties nebūt nav nevainīgs dabas vai vides nepilnības upuris, bet, ka īstā vaina ir viņā pašā.
Pagrūtajā atveseļošanās ceļā pilnīgs godīgums attieksmē pret sevi kļūst par atbalsta punktu, lai nesaudzīgi revidētu savu "es" un tā izturēšanos pasaulē. Stipra vēlēšanās tapt veselam piespiež pakļauties un izskaust sevī negatīvo īpašību, kura atbilst konstatētajam simptomam. Tādējādi slimība cilvēkam var kļūt par ceļu uz sevi pašu, tikai daudz labāku un patiesāku. Šī atgriešanās bieži vien ir sāpīga, jo sabrūk daudzas maldos iestigušas prāta izlolotas ilūzijas. Taču cita ceļa slimības iznīdēšanai būtībā nav. Mūsu ilggadējā darba pieredze ļauj to apstiprināt. Sirmajai senatnes tempļu medicīnai šāda pārliecība bija aksioma.
Savā praksē tempļu medicīna pamatojās uz dziļdziļiem priekšstatiem par cilvēku kā par mikrokosmosu, kurā atspoguļojas Universs un kurā ir ietverti visi Universa principi latentā stāvoklī. No tā izriet analoģijas likums: kā ir augšā, tā ir arī lejā, un otrādi. Cilvēka uzdevums ir evolucionēt unisonā ar lielo Kosmosu. Tādēļ viņam pakāpeniski, soli pa solim jāattīsta sevī visas snaudošās enerģijas jeb kosmiskie principi, jāiedzīvina tie konkrētā darbībā, nemitīgi paplašinot un izsmalcinot apziņu.
Nāvi senie
ārsti uzskatīja par jaunai dzīvībai nepieciešamas enerģijas
atbrīvošanos. Ikkatras ciešanas taču ir kā maza nāve, zemākā nāve
augstākā labad, jo tās atbrīvo enerģiju, lai tiktu radīta jauna
dzīvība, labāka, tīrāka, cēlāka. Tāpēc slimību viņi uzlūkoja par
augstākā "es" mūsos (sirdsapziņas balss) dotu iespēju pārveidot savu
egoismu, kura augstāko izpausmi dēvēja par "patības trakumu".
Tika norādīts: kamēr mēs nebaudīsim visas savas uzkrātās pieredzes augļus, kamēr nebūs izlabota katra kļūda, izskausts katrs trūkums, kamēr nebūs sasniegta bezgalīga līdzjūtība, iegūts nesatricināms dvēseles spēks un reizē arī ideāls maigums, kamēr pašaizliedzība nebūs tapusi par dzīves likumu un atteikšanās no sava labuma citu dēļ nebūs kļuvusi par dabisku un priekpilnu mūsu būtnes impulsu, tikmēr cilvēci nevarēs atpestīt no slimībām. Tādi bija dziļi pārdomātie vispārīgie priesteru medicīnas atzinumi.
Slimību vai veselību uzskatīja par jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka stāvokli, nevis uz orgāniem vai ķermeņa daļām. Ķermenis nekad nevar būt vesels vai slims. Dzīva cilvēka ķermenis funkcionē ar divu nemateriālu instanču (gars + dvēsele) palīdzību — mēs tās saucam par apziņu. Apziņa dod informāciju, kas iedarbojas uz ķermeni un parādās tajā. Apziņai ar ķermeni ir tāds pats sakars kā radiogrammai arraidītāju. Tā kā apziņas iezīmes ir nemateriālas, tā nav ķermeņa produkts un tātad arī nav atkarīga no ķermeņa eksistences. Ja pulss un sirds iekļaujas vienā ritmā, temperatūras skala ir normāla, dziedzeri izstrādā hormonus vai notiek antigēnu ķermeņu veidošanās, tad šīm funkcijām izskaidrojums nav rodams matērijā, tās nosaka informācija, kuras izejas punkts ir apziņa. Ja visas šīs funkcijas noris savstarpējā saskaņā, rodas modelis, ko sauc par harmonisku jeb veselu. Ja turpretī kāda funkcija ir samežģījusies, tiek izjaukta vispārējā harmonija, mēs tad runājam par slimību. Situācijas analīze liek secināt, ka harmonijas izjaukšana vispirms notiek apziņā un tikai vēlāk izpaužas ķermenī. Tur atspoguļojas tie procesi un pārmaiņas, kas noris apziņā. Tā kā ķermenis nevar dzīvot bez apziņas, tas arī nevar saslimt bez tās.
Kad organismā radies traucējums, parasti mēs, tiekdamies to likvidēt, sākam cīņu ar simptomu jeb sekām, nevis ar cēloni. Simptoms ir tikai neredzamā procesa redzamā izpausme, kas grib rādīt, ka viss mūsos nebūt nav kārtībā.
Ir neatliekama vajadzība iemācīties saprast simptomu valodu. Nespēja šo valodu saprast izvērtusies par problēmu mūsdienu medicīnai, jo tā norobežo formu no satura. Tā izmeklē un ārstē orgānus un ķermeņa daļas, bet ne cilvēku, kas ir slims, tādējādi pārkāpdama seno dziednieku dižo bausli: jāārstē slimais cilvēks, nevis slimība. Var teikt arī citādi: iekams sāk ārstēt orgānu vai ķermeņa daļu, jāārstē apziņa. Tāda iedarbība izriet no slimības transmutācijas (pārveidošanās), nevis no likvidējamā simptoma.
Simptomu valoda ir daudzveidīga un sarežģīta un ļoti interesanta. Slimībai taču ir viens mērķis — piespiest mūs kļūt veseliem. Simptomu valodas prasme var palīdzēt mums šai ceļā.
Tālāk — dažu slimību simptomu valoda.
Tika norādīts: kamēr mēs nebaudīsim visas savas uzkrātās pieredzes augļus, kamēr nebūs izlabota katra kļūda, izskausts katrs trūkums, kamēr nebūs sasniegta bezgalīga līdzjūtība, iegūts nesatricināms dvēseles spēks un reizē arī ideāls maigums, kamēr pašaizliedzība nebūs tapusi par dzīves likumu un atteikšanās no sava labuma citu dēļ nebūs kļuvusi par dabisku un priekpilnu mūsu būtnes impulsu, tikmēr cilvēci nevarēs atpestīt no slimībām. Tādi bija dziļi pārdomātie vispārīgie priesteru medicīnas atzinumi.
Slimību vai veselību uzskatīja par jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka stāvokli, nevis uz orgāniem vai ķermeņa daļām. Ķermenis nekad nevar būt vesels vai slims. Dzīva cilvēka ķermenis funkcionē ar divu nemateriālu instanču (gars + dvēsele) palīdzību — mēs tās saucam par apziņu. Apziņa dod informāciju, kas iedarbojas uz ķermeni un parādās tajā. Apziņai ar ķermeni ir tāds pats sakars kā radiogrammai arraidītāju. Tā kā apziņas iezīmes ir nemateriālas, tā nav ķermeņa produkts un tātad arī nav atkarīga no ķermeņa eksistences. Ja pulss un sirds iekļaujas vienā ritmā, temperatūras skala ir normāla, dziedzeri izstrādā hormonus vai notiek antigēnu ķermeņu veidošanās, tad šīm funkcijām izskaidrojums nav rodams matērijā, tās nosaka informācija, kuras izejas punkts ir apziņa. Ja visas šīs funkcijas noris savstarpējā saskaņā, rodas modelis, ko sauc par harmonisku jeb veselu. Ja turpretī kāda funkcija ir samežģījusies, tiek izjaukta vispārējā harmonija, mēs tad runājam par slimību. Situācijas analīze liek secināt, ka harmonijas izjaukšana vispirms notiek apziņā un tikai vēlāk izpaužas ķermenī. Tur atspoguļojas tie procesi un pārmaiņas, kas noris apziņā. Tā kā ķermenis nevar dzīvot bez apziņas, tas arī nevar saslimt bez tās.
Kad organismā radies traucējums, parasti mēs, tiekdamies to likvidēt, sākam cīņu ar simptomu jeb sekām, nevis ar cēloni. Simptoms ir tikai neredzamā procesa redzamā izpausme, kas grib rādīt, ka viss mūsos nebūt nav kārtībā.
Ir neatliekama vajadzība iemācīties saprast simptomu valodu. Nespēja šo valodu saprast izvērtusies par problēmu mūsdienu medicīnai, jo tā norobežo formu no satura. Tā izmeklē un ārstē orgānus un ķermeņa daļas, bet ne cilvēku, kas ir slims, tādējādi pārkāpdama seno dziednieku dižo bausli: jāārstē slimais cilvēks, nevis slimība. Var teikt arī citādi: iekams sāk ārstēt orgānu vai ķermeņa daļu, jāārstē apziņa. Tāda iedarbība izriet no slimības transmutācijas (pārveidošanās), nevis no likvidējamā simptoma.
Simptomu valoda ir daudzveidīga un sarežģīta un ļoti interesanta. Slimībai taču ir viens mērķis — piespiest mūs kļūt veseliem. Simptomu valodas prasme var palīdzēt mums šai ceļā.
Tālāk — dažu slimību simptomu valoda.
dziednieks
Guntis Ozoliņš
Guntis Ozoliņš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru