Locītavas - Reimatisms

 

 

To galvenā funkcija ir gādāt par cilvēka ķermeņa kustīgumu. Locītavu bojājumu raksturīgākais simptoms ir iekaisums, kas ierobežo kustības un var padarīt locītavas pat pavisam nekustīgas. Locītavu nekustīgums vienmēr norāda, ka pacients ir sācis "buksēt" vai ka viņa prāts ir sastindzis. Tāda locītava daļēji vai arī pilnīgi zaudē spēju veikt savu funkciju.

Cilvēks, kurš pretēji veselajam saprātam cītīgi paliek pie sava viedokļa vai arī veselas uzskatu sistēmas, tāpat zaudē daļu savu spēju vai arī savas darbības vērienīgumu. Jo vairāk rodas jautājumu, kuros cilvēks iespītējas, jo vairāk locītavu skar šis nekustīgums. Lepni izsliets, nekustīgs kakls, piemēram, liecina par iesīkstējušu privātīpašnieku.

Tāpat kā locītavu nekustīgums un to iekaisumi ir sastopamas arī kontūzijas, izmežģījumi un saišu sastiepumi. Simptomu valoda kļūst daudz labāk saprotama, ja padomājam par to, ka cilvēkam vienmēr ir iespējams pārspīlēt, krist galējībās, pārcensties, jebkurā jautājumā "aiziet par tālu", "iesprūst", kaut ko saārdīt tā, ka spalvas vien pajūk, vai daudz ko sagrozīt, kādu apmelot. 

Pirms vēlas un cer, ka ievilktā un ārstētā locītava funkcionēs pareizi, steigšus jāapzinās sava situācija, jānokārto savi darbi un attiecības ar cilvēkiem. Ievelkot izmežģīto locītavu ar rāvienu, bieži gadās, ka vēlāk tā tomēr novirzās no iepriekšējās, dabiskās vietas. Tāpat tas ir arī cilvēka dzīvē. Jo katrs, ja nonācis ekstrēmā situācijā, var vēl vairāk sevi

"iedzīt tajā", un tā var turpināties tik ilgi, līdz tiks sasniegts pārejas punkts, no kura vēl iespējama izeja. Tāpat kā traumatologs ar rāviena metodi ievelk locītavu, tā arī mums — jebkurā sarežģītā situācijā, ja tikai esam pilnīgi iejutušies šai galējībā un apzināti liekam lietā gribu, vienmēr ir iespēja rast izeju. 

Bet dzīvē ne visai bieži ir sastopams tik viendabīgs cilvēks, kas varētu strauji novērsties no liktenīgā, viszemākā punkta uz ass, ap kuru rotē mūsu garīgais un fiziskais glābiņš (vai nu augšup pa asi, vai lejup).

Cilvēki lielākoties šeit arī iestrēgst, jau pēc dabas būdami slinki un mazdūšīgi, visu darīdami nekārtīgi un vienaldzīgi, iesākto pamezdami pusratā. Šā slinkuma, uzskatu un darbības veida aprobežotības dēļ cilvēks tikpat kā neko nemaina sevī. Un iesīkstējusī, nekustīgā apziņa pamazām rada arī locītavu nekustīgumu. Ar šādu apziņu nav

iespējams no šā kulminācijas punkta, kas ir raksturīgs katram sarežģītam notikumam, katrai situācijai, izdarīt strauju pagriezienu uz pretējo pusi. Šādu apziņu inertums neļauj realizēt idejas, kas palīdzētu atveseļoties. 

Locītavu relatīvo kustīgumu var paildzināt līdz zināmam laikam, kamēr tas nav izvērties par pilnīgu nekustīgumu. Visi slimības uzliesmojumi vai arī citas pārmaiņas organismā liecina par tiem rāmjiem, kurus mēs sev esam izveidojuši attiecīgajā brīdī.

Šie atklātie simptomi gluži kā grāmatā ļauj lasīt, kādu ceļu izvēlējies mūsu pacients: vai viņš ir patiess, kādas problēmas nodarbina viņa prātu un sirdi un kur atrodas viņa nekustīguma punkts. Kamēr eksistē šie cēloņi — spītīgums un inertums, slimnieks nespēs pārorientēties uz citu viedokli, tāpēc locītavu deformācija aizvien vēl

turpināsies.

Mūsdienu medicīna dod plašas iespējas locītavas aizstāt ar dažādām mākslīgām protēzēm. Visbiežāk lielu traucējumu dēļ jāaizstāj gūžas locītava.  Ja cilvēks ir iekšēji sastindzis un stūrgalvīgi turas pie sava pasaules uzskata, bet arējās izpausmēs joprojām labprāt liekuļo un simulē pretējo, lai iztaptu tiem, ar kuriem nonāk saskarsmē, tad dzīve pati izdara korekciju patiesības virzienā, cenšoties ievadīt cilvēku kārtīgumā un godīgumā, kaut arī ar visvisādiem traucējumiem gūžu locītavās. Ātra un efektīva korekcija, aizstājot dabisko locītavu ar mākslīgo, neatveseļo slimnieku. Pārcietis operāciju, viņš joprojām izliekas, taču tagad simulē vēl arī normālas kustības.

Lai ticamāk iztēlotos lielas cilvēces daļas negodīguma ainu, ierosinām iedomāties šādu situāciju — pēc burvju nūjiņas mājiena visiem cilvēkiem reizē tiek noņemtas un uz laiku noslēptas visas protēzes: visas acenes un kontaktlēcas, dzirdes aparāti, mākslīgās locītavas, zobi un žokļi, sirdsdarbības stimulatori; atklājas kosmētisko operāciju pārcietušā patiesais vaigs; no kauliem tiek izņemtas visas metāla naglas un daudz kas cits. Skats, kuru var tikai uzburt iztēlē, būs baismīgs. Ja ar tās pašas burvju nūjiņas palīdzību atņemtu medicīnai visus tās sasniegumus protezēšanas

nozarē, mēs atklātu, ka visapkārt, turklāt ļoti daudz, būs tik tikko pārvietoties spējīgu, pusaklu, puskurlu un līdz nejēdzībai neglītu kropļu. Ārēji tas izskatītos ķēmīgi, bet tā būtu reālā patiesība — tā mūsu planētas lielākās daļas iedzīvotāju dvēseles patiesā seja, kura dzīvē ir apslēpta dziļi jo dziļi. 

Daudzas dziednieciskās mākslas cenšas pasargāt mūs no šāda ķēmīguma, cītīgi restaurējot sabojāto ķermeni, papildinot to ar mākslīgi izgatavotām protēzēm. Kad protēzists darbu ir pabeidzis, cilvēks gandrīz vienmēr it kā būtu dzīvespriecīgs un ārēji pārveidots. Bet kas noticis ar viņa dvēseli? Diemžēl tā lielākoties ir palikusi nemainīga.

Turpmāk dvēsele var nomirt vai arī — kļūt akla vai kurla, bezjūtīga vai badīga. Palikdama tumsonīga, tā drudžaini tversies pie jebkā un tiks kropļota vēl vairāk...

Cilvēki stūrgalvīgi negrib ievērot un atzīt slikto sevī, šā iemesla dēļ godīgums un krietnums viņos vieš lielas bailes, kas pāraug pat krietnu cilvēku vajāšanā. Nav glīti (skaistuma patiesajā izpratnē), nav godīgi lietot viltu un mākslīgus paņēmienus, lai uz kādu laiku saglabātu nevainojamu ārieni un jaunību. Tiem, kas aizraujas ar ārējiem efektiem, vajadzētu atcerēties: neko nevar noslēpt, viss reiz kļūst redzams. Par šausmām citiem un pašam "varonim", var gadīties, ka viņa īstā un tik netīkamā seja kādudien pēkšņi atklājas visā kailumā.

Vissvarīgākās rūpes (arī par mūsu ķermeni) ir pastāvīga, nemitīga savas apziņas paplašināšana. Miesa ir tikai pārejošā, cilvēka nīcīgā daļa. Apziņa ir cilvēka nemirstīgā daļa, kurā katrs iemiesotais cilvēks var cerīgi uzkrāt visus personīgajā pieredzē gūtos dārgumus. Tikai šīs — gara un dvēseles bagātības — var padarīt patiesi skaistu mūsu

fizisko miesu, bet nekad tas nenotiek otrādi.

Reimatisms

Reimatisms ir slimība, kurai nav precīzi noteiktu robežu, no tās cieš viss organisms. Šis apkopojošais jēdziens ietver sevī miesas audos notiekošo mokošu pārmaiņu simptomus. Visvairāk cieš locītavas un muskuļi. Reimatismam vienmēr raksturīgi ir gan akūti, gan hroniski iekaisuma procesi. Reimatisma process ir saistīts ar muskuļu audu tūsku, pakāpenisku locītavu deformāciju un to sacietējumiem. Sāpes un stingums locītavās ierobežo kustības. Un tā ar laiku cilvēks var kļūt invalīds.

Slimība noris cikliski. Šie traucējumi locītavās un muskuļos rodas pēc miera un uzlabošanās perioda, ja pacients šai laikā nav pamatīgi izanalizējis savu stāvokli.

Saslimšanas sākums parasti izpaužas ar rītos sajūtamu ekstremitāšu stīvumu un tirpšanu, vieglam sāpēm locītavās, kuras reizēm pietūkst, bieži vērojams arī to apsārtums. Simptomi parādās simetriski. Kaite pakāpeniski pāriet no mazākām perifēriskām locītavām uz lielākām. Locītavas kļūst nekustīgas dažādā laikā un galu galā sasniedz invaliditātes pakāpi.

Tie, kas slimo ar poliartrītu, gan žēlojas maz, bet izrāda lielu pacietību un vienaldzību pret savām ciešanām. Un tieši poliartrīta slimības polimorfā aina visā pilnībā atklāj kustību aparāta slimību būtību: kustības un kustīgums asociējas ar prāta un sirds dzīvīgumu, bet sastingums (stagnācija) — ar konservatīvismu, ietiepību, spītību, cietpaurību un stūrgalvību.

Gandrīz visi izmeklētie pacienti reimatiķi pirms saslimšanas bijuši aktīvi un kustīgi, nodarbojušies ar dažādiem sporta veidiem, daudz strādājuši mājās un dārzā, nerimtīgi palīdzēdami tuviniekiem un draugiem.

Lielākoties tie ir kustīgi, veikli un nemierīgi cilvēki. Ar tādām rakstura īpašībām apveltītie ļaudis mūžīgi tiecas vairāk izdarīt, visu pagūt, kustas un rosās tikmēr, līdz šīs pārcentības dēļ kļūst invalīdi. Un tikai šai situācijā visbeidzot rod

mieru un var sākt domāt: kāpēc tā noticis un kam gan tas viss bija vajadzīgs?

Šais gadījumos pārmērīgais fiziskais kustīgums un pārliekā aktivitāte tiek koriģēta ar nekustīgumu. Iespējams, ka šis apgalvojums sākumā izraisīs lasītājā neizpratni tāpēc, ka līdz šim mēs pievērsām uzmanību tieši kustību un pārmaiņu

nepieciešamībai. Bet šī sakarība kļūst skaidra, tiklīdz atcerēsimies, ka tieši fiziskā ķermeņa saslimšana pilnīgi informē par lietu īsteno stāvokli katrā no mums. Tā poliartrīta slimnieki liecina par savas apziņas sastinguma pakāpi. Augsta

aktivitātes un kustīguma pakāpe, kura vienmēr ir novērojama reimatisma slimniekiem, izpaužas tikai fiziski, bet ne apziņas līmenī.

Pats vārds "nekustīgums" sasaucas ar daudzu citu vārdu jēgu: šaurība, saspiestība, spītība, ietiepība, nepakļāvība, stūrgalvība, cietpaurība, sastingums (stīvums), miršana, nāve... Šie jēdzieni patiesi atspoguļo ar poliartrītu sirgstošo

pacientu būtības lielāko daļu. Viņu psihosomatisko stāvokli esam rūpīgi pētījuši piecdesmit gadus. Visi šo problēmu pētītāji vienprātīgi atzīst, ka šīs kategorijas pacientiem piemīt pats daudzveidīgākais un paradoksālākais rakstura īpašību apvienojums. Ātra daba, kašķīgums, patvaļība, kas savienota ar vislielāko godprātību un tieksmi kārtīgi un nevainojami paveikt darbu, kā arī mazohistiski depresīvas rakstura iezīmes vienlaikus ar stingri izteiktu uzupurēšanos un vēlēšanos palīdzēt tuvākam. Tam pievienojas stingrs dzīvesveids un nosliece uz sliktu garastāvokli.

Vai šais rakstura iezīmēs ir daudz elastības un harmonijas?

Aktīva piedalīšanās sportā un citos pasākumos, kur ir vajadzīgs fiziskā ķermeņa nemierīgums, — tas viss tikai novērš uzmanību no iekšējā darba ar sevi un garīgām problēmām. Šādiem cilvēkiem patīk visi cīņas sporta veidi. Šī patika, kura nebūt nav nejauša, palīdz saprast iepriekš minēto pacientu galveno problēmu — agresiju.

Reimatiķis aiztur savu agresivitāti kustību jomā, bloķējot enerģiju muskuļos.

Normālajam cilvēkam jābūt aktīvam kā fiziskā, tā garīgā ziņā. Tā ir neapstrīdama veselīgas dzīves norma. Vienas tendences pārsvars pār otru var radīt bīstamas sekas. Enerģija, kas netiek pārvērsta citos veidos un netiek izmantota, iesprūst, tādējādi izraisīdama iekaisumu muskuļos un locītavās ar tai raksturīgo sāpīgumu. Bet jebkura slimība ir cilvēka izrādītās agresivitātes sekas psihiskā vai fiziskā līmenī. Ja kāds ir ļāvis vaļu savai agresivitātei un tā ir devusi triecienu citiem, tad pēc zināma laika agresoram pašam nenovēršami būs jāizjūt sava upura sāpes. Arī aizturētais agresīvais impulss vēršas pret savu saimnieku un arī viņš izjūt sāpes, bet šai gadījumā — no autoagresijas (pašsaindēšanās). Cietējam vienmēr pastiprināti jādomā par sāpju cēloni. 

Daudziem reimatisma veidiem raksturīgas ir specifiskas izpausmes. Ja, piemēram, iekaisusi apakšdelma cīpsla, roka savelkas dūrē (hroniska epikondilopātija). Dūre šai gadījumā rāda tās piepūles pakāpi, kas ir lietota, lai aizturētu agresivitāti un apspiestu vēlēšanos "reiz tā īsti sist dūri galdā un ne tikai to vien..." Līdzīga parādība ir novērojama arī Dipetrēna kontraktūrā, kad dūrē savilkto plaukstu vairs nevar iztaisnot.

Atvērta plauksta — miermīlības un labvēlības simbols. Sveicinot pretimnācēju ar paceltas rokas mājienu, atgriežamies pie senā paraduma: satiekot otru cilvēku, apliecināt savu nolūku tuvināties viņam. Šāda simbolika ir vispārpieņemta. Dūre arī tagad demonstrē nepatiku un naidīgumu.

Reimatiķim agresivitāte nav pašmērķis, pretējā gadījumā tā tiktu bloķēta viņā pašā. Tā šai pacientā rada stipras un neapzinātas pienākuma jūtas un gatavību uzupurējoties palīdzēt citiem. Tāda, samērā dīvaina, altruistisku tieksmju kombinācija un reizē arī vēlme valdīt pār citiem ieceļ šos cilvēkus "labvēlīgo tirānu" kategorijā.

Slimība visbiežāk rodas tieši tad, kad cilvēks novēršas no iespējas pārslēgt savu ārējo dzīvi uz iekšējo vai pārslēgties no pienākumu izpildes un uzupurēšanās uz pievēršanos citiem. Tikai šīs darbības varētu būt sakrājušās agresīvās enerģijas izlādētajās un neitralizētajās.

Daudzveidīgie blakussimptomi, kas seko pamatslimībai, mums arī liecina par aizturētās agresivitātes apslēpto nolūku. Sarežģījumi kuņģa un zarnu traktā, sirdsdarbības un dzimumsfēras traucējumi (frigiditāte, impotence), kā arī daudzie

traucējumi psihiskajā sfērā (bailes, apspiestība, mānijas) ir visbieţāk sastopamie blakussimptomi. Tas, ka sievietes divreiz biežāk slimo ar poliartrītu nekā vīrieši, rāda, ka sievietes ir daudz jūtīgākas, vieglāk ievainojamas un aizvainojamas, ka viņu naidīgie impulsi ir daudz dzīvīgāki, bet tas nozīmē, ka tie ir arī daudz dziļāk apzināti.

Reimatisma ārstēšana ar dabiskām metodēm pirmām kārtām tiek virzīta uz to, lai uzsūktu un izvadītu no organisma bojātām vietām jebkurus nogulsnējumus un toksīnus. Pēc mūsu domām, noslāņojušies toksīni ir mūsu līdz galam neatrisinātās problēmas un netransmutētās (nepārveidotās) domas, haotiskie sablīvējumi psihiskajā līmenī. Te arī saredzam izejas punktu, no kura var iedarboties terapeitiski. Šai gadījumā tikai badojoties ir iespējams likt savam organismam pāriet uz iekšējo barošanos un tādējādi arī likt iekšējām ugunīm sadedzināt tos atkritumus, ar kuriem slimnieks tik neapdomīgi piesārņojis savu organismu. Turklāt pirmo reizi sākas gan tā, kas notiek mūsos, gan ap mums "sagremošana" un pārdomāšana. Psihiskajā līmenī šis process atbilst, savas apziņas atjaunošanai un atvēršanai aktīvam darbam, no kura pacients agrāk neatlaidīgi novērsās, tāpat kā viņš novērsās arī no problēmām un tematiem, kurus varētu izprast un atrisināt, paplašinot apziņu. 

Reimatiķa locītavu progresējošo nekustīgumu sekmē arī tas, ka šīs kategorijas  slimnieki ir ļoti noslēgti. Tāda maniere ļoti veicina arī psihisko iestrēgšanu vienā jautājumā. Turot sevi rāmjos, kurus reiz paši ir radījuši, viņi, baidīdamies no tiem atkāpties, sargās kādam atzīties savā iekšēji slēptajā altruismā, augstajās morāles normās, pilnīgoties un uzupurēties. Noslēpuši šo labāko daļu dziļāk un "drošāk", viņi ir spiesti palikt kopā ar savu egoismu, neprasmi ātri pielāgoties jauniem apstākļiem, kopā ar varaskāri, mūžīgo neapmierinātību ar sevi un citiem, kā ari — ar savu nerealizēto agresivitāti. Tas viss haotiski brāzmo psihiskajā līmenī, kurš, savukārt, atbilstīgi atraisīto kaislību spēkam visu projicē miesā (ķermenī) kā visiem acīm redzamu sīkstu spītību, kas traucē sasniegt savaldību un harmoniju kontekstā ar visu, kas ir apkārt.

Vai tiešām cilvēkam, kurš ir apveltīts ar saprātu, jānonāk līdz atbaidošajam kustību spējas zudumam, lai tikai šādā nožēlojamā stāvoklī sāktu pārdomāt dzīvi un atvērtu sirdi visam, kas notiek ap viņu, līdz beidzot gūtu mieru un cerību?

 

dziednieks
Guntis Ozoliņš