_██_*。*./ \ .˛* .˛.*.★* *★ 。*
˛. (´• ̮•)*˛°*/.♫.♫\*˛.* ˛_Π_____. * ˛*
.°( . • . ) ˛°./• '♫ ' •\.˛*./______/~＼*. ˛*.。˛* ˛. *。
*(...'•'.. ) *˛╬╬╬╬╬˛°.｜田田 ｜門｜╬╬╬╬ .
¯˜"*°••°*"˜¯`´¯˜"*°••°*"˜¯` ´¯˜"*°´¯˜"*°••°*"˜¯`´¯˜"*°

Senā indiešu ājūrvēda par pārtiku.

Saldumi – prieks un mīlestība

Ja jūs vēlaties sev visai dienai nodrošināt labu garastāvokli un možu garu, tad brokastu sortimentā noteikti iekļaujiet (mērenās devās, protams) žāvētus augļus ar medu, zefīra bumbulīti vai pastilu. Vasaras laikā brokastīs ideāli būtu apēst svaigus augļus un dārzeņus ar medu vai izdzert mājās gatavotu maigi saldinātu jogurtu. Tas īpaši būtu ieteicams sievietēm, jo viņas ir daudz jūtīgākas par vīriešiem: papildus prieka un mīlestības deva sievietēm palīdzēs veiksmīgāk tikt galā ar neskaitāmajām stresa situācijām darbā un uz ielas. Taču pusdienās gan būtu vēlams atturēties no saldumu lietošanas, jo tad organisms ieslīgst patīkamā eiforijā un kļūst tik gurds, ka atsākt darbu būs visai problemātiski.
Tev ir skumji un šķiet, ka zudusi mīlestība – apēd kaut ko saldu.

Asās un pikantās piedevas– spēks un izturība

Pikantie ēdieni spēj mūs gan sasildīt, gan tonizēt. Apēdot brokastīs kādu asumiņu, tu momentā sajutīsi spēka pieplūdumu, kurš ļaus aktīvi pieslēgties darba ritmam, bet... tu ātri piekusīsi.
Lai organisms spētu pārstrādāt asos un pikantos pārtikas produktus un piedevas, ir nepieciešams liels daudzums saules enerģijas, tādēļ tos vislabāk lietot vasaras laikā un tikai dienas vidū. Sapiparotas pusdienas tevi „sapurinās” un aizgaiņās miegainību. Ja vakarā ēdīsi pikantu ēdienu, tad bezmiega nakts garantēta. Atceries to!
Gribi būt nenogurdināms visos aspektos – pieber zupiņai tā pavairāk piparu!

Skābprodukti – izcila jutība un... aizkaitināmība

Ja brokastīs apēdīsi greipfrūtu, tad rīta pusē tu īpaši asi reaģēsi uz apvainojumiem un kļūsi viegli aizkaitināms. Tas, kurš vakariņās regulāri mēdz ēst skābus kāpostus vai marinētās delikateses, gatavojas iedzīvoties hroniskā paranojā, stāvoklī, kad viss apkārt notiekošais spēj tikai kaitināt. Tāds cilvēks sākotnēji pastāvīgi iepinas strīdos par galīgiem niekiem, bet pēcāk, izsīkstot pēdējiem spēkiem, viņš ieslīgst pilnīgā apātijā. Tā kā visu, kas ir skābs, pataupīsim pusdienām, jo, savienojumā ar citiem pusdienu produktiem, skābais paaugstinās tavas mīlestības jūtas pret cilvēkiem un darīs tevi miermīlīgāku.
Vēlies izjusti klausīties mūziku vai paraudāt kādas filmas skatīšanās laikā – iemet mutē skābu ledenīti.

Sālīta pārtika – enerģija un... nepiepildītas vēlmes

Pārmērīgi sāli uzturā lieto galvenokārt tie cilvēki, kuru vēlmes nesakrīt ar reālajām iespējām. Piemēram, tu esi sakrājis naudu ceļojumam uz Turciju, bet īstenībā vēlies aizlidot uz Parīzi, taču tas maksā daudz dārgāk. Lūk, tad nu tu, remdēdams sirdsdēstus, sāc pastiprināti grauzt sāļos cepumiņus, krekerīšus un meties pie sālītu gurķu mucas slīcināt savas bēdas. Varam tikai iedomāties to starpību starp vēlmju piepildījumu un fantāzijām tiem puišiem, kuri pie alus apēd kilogramiem vītinātu zivtiņu!
Sālītas brokastis – paaugstina asinsspiedienu.
Sālītas pusdienas – atjauno spēkus.
Sālītas vakariņas – bezmiegs, galvassāpes un visa ķermeņa sasprindzinājums.
Tev jāuzrok dārzs? Uzber nedaudz sāls uz pilngraudu maizes šķēlītes, un tu strādāsi kā ekskavators!

Rūgta pārtika – tieksme glabāt sevī sirds rūgtumu un pārdzīvojumus

Ja cilvēks pārmērīgi daudz uzturā lieto rūgtvielas, tas nozīmē, ka viņš nevēlas risināt savas problēmas un iestrēgst tajās uz ilgu laiku.
Rūgtu pārtiku mēs izvēlamies lietot, ja esam zaudējuši kādu no tuviniekiem un citās lielās bēdās, jo tā palīdz tās pārvarēt. Taču, ja mēs nemitīgi ēdam tikai rūgtu, tas nozīmē, ka mums patīk būt sarūgtinātiem un grimt pastāvīgā grūtsirdībā. Vārdu sakot, rezultātā sanāk tāda kā nepārvarama tieksme uz pašmocībām. Bet nevēlēšanās risināt sasāpējušās problēmas agri vai vēlu novedīs pie milzīgas nelaimes.
Mūsu platuma grādiem atbilstošie rūgtie produkti skaitās – sinepes, rupjmaize, melnā tēja un kafija bez cukura.
Nedaudz rūgtvielu pusdienu pārtraukumā, un tu spēsi pārvarēt visas grūtības.

Pārtika bez taukvielām – vienmēr pietiekamas enerģijas rezerves un mierīgs prāts

Ja tu esi noguris un tavas domas joņo kā prērijas mustangi, tev būs grūti iemigt. Tādēļ neslinko un pagatavo sev vakariņās veselu mutes bļodu ar svaigiem salātiem bez eļļas un citām piedevām. Kamēr tavs kuņģis šķels šo vieglo barību, tavas smadzenes atpūtīsies un tu spēsi iemigt.

Visos citos gadījumos senā indiešu ajūrvēdas mācība iesaka ikdienā lietot sautētu dārzeņu biezeni, kuri pagatavoti no kāpostiem, kabačiem, cukini, burkāniem, ķirbjiem u.c. pieejamiem dārzeņiem.
Atsakoties no gaļas un taukvielām, tu iegūsi miermīlīga cilvēka statusu, kurš nespēs sadusmoties pat ne uz mušu, kura iekritusi tavā zupā.

Un tagad palūkosimies, ko senā indiešu ājūrvēda vēsta par sievietēm, kuras savā uzturā izvairās lietot zemāk minētos pārtikas produktus.


Ja sieviete nemīl saldumus:

Tas nozīmē, ka viņā pārsvarā dominē vīrišķie hormoni. Šī iemesla dēļ viņas uzvedībā ļoti minimāli izpaužas tik nepieciešamais sievišķīgums. Lai arī cik mīļa un apburoša viņa netiktu uzskatīta savā sieviešu kolektīvā, vīrieši šādai būtnei nepievērš ne mazāko uzmanību.
Taču daiļais dzimums savu sievišķīgumu var atjaunot, ja ik rītu un pusdienlaikā regulāri sāks lietot šādus „saldumus”: kardamonu, kanēli, safrānu, ķimenes un bārbeles ogas!

Ja sieviete apzināti izvairās no sāls lietošanas

Tātad šī tipa sieviete allaž atrodas saspringumā, jo viņai šķiet, ka dienas laikā nav padarīti visi iecerētie darbi. Turklāt pats darba process viņai jau sen kļuvis vienaldzīgs, to aizstājusi vēlme saraust pēc iespējas vairāk naudas. Rezultātā dienas beigās viņai ir paaugstināts asinsspiediens un galīgs spēku izsīkums.
Pie sāls lietošanas, protams, nav jāpieradinās, tā vietā jāpalūkojas, kas ar tavu dzīvi nav kārtībā.

Ja sieviete necieš rūgtvielas

Iespējams, ka viņa ir pārliecināta pesimiste un no apkārtējiem sagaida vienas vienīgas nepatikšanas. Iepriekš viņa ļoti mīlējusi melnos rutkus un mārrutkus, šādi parādot visai pasaulei savu īgno dabu, taču tagad nodzīvojusies tik tālu, ka viņas organisms atsakās uzņemt produktus, kuros atrodas pat visniecīgākais rūgtuma elements. Starp citu, šāda tipa cilvēkiem vajadzētu izvairīties nejauši apēst stipri rūgtus pārtikas produktus, jo tas ir bīstami viņu aknām un nierēm!

 Sievietes, kuras visu savu mūžu apzināti izvairās no rūgtvielu lietošanas, kā likums, ir maigas, bet tai pat laikā arī nespējīgas paciest nemitīgās dzīves pārestības.

„Ārstēties” var, pamazām pieradinoties pusdienās apēst mazu gabaliņu īstas rudzu maizes.
Ja sieviete nemīl skābu
Šāda tipa sievietes visu savu dzīvi ir dzinušās pēc laimes un veselības, taču, negūstot cerētos rezultātus, apvainojušās uz visu pasauli. Šādiem cilvēkiem skābi produkti nav vēlami vispār, jo viņu apziņu vairs nekas nespēs izmainīt!
Skābu nemīl arī smalkjūtīgās un viegli ietekmējamās vājā dzimuma pārstāves.
Šīm dāmām gan nenāktu par skādi rīta pusē nograuzt kādu skābu augli, tādējādi mazinot iespēju apvainoties par niekiem.

tulkoja Didzis Muzikants

Slimība kā ceļš .

 

 

Ievads

Kaut gan mūsdienu medicīnai ir krietni panākumi diagnostikā un jaunu ārstniecības metožu atklāšanā, tomēr daudzi pacienti un pats medicīnas personāls to pamatīgi kritizē. Tiek nosodītas daudzas nehumānas ārstniecības un izmeklēšanas metodes, kā arī tas, ka ārstniecības līdzekļu iedarbība nereti rada blakus reakcijas.

Laba tiesa no tiem, kas interesējas par medicīnu un kam tā ir nepieciešama, arvien biežāk pievērš uzmanību netradicionālajām ārstniecības metodēm, kuras sakņojas gadu simtu un tūkstošu dzīlēs. Pie tām ir pieskaitāma joga terapija, adatu terapija, psihoterapija un visi homeopātiskās ārstniecības veidi. Augstākās medicīnas mācību iestādes savās programmās sāk ieviest alternatīvo ārstniecības metožu apguvi.
Strīdi par to, kas slimam organismam der labāk — alopātija vai homeopātija, joprojām jauc prātus gan mietpilsonim, gan mediķiem. Un tikmēr slimības nevis iet mazumā, bet, gluži pretēji, pilnā balsī sevi pieteic jaunas organisma kaites, turklāt arī vecās nesteidz atstāt mūs uz visiem laikiem. Kāpēc mēs esam tik neglābjami slimi, kā izārstēties? — cilvēki jautā. Kur ir meklējama ļaunuma sakne? Ļoti konkrētā medicīnas zinātne rezultatīvas atbildes līdz šim nav varējusi dot. Izrādās, ka to kā ķīlnieci iegrožo ļoti materiālistiskais uzskats par cilvēku un viņa organismā notiekošajiem procesiem. Tās balsts ir organisma funkcionālā darbība. Šai vienpusīgumā slēpjas tās vājā vieta. Filozofiskā puse mūsdienu medicīnā gandrīz nemaz netiek ņemta vērā.
Šai grāmatā mēs gribam slimību problēmas un slimību ārstēšanu izskaidrot no jauna viedokļa, pamatojoties uz apslēptām cilvēku zināšanām, kuras bija pieejamas sen no civilizāciju dzīves skatuves nogājušiem priesteriem un kuras diemžēl daudzējādā ziņā ir zaudētas tagadējos laikos. Taču mums ar skubu jāatveseļojas, pacietīgi uzlasot katru no zaudēto zināšanu pērlēm.

Iespējams, ka šo grāmatu lasītājs uzņems ar sašutumu, un varbūt tā izraisīs arī pretestību. Taču tā ir rakstīta cilvēkiem, kuri domā plaši un drosmīgi, kuri iet savu, individuālu dzīves ceļu, nevēlēdamies palikt tā malā. Tiem, kuri negrib laiku pavadīt, tukšus salmus kuļot. Mēs ceram, ka daži vai pat daudzi cilvēki šos atklājumus un padomus izmantos par atveseļošanas palīglīdzekli.

Brīdinām gan, ka šī grāmata nav "zinātnisks izklāsts", kā mūsdienu pasaulē tas mēdz būt. Tā radusies, ilgus gadus strādājot ar pacientiem, un tajā ietverta mūsu senču pieredze. Tās galvenais nolūks ir iepazīstināt lasītāju ar senaizmirstiem uzskatiem par veselību un slimību un palīdzēt viņam izskaidrot slimības simptomu īsto nozīmi. Mēs gribam parādīt, ka slimnieks lielākoties nebūt nav nevainīgs dabas vai vides nepilnības upuris, bet, ka īstā vaina ir viņā pašā.

Pagrūtajā atveseļošanās ceļā pilnīgs godīgums attieksmē pret sevi kļūst par atbalsta punktu, lai nesaudzīgi revidētu savu "es" un tā izturēšanos pasaulē. Stipra vēlēšanās tapt veselam piespiež pakļauties un izskaust sevī negatīvo īpašību, kura atbilst konstatētajam simptomam. Tādējādi slimība cilvēkam var kļūt par ceļu uz sevi pašu, tikai daudz labāku un patiesāku. Šī atgriešanās bieži vien ir sāpīga, jo sabrūk daudzas maldos iestigušas prāta izlolotas ilūzijas. Taču cita ceļa slimības iznīdēšanai būtībā nav. Mūsu ilggadējā darba pieredze ļauj to apstiprināt. Sirmajai senatnes tempļu medicīnai šāda pārliecība bija aksioma.
Savā praksē tempļu medicīna pamatojās uz dziļdziļiem priekšstatiem par cilvēku kā par mikrokosmosu, kurā atspoguļojas Universs un kurā ir ietverti visi  Universa principi latentā stāvoklī. No tā izriet analoģijas likums: kā ir augšā, tā ir arī lejā, un otrādi. Cilvēka uzdevums ir evolucionēt unisonā ar lielo Kosmosu. Tādēļ viņam pakāpeniski, soli pa solim jāattīsta sevī visas snaudošās enerģijas jeb kosmiskie principi, jāiedzīvina tie konkrētā darbībā, nemitīgi paplašinot un izsmalcinot apziņu.

Nāvi senie ārsti uzskatīja par jaunai dzīvībai nepieciešamas enerģijas atbrīvošanos. Ikkatras ciešanas taču ir kā maza nāve, zemākā nāve augstākā labad, jo tās atbrīvo enerģiju, lai tiktu radīta jauna dzīvība, labāka, tīrāka, cēlāka. Tāpēc slimību viņi uzlūkoja par augstākā "es" mūsos (sirdsapziņas balss) dotu iespēju pārveidot savu egoismu, kura augstāko izpausmi dēvēja par "patības trakumu".

Tika norādīts: kamēr mēs nebaudīsim visas savas uzkrātās pieredzes augļus, kamēr nebūs izlabota katra kļūda, izskausts katrs trūkums, kamēr nebūs sasniegta bezgalīga līdzjūtība, iegūts nesatricināms dvēseles spēks un reizē arī ideāls maigums, kamēr pašaizliedzība nebūs tapusi par dzīves likumu un atteikšanās no sava labuma citu dēļ nebūs kļuvusi par dabisku un priekpilnu mūsu būtnes impulsu, tikmēr cilvēci nevarēs atpestīt no slimībām. Tādi bija dziļi pārdomātie vispārīgie priesteru medicīnas atzinumi.

Slimību vai veselību uzskatīja par jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka stāvokli, nevis uz orgāniem vai ķermeņa daļām. Ķermenis nekad nevar būt vesels vai slims. Dzīva cilvēka ķermenis funkcionē ar divu nemateriālu instanču (gars + dvēsele) palīdzību — mēs tās saucam par apziņu. Apziņa dod informāciju, kas iedarbojas uz ķermeni un parādās tajā. Apziņai ar ķermeni ir tāds pats sakars kā radiogrammai arraidītāju. Tā kā apziņas iezīmes ir nemateriālas, tā nav ķermeņa produkts un tātad arī nav atkarīga no ķermeņa eksistences. Ja pulss un sirds iekļaujas vienā ritmā, temperatūras skala ir normāla, dziedzeri izstrādā hormonus vai notiek antigēnu ķermeņu veidošanās, tad šīm funkcijām izskaidrojums nav rodams matērijā, tās nosaka informācija, kuras izejas punkts ir apziņa. Ja visas šīs funkcijas noris savstarpējā saskaņā, rodas modelis, ko sauc par harmonisku jeb veselu. Ja turpretī kāda funkcija ir samežģījusies, tiek izjaukta vispārējā harmonija, mēs tad runājam par slimību. Situācijas analīze liek secināt, ka harmonijas izjaukšana vispirms notiek apziņā un tikai vēlāk izpaužas ķermenī. Tur atspoguļojas tie procesi un pārmaiņas, kas noris apziņā. Tā kā ķermenis nevar dzīvot bez apziņas, tas arī nevar saslimt bez tās.
Kad organismā radies traucējums, parasti mēs, tiekdamies to likvidēt, sākam cīņu ar simptomu jeb sekām, nevis ar cēloni. Simptoms ir tikai neredzamā procesa redzamā izpausme, kas grib rādīt, ka viss mūsos nebūt nav kārtībā.

Ir neatliekama vajadzība iemācīties saprast simptomu valodu. Nespēja šo valodu saprast izvērtusies par problēmu mūsdienu medicīnai, jo tā norobežo formu no satura. Tā izmeklē un ārstē orgānus un ķermeņa daļas, bet ne cilvēku, kas ir slims, tādējādi pārkāpdama seno dziednieku dižo bausli: jāārstē slimais cilvēks, nevis slimība. Var teikt arī citādi: iekams sāk ārstēt orgānu vai ķermeņa daļu, jāārstē apziņa. Tāda iedarbība izriet no slimības transmutācijas (pārveidošanās), nevis no likvidējamā simptoma.
Simptomu valoda ir daudzveidīga un sarežģīta un ļoti interesanta. Slimībai taču ir viens mērķis — piespiest mūs kļūt veseliem. Simptomu valodas prasme var palīdzēt mums šai ceļā.

Tālāk — dažu slimību simptomu valoda.

dziednieks
Guntis Ozoliņš

---

Locītavas - Reimatisms

 

 

To galvenā funkcija ir gādāt par cilvēka ķermeņa kustīgumu. Locītavu bojājumu raksturīgākais simptoms ir iekaisums, kas ierobežo kustības un var padarīt locītavas pat pavisam nekustīgas. Locītavu nekustīgums vienmēr norāda, ka pacients ir sācis "buksēt" vai ka viņa prāts ir sastindzis. Tāda locītava daļēji vai arī pilnīgi zaudē spēju veikt savu funkciju.

Cilvēks, kurš pretēji veselajam saprātam cītīgi paliek pie sava viedokļa vai arī veselas uzskatu sistēmas, tāpat zaudē daļu savu spēju vai arī savas darbības vērienīgumu. Jo vairāk rodas jautājumu, kuros cilvēks iespītējas, jo vairāk locītavu skar šis nekustīgums. Lepni izsliets, nekustīgs kakls, piemēram, liecina par iesīkstējušu privātīpašnieku.

Tāpat kā locītavu nekustīgums un to iekaisumi ir sastopamas arī kontūzijas, izmežģījumi un saišu sastiepumi. Simptomu valoda kļūst daudz labāk saprotama, ja padomājam par to, ka cilvēkam vienmēr ir iespējams pārspīlēt, krist galējībās, pārcensties, jebkurā jautājumā "aiziet par tālu", "iesprūst", kaut ko saārdīt tā, ka spalvas vien pajūk, vai daudz ko sagrozīt, kādu apmelot. 

Pirms vēlas un cer, ka ievilktā un ārstētā locītava funkcionēs pareizi, steigšus jāapzinās sava situācija, jānokārto savi darbi un attiecības ar cilvēkiem. Ievelkot izmežģīto locītavu ar rāvienu, bieži gadās, ka vēlāk tā tomēr novirzās no iepriekšējās, dabiskās vietas. Tāpat tas ir arī cilvēka dzīvē. Jo katrs, ja nonācis ekstrēmā situācijā, var vēl vairāk sevi

"iedzīt tajā", un tā var turpināties tik ilgi, līdz tiks sasniegts pārejas punkts, no kura vēl iespējama izeja. Tāpat kā traumatologs ar rāviena metodi ievelk locītavu, tā arī mums — jebkurā sarežģītā situācijā, ja tikai esam pilnīgi iejutušies šai galējībā un apzināti liekam lietā gribu, vienmēr ir iespēja rast izeju. 

Bet dzīvē ne visai bieži ir sastopams tik viendabīgs cilvēks, kas varētu strauji novērsties no liktenīgā, viszemākā punkta uz ass, ap kuru rotē mūsu garīgais un fiziskais glābiņš (vai nu augšup pa asi, vai lejup).

Cilvēki lielākoties šeit arī iestrēgst, jau pēc dabas būdami slinki un mazdūšīgi, visu darīdami nekārtīgi un vienaldzīgi, iesākto pamezdami pusratā. Šā slinkuma, uzskatu un darbības veida aprobežotības dēļ cilvēks tikpat kā neko nemaina sevī. Un iesīkstējusī, nekustīgā apziņa pamazām rada arī locītavu nekustīgumu. Ar šādu apziņu nav

iespējams no šā kulminācijas punkta, kas ir raksturīgs katram sarežģītam notikumam, katrai situācijai, izdarīt strauju pagriezienu uz pretējo pusi. Šādu apziņu inertums neļauj realizēt idejas, kas palīdzētu atveseļoties. 

Locītavu relatīvo kustīgumu var paildzināt līdz zināmam laikam, kamēr tas nav izvērties par pilnīgu nekustīgumu. Visi slimības uzliesmojumi vai arī citas pārmaiņas organismā liecina par tiem rāmjiem, kurus mēs sev esam izveidojuši attiecīgajā brīdī.

Šie atklātie simptomi gluži kā grāmatā ļauj lasīt, kādu ceļu izvēlējies mūsu pacients: vai viņš ir patiess, kādas problēmas nodarbina viņa prātu un sirdi un kur atrodas viņa nekustīguma punkts. Kamēr eksistē šie cēloņi — spītīgums un inertums, slimnieks nespēs pārorientēties uz citu viedokli, tāpēc locītavu deformācija aizvien vēl

turpināsies.

Mūsdienu medicīna dod plašas iespējas locītavas aizstāt ar dažādām mākslīgām protēzēm. Visbiežāk lielu traucējumu dēļ jāaizstāj gūžas locītava.  Ja cilvēks ir iekšēji sastindzis un stūrgalvīgi turas pie sava pasaules uzskata, bet arējās izpausmēs joprojām labprāt liekuļo un simulē pretējo, lai iztaptu tiem, ar kuriem nonāk saskarsmē, tad dzīve pati izdara korekciju patiesības virzienā, cenšoties ievadīt cilvēku kārtīgumā un godīgumā, kaut arī ar visvisādiem traucējumiem gūžu locītavās. Ātra un efektīva korekcija, aizstājot dabisko locītavu ar mākslīgo, neatveseļo slimnieku. Pārcietis operāciju, viņš joprojām izliekas, taču tagad simulē vēl arī normālas kustības.

Lai ticamāk iztēlotos lielas cilvēces daļas negodīguma ainu, ierosinām iedomāties šādu situāciju — pēc burvju nūjiņas mājiena visiem cilvēkiem reizē tiek noņemtas un uz laiku noslēptas visas protēzes: visas acenes un kontaktlēcas, dzirdes aparāti, mākslīgās locītavas, zobi un žokļi, sirdsdarbības stimulatori; atklājas kosmētisko operāciju pārcietušā patiesais vaigs; no kauliem tiek izņemtas visas metāla naglas un daudz kas cits. Skats, kuru var tikai uzburt iztēlē, būs baismīgs. Ja ar tās pašas burvju nūjiņas palīdzību atņemtu medicīnai visus tās sasniegumus protezēšanas

nozarē, mēs atklātu, ka visapkārt, turklāt ļoti daudz, būs tik tikko pārvietoties spējīgu, pusaklu, puskurlu un līdz nejēdzībai neglītu kropļu. Ārēji tas izskatītos ķēmīgi, bet tā būtu reālā patiesība — tā mūsu planētas lielākās daļas iedzīvotāju dvēseles patiesā seja, kura dzīvē ir apslēpta dziļi jo dziļi. 

Daudzas dziednieciskās mākslas cenšas pasargāt mūs no šāda ķēmīguma, cītīgi restaurējot sabojāto ķermeni, papildinot to ar mākslīgi izgatavotām protēzēm. Kad protēzists darbu ir pabeidzis, cilvēks gandrīz vienmēr it kā būtu dzīvespriecīgs un ārēji pārveidots. Bet kas noticis ar viņa dvēseli? Diemžēl tā lielākoties ir palikusi nemainīga.

Turpmāk dvēsele var nomirt vai arī — kļūt akla vai kurla, bezjūtīga vai badīga. Palikdama tumsonīga, tā drudžaini tversies pie jebkā un tiks kropļota vēl vairāk...

Cilvēki stūrgalvīgi negrib ievērot un atzīt slikto sevī, šā iemesla dēļ godīgums un krietnums viņos vieš lielas bailes, kas pāraug pat krietnu cilvēku vajāšanā. Nav glīti (skaistuma patiesajā izpratnē), nav godīgi lietot viltu un mākslīgus paņēmienus, lai uz kādu laiku saglabātu nevainojamu ārieni un jaunību. Tiem, kas aizraujas ar ārējiem efektiem, vajadzētu atcerēties: neko nevar noslēpt, viss reiz kļūst redzams. Par šausmām citiem un pašam "varonim", var gadīties, ka viņa īstā un tik netīkamā seja kādudien pēkšņi atklājas visā kailumā.

Vissvarīgākās rūpes (arī par mūsu ķermeni) ir pastāvīga, nemitīga savas apziņas paplašināšana. Miesa ir tikai pārejošā, cilvēka nīcīgā daļa. Apziņa ir cilvēka nemirstīgā daļa, kurā katrs iemiesotais cilvēks var cerīgi uzkrāt visus personīgajā pieredzē gūtos dārgumus. Tikai šīs — gara un dvēseles bagātības — var padarīt patiesi skaistu mūsu

fizisko miesu, bet nekad tas nenotiek otrādi.

Reimatisms

Reimatisms ir slimība, kurai nav precīzi noteiktu robežu, no tās cieš viss organisms. Šis apkopojošais jēdziens ietver sevī miesas audos notiekošo mokošu pārmaiņu simptomus. Visvairāk cieš locītavas un muskuļi. Reimatismam vienmēr raksturīgi ir gan akūti, gan hroniski iekaisuma procesi. Reimatisma process ir saistīts ar muskuļu audu tūsku, pakāpenisku locītavu deformāciju un to sacietējumiem. Sāpes un stingums locītavās ierobežo kustības. Un tā ar laiku cilvēks var kļūt invalīds.

Slimība noris cikliski. Šie traucējumi locītavās un muskuļos rodas pēc miera un uzlabošanās perioda, ja pacients šai laikā nav pamatīgi izanalizējis savu stāvokli.

Saslimšanas sākums parasti izpaužas ar rītos sajūtamu ekstremitāšu stīvumu un tirpšanu, vieglam sāpēm locītavās, kuras reizēm pietūkst, bieži vērojams arī to apsārtums. Simptomi parādās simetriski. Kaite pakāpeniski pāriet no mazākām perifēriskām locītavām uz lielākām. Locītavas kļūst nekustīgas dažādā laikā un galu galā sasniedz invaliditātes pakāpi.

Tie, kas slimo ar poliartrītu, gan žēlojas maz, bet izrāda lielu pacietību un vienaldzību pret savām ciešanām. Un tieši poliartrīta slimības polimorfā aina visā pilnībā atklāj kustību aparāta slimību būtību: kustības un kustīgums asociējas ar prāta un sirds dzīvīgumu, bet sastingums (stagnācija) — ar konservatīvismu, ietiepību, spītību, cietpaurību un stūrgalvību.

Gandrīz visi izmeklētie pacienti reimatiķi pirms saslimšanas bijuši aktīvi un kustīgi, nodarbojušies ar dažādiem sporta veidiem, daudz strādājuši mājās un dārzā, nerimtīgi palīdzēdami tuviniekiem un draugiem.

Lielākoties tie ir kustīgi, veikli un nemierīgi cilvēki. Ar tādām rakstura īpašībām apveltītie ļaudis mūžīgi tiecas vairāk izdarīt, visu pagūt, kustas un rosās tikmēr, līdz šīs pārcentības dēļ kļūst invalīdi. Un tikai šai situācijā visbeidzot rod

mieru un var sākt domāt: kāpēc tā noticis un kam gan tas viss bija vajadzīgs?

Šais gadījumos pārmērīgais fiziskais kustīgums un pārliekā aktivitāte tiek koriģēta ar nekustīgumu. Iespējams, ka šis apgalvojums sākumā izraisīs lasītājā neizpratni tāpēc, ka līdz šim mēs pievērsām uzmanību tieši kustību un pārmaiņu

nepieciešamībai. Bet šī sakarība kļūst skaidra, tiklīdz atcerēsimies, ka tieši fiziskā ķermeņa saslimšana pilnīgi informē par lietu īsteno stāvokli katrā no mums. Tā poliartrīta slimnieki liecina par savas apziņas sastinguma pakāpi. Augsta

aktivitātes un kustīguma pakāpe, kura vienmēr ir novērojama reimatisma slimniekiem, izpaužas tikai fiziski, bet ne apziņas līmenī.

Pats vārds "nekustīgums" sasaucas ar daudzu citu vārdu jēgu: šaurība, saspiestība, spītība, ietiepība, nepakļāvība, stūrgalvība, cietpaurība, sastingums (stīvums), miršana, nāve... Šie jēdzieni patiesi atspoguļo ar poliartrītu sirgstošo

pacientu būtības lielāko daļu. Viņu psihosomatisko stāvokli esam rūpīgi pētījuši piecdesmit gadus. Visi šo problēmu pētītāji vienprātīgi atzīst, ka šīs kategorijas pacientiem piemīt pats daudzveidīgākais un paradoksālākais rakstura īpašību apvienojums. Ātra daba, kašķīgums, patvaļība, kas savienota ar vislielāko godprātību un tieksmi kārtīgi un nevainojami paveikt darbu, kā arī mazohistiski depresīvas rakstura iezīmes vienlaikus ar stingri izteiktu uzupurēšanos un vēlēšanos palīdzēt tuvākam. Tam pievienojas stingrs dzīvesveids un nosliece uz sliktu garastāvokli.

Vai šais rakstura iezīmēs ir daudz elastības un harmonijas?

Aktīva piedalīšanās sportā un citos pasākumos, kur ir vajadzīgs fiziskā ķermeņa nemierīgums, — tas viss tikai novērš uzmanību no iekšējā darba ar sevi un garīgām problēmām. Šādiem cilvēkiem patīk visi cīņas sporta veidi. Šī patika, kura nebūt nav nejauša, palīdz saprast iepriekš minēto pacientu galveno problēmu — agresiju.

Reimatiķis aiztur savu agresivitāti kustību jomā, bloķējot enerģiju muskuļos.

Normālajam cilvēkam jābūt aktīvam kā fiziskā, tā garīgā ziņā. Tā ir neapstrīdama veselīgas dzīves norma. Vienas tendences pārsvars pār otru var radīt bīstamas sekas. Enerģija, kas netiek pārvērsta citos veidos un netiek izmantota, iesprūst, tādējādi izraisīdama iekaisumu muskuļos un locītavās ar tai raksturīgo sāpīgumu. Bet jebkura slimība ir cilvēka izrādītās agresivitātes sekas psihiskā vai fiziskā līmenī. Ja kāds ir ļāvis vaļu savai agresivitātei un tā ir devusi triecienu citiem, tad pēc zināma laika agresoram pašam nenovēršami būs jāizjūt sava upura sāpes. Arī aizturētais agresīvais impulss vēršas pret savu saimnieku un arī viņš izjūt sāpes, bet šai gadījumā — no autoagresijas (pašsaindēšanās). Cietējam vienmēr pastiprināti jādomā par sāpju cēloni. 

Daudziem reimatisma veidiem raksturīgas ir specifiskas izpausmes. Ja, piemēram, iekaisusi apakšdelma cīpsla, roka savelkas dūrē (hroniska epikondilopātija). Dūre šai gadījumā rāda tās piepūles pakāpi, kas ir lietota, lai aizturētu agresivitāti un apspiestu vēlēšanos "reiz tā īsti sist dūri galdā un ne tikai to vien..." Līdzīga parādība ir novērojama arī Dipetrēna kontraktūrā, kad dūrē savilkto plaukstu vairs nevar iztaisnot.

Atvērta plauksta — miermīlības un labvēlības simbols. Sveicinot pretimnācēju ar paceltas rokas mājienu, atgriežamies pie senā paraduma: satiekot otru cilvēku, apliecināt savu nolūku tuvināties viņam. Šāda simbolika ir vispārpieņemta. Dūre arī tagad demonstrē nepatiku un naidīgumu.

Reimatiķim agresivitāte nav pašmērķis, pretējā gadījumā tā tiktu bloķēta viņā pašā. Tā šai pacientā rada stipras un neapzinātas pienākuma jūtas un gatavību uzupurējoties palīdzēt citiem. Tāda, samērā dīvaina, altruistisku tieksmju kombinācija un reizē arī vēlme valdīt pār citiem ieceļ šos cilvēkus "labvēlīgo tirānu" kategorijā.

Slimība visbiežāk rodas tieši tad, kad cilvēks novēršas no iespējas pārslēgt savu ārējo dzīvi uz iekšējo vai pārslēgties no pienākumu izpildes un uzupurēšanās uz pievēršanos citiem. Tikai šīs darbības varētu būt sakrājušās agresīvās enerģijas izlādētajās un neitralizētajās.

Daudzveidīgie blakussimptomi, kas seko pamatslimībai, mums arī liecina par aizturētās agresivitātes apslēpto nolūku. Sarežģījumi kuņģa un zarnu traktā, sirdsdarbības un dzimumsfēras traucējumi (frigiditāte, impotence), kā arī daudzie

traucējumi psihiskajā sfērā (bailes, apspiestība, mānijas) ir visbieţāk sastopamie blakussimptomi. Tas, ka sievietes divreiz biežāk slimo ar poliartrītu nekā vīrieši, rāda, ka sievietes ir daudz jūtīgākas, vieglāk ievainojamas un aizvainojamas, ka viņu naidīgie impulsi ir daudz dzīvīgāki, bet tas nozīmē, ka tie ir arī daudz dziļāk apzināti.

Reimatisma ārstēšana ar dabiskām metodēm pirmām kārtām tiek virzīta uz to, lai uzsūktu un izvadītu no organisma bojātām vietām jebkurus nogulsnējumus un toksīnus. Pēc mūsu domām, noslāņojušies toksīni ir mūsu līdz galam neatrisinātās problēmas un netransmutētās (nepārveidotās) domas, haotiskie sablīvējumi psihiskajā līmenī. Te arī saredzam izejas punktu, no kura var iedarboties terapeitiski. Šai gadījumā tikai badojoties ir iespējams likt savam organismam pāriet uz iekšējo barošanos un tādējādi arī likt iekšējām ugunīm sadedzināt tos atkritumus, ar kuriem slimnieks tik neapdomīgi piesārņojis savu organismu. Turklāt pirmo reizi sākas gan tā, kas notiek mūsos, gan ap mums "sagremošana" un pārdomāšana. Psihiskajā līmenī šis process atbilst, savas apziņas atjaunošanai un atvēršanai aktīvam darbam, no kura pacients agrāk neatlaidīgi novērsās, tāpat kā viņš novērsās arī no problēmām un tematiem, kurus varētu izprast un atrisināt, paplašinot apziņu. 

Reimatiķa locītavu progresējošo nekustīgumu sekmē arī tas, ka šīs kategorijas  slimnieki ir ļoti noslēgti. Tāda maniere ļoti veicina arī psihisko iestrēgšanu vienā jautājumā. Turot sevi rāmjos, kurus reiz paši ir radījuši, viņi, baidīdamies no tiem atkāpties, sargās kādam atzīties savā iekšēji slēptajā altruismā, augstajās morāles normās, pilnīgoties un uzupurēties. Noslēpuši šo labāko daļu dziļāk un "drošāk", viņi ir spiesti palikt kopā ar savu egoismu, neprasmi ātri pielāgoties jauniem apstākļiem, kopā ar varaskāri, mūžīgo neapmierinātību ar sevi un citiem, kā ari — ar savu nerealizēto agresivitāti. Tas viss haotiski brāzmo psihiskajā līmenī, kurš, savukārt, atbilstīgi atraisīto kaislību spēkam visu projicē miesā (ķermenī) kā visiem acīm redzamu sīkstu spītību, kas traucē sasniegt savaldību un harmoniju kontekstā ar visu, kas ir apkārt.

Vai tiešām cilvēkam, kurš ir apveltīts ar saprātu, jānonāk līdz atbaidošajam kustību spējas zudumam, lai tikai šādā nožēlojamā stāvoklī sāktu pārdomāt dzīvi un atvērtu sirdi visam, kas notiek ap viņu, līdz beidzot gūtu mieru un cerību?

 

dziednieks
Guntis Ozoliņš
 

Aizkuņģa dziedzeris - diabēts (cukura slimība)

Pie gremošanas trakta orgāniem pieder ar aizkuņģa dziedzeris, kura pārziņā ir divas ļoti svarīgas funkcijas. Eksokrīnā funkcija attiecas uz gremošanas sulu izstrādāšanu, to darbība ir izteikti agresīva. Endokrīno daļu veido īpašas šūnu grupiņas (saliņas), kuras izstrādā insulīnu. Nepietiekams insulīna daudzums rada cukura diabētu.
Vārds "diabēts" ir aizgūts no grieķu valodas. Darbības vārds "diabēts" nozīmē: izmest, izdalīt, iziet cauri. Sākumā šo slimību dēvēja par cukura slimību ("cukura novājināts urīns", kas burtiski nozīmēja — cukura izkrišana vai caurkrišana). Ja atkal pievērsīsimies simbolikai, tad šī parādība salīdzināma ar izgāšanos mīlas jautājumos.
Diabētiķis no barības nespēj uzņemt cukuru. Tas viņam kā caurbirim "izkrīt" un atkal atražojas urīnā. Ja vārdu "cukurs" aizstāsim ar "mīla", sapratīsim diabētiķa galveno psiholoģisko problēmu. Saldumi tikai aizstāj citu "saldu" vēlmju apmierināšanu, kas dzīvi padara tik pievilcīgu. Aiz diabētiķa vēlmes panašķēties ar saldumiem un reizē viņa nespēja tos asimilēt un uzņemt sevī slēpjas nepilnīgi realizētā paša mīlestība, kurai vēl pievienojas nespēja atvērties cita cilvēka mīlestībai. Diabētiķis ir spiests dzīvot, lietojot saldumu aizstājējus un arī īstenās vēlmes viņam jāaizstāj ar ko citu.
Paaugstināts cukura daudzums asinīs pārskābina visu organismu līdz pat komas stāvoklim. Skābe ir agresijas simbols. Atkal saskaramies ar jau pazīstamo polaritāti. Mīlestība — agresivitāte vai saldais — skābais. Šiem poliem pasaules mitoloģijā atbilst Venēra un Marss.
Sirgstošā miesa māca mums vienkāršu patiesību: tas, kurš nemīl, var kļūt skābs, tātad arī neinteresants. Vai, citiem vārdiem sakot, kas pats neprot pilnasinīgi dzīvot, vairs nebūs uzmanības un mīlestības objekts. Uztvert mīlestību var tikai tas, kurš vēlas un prot to arī dot. Diabētiķis lielāko daļu savas mīlestības atdod kā neasimilētu cukuru urīnā. Viņš alkst pēc mīlas (pēc saldumiem), bet neuzdrošinās savas alkas aktīvi īstenot, jo to neļauj stingrais priekšstats. Viņš atkal un atkal ilgojas pēc aizliegtā, bet cukurs aizvien izkrīt un izkrīt, tādējādi ļaujot organismam saskābt pavisam.
Rast izeju un atveseļoties šai situācijā var vienīgi, izprotot visus mīlestības aspektus, iemācoties mīlēt un iemācoties mīlestību dāvāt citiem.


dziednieks
Guntis Ozoliņš

 Diabēts(cukura).  Fiziskais bloķējums. Diabēts – tā ir aizkuņģa dziedzera slimība, kurš ir ļoti svarīgs orgāns un veic ļoti daudz funkcijas. Viena no šīm funkcijām – ir insulīna izstrādāšana – hormona, kurš nepieciešams, lai uzturētu asinīs normālu glikozes līmeni. Diabēts parasti sākās, kad aizkuņģa dziedzeris pārstāj izstrādāt nepieciešamo insulīna daudzumu. Dažos gadījumos – piemēram, pie aptaukošanās – diabētu var izsaukt organisma insulīna nepieņemšana.
Emocionālā bloķēšana
Aizkuņģa dziedzeris izvietojies vienā cilvēka ķermeņa enerģētiskajā centrā – Saules pinumā. Jebkuras šī dziedzera funkcijas traucējums ir problēmas pazīme - emocionālajā sfērā. Enerģētiskais centrs, kurā atrodas aizkuņģa dziedzeris, pārvalda emocijas, vēlmes un intelektu. Diabēta slimnieks parasti ir ļoti iespaidojams(ietekmējams), viņam ir daudz vēlmju. Kā likums, viņš kaut ko vēlās ne tikai sev, bet arī priekš visiem saviem tuviniekiem. Viņš grib, lai katrs saņem savu gabaliņu no pīrāga. Bet neskatoties uz to, viņš var izjust skaudību, ja kāds saņems vairāk nekā viņš.
Tas ir ļoti uzticams cilvēks, bet tas, ko viņš sagaida ir nereāli. Viņš cenšas parūpēties par visiem, kas nokļūst viņa redzeslokā un vaino sevi, ja citu dzīve noris ne tā, kā viņš to bija iedomājies. Diabēta slimniekam raksturīga intensīva garīgā darbība, par cik viņš pastāvīgi domā par to, kā realizēt savus plānus. Bet aiz visiem šiem plāniem un vēlmēm slēpjas dziļas skumjas, kuru izsauc neremdināmas slāpes pēc maiguma un mīlestības.
Bērnam diabēts rodas tad, kad viņš nejūt pietiekošu sapratni un uzmanību no vecākiem. Skumjas rada tukšumu viņa dvēselē, bet daba nemīl tukšumu . Lai pievērstu sev uzmanību, viņš saslimst.
Mentālā bloķēšana
Diabēts tev stāsta par to, ka ir pienācis laiks atslābināties un pārtraukt censties kontrolēt pilnīgi visu. Lai viss notiek dabiskā ceļā. Tev nav vairs jātic, ka tava misija ir – darīt laimīgus visus apkārtējos. Tu izrādi mērķtiecību un uzstājību, bet var izrādīties, ka cilvēki, kuru dēļ tu centies, vēlās kaut ko citu un viņiem nav vajadzīga tava labdarība. Sajūti tagadnes saldmi, tā vietā, lai domātu par savas nākotnes vēlmēm. Līdz šai dienai tu ticēji, ka viss ko tu vēlies ir ne tikai priekš tevis, bet ari citiem. Apzinies, ka šīs vēlmes, Pirmām kārtām, ir tavas, un atzīsti visu, ko tev ir izdevies sasniegt. Padomā arī par to, pat ja tev pagātnē nav izdevies realizēt kādu lielu vēlmi, tas tev netraucē novērtēt mazāku vēlmi, kas parādās tagadnē.
Bērnam, kurš slimo ar diabētu, jāpārtrauc ticēt tam, ka ģimene viņu atgrūž un jāpacenšas pastāvīgi ieņemt savu vietu.

Liza Burbo

Bezmiegs

 

Tāpat kā barība un seksualitāte, arī miegs ir cilvēka pamatvajadzība. Trešo daļu mūža mēs pavadām šai stāvoklī. Drošai, ērtai gulēšanas vietai svarīgu nozīmi piešķir gan dzīvnieki, gan cilvēki. Noguruši dzīvnieki un cilvēki labprāt

paiet vēl kādu gabalu tālāk, lai atrastu piemērotu guļas vietu. Labs miegs ir saistīts ar daudziem nosacījumiem un paradumiem: ērta gulta, noteikts stāvoklis, attiecīgs diennakts laiks utt. Ja trūkst kāda no šiem nosacījumiem, miegs bieži vien nav vairs tik ciešs. Miegs ir fenomens, ko mēs neapgūstam nevienā skolā, kaut nezinām tā mehānismu. Visi mēs tiecamies pēc miega un tomēr nereti samanām, ka miega un sapņu pasaule pauž neizskaidrojamus draudus.

Tādas briesmu lietas mēs lūkojam atvairīt, teikdami: tas bija tikai sapnis. Ja gribam būt godprātīgi, tad jāatzīst: sapnī mēs dzīvojam un jūtam tai pašā īstenībā, no kuras nāk ticība, ka mūsu dzīvotā dzīve ir daudz reālāka, dabiskāka nekā sapņotā.

Nomods un miegs, apziņa dienā un apziņa miegā — tie ir divi poli, kas kompensē viens otru. Dienai un gaismai atbilst nomods, aktīvā dzīve, bet naktij — tumsa, miers, zemapziņa un nāve. Tautas gudrība miegu dēvē par nāves mazo brāli.

Iemigdami mēs ikreiz vingrināmies miršanā. Aizmigšana liek mums norobežoties no jebkuras rupjas prāta kontroles un

varmācības. Tā prasa, lai mēs kārtējo reizi iesaistītos nezināmajā noslēpumā.

Aizmigšana nav panākama ar piespiešanos, gribasspēka sasprindzināšanu un citiem pūliņiem, jo tas ir pats drošākais miega aizkavēšanas paņēmiens. Mēs nevaram darīt neko citu, kā vien radīt iemigšanai labvēlīgus apstākļus, nogulties, pateikties dienai par visu tajā gūto pieredzi, īsi izanalizēt savas kļūdas un sekmes. Tas ļauj pilnīgoties apziņai, un tas mūs "uzvilks" neredzamajā un tik ļoti nepieciešamajā pasaulē.

Lielum lielais vairums cilvēku neprot iemigt un nezina, kā to darīt, tāpēc arī rodas bezmiegs ar visām tā bēdīgajām sekām. Pagaidām vēl cilvēks kā pārāk tehnokrātisks civilizācijas pārstāvis ir sava tūkstošsejainā ego stingrā gūstā. Visu nomācošais saprāts apslāpē biklos intuīcijas čukstus. Papilnam ir to, kuri pirms iemigšanas savu nemierīgo prātu pievērš lepnu, godkārē sakņotu darbu turpināšanai, uz mantkāri un dabas, ka arī ciltsbrāļu  aplaupīšanas dibinātu grandiozu piļu celšanai; cik daudz tur atriebīgu domu un skaudības pret biedru, kam veicas... Visu to kā atvērtā grāmatā lasa gaišreģis. Nav aprakstāms viss, kas lido uz to nepazīstamo, burvīgo pasauli, kuru mēs tik nesaudzīgi

piesārņojam ar savām zemiskajām domām un jūtām. Tās taču ir spēks. Tai pasaulē mēs sastopamies ar pašu radītiem nejaukiem domu tēliem, kas mūs biedē un satrauc kā murgi. Mums jāatceras, ka doma un izjūta ir no smalkas matērijas izaustas un ka mēs esam visnotaļ atbildīgi par brīnišķīgajos planētas slāņos radītām nejēdzībām un

sablīvējumiem. Agri vai vēlu tas, kurš tos radījis, pats saņem prettriecienu šāda vai tāda veselības (un ne tikai veselības) traucējuma veidā. No tā izriet secinājums šīs kategorijas cilvēkiem: dodoties Nezināmajā, pēc iespējas skaistāk un saturīgāk domāt un just.

Citai cilvēku kategorijai apgrūtinājumu sagādā bailes no miega, tāpat kā no visa neizzinātā, tāpēc viņi apzināti paildzina savu dienas stāvokli ar mentālām nodarbībām, lai gan jūt, cik ļoti nepieciešams viņu organismam ir miegs. Tāda taktika, lāgiem pat cīņa ar miegu var gaužām nelāgi ietekmēt psihi. Šiem cilvēkiem jāatsakās no nedabiskās izturēšanās un jāielāgo, ka naktij ir tāda pati saistība ar dienu kā mūsu ēnai ar ikkatru no mums un nāvei — ar dzīvību. Miegs pavada mūs uz dvēseles nakts un ēnas joslu un dod mums neatsveramu iespēju izdzīvot miegā to, kas nav izdzīvots dienā. Tas dod plašas iespējas mācīties apgūt mums tik maz pazīstamā stāvokļa likumsakarības un līdzsvaro daudzas izjauktas organisma funkcijas, it īpaši tad, ja miegs ir bijis pietiekami ilgs un ar Kosmosa

ritmiem saskaņots (no pulksten 23 līdz pulksten 7).

Mūsdienu cilvēks tik tikko nošķir dienu no nakts, pasivitāti no aktivitātes. Bieži vien mēs pārceļam dienu uz nakti un ar dienai atbilstošās apziņas metodēm gribam izanalizēt un izprast dzīves nakts pusi, kaut gan tur ir pilnīgi citas likumsakarības. Tās var rūpīgi, pēc labākās sirdsapziņas pētīt, un mūsu pašu labā tas ir pat nepieciešams.

Tam, kas mokās ar bezmiegu, pirmāmkārtām apzināti jānoskaidro, kur meklējams cēlonis bailēm no miega: vai šai pusē, savās paša nelabajās domās un jūtās, vai viņpuses sfērā. Ja ir rasta atbilde, vieglāk būs rast sev palīdzību.

Diezgan bieži bezmiegam pamatā mēdz būt bailes tieši no paša miega, banāli bažījoties, ka varētu neatgriezties Zemes virsū. Šai sakarā aicinām drusku paprātot.

Tiklab miegs, ka arī orgasms ir mazas nāves, un palaikam cilvēks tos pārspīlēti iztēlojas par savai personai bīstamiem. Bet gan viens, gan otrs taču ir nepieciešami un dod viņam prieku un možumu, ja klāt bijusi mīlestība. Samierināšanās ar dzīves nakts pusi, pamatojoties uz mīlestību un uzticēšanos Lielajam Noslēpumam, kas saistīts ar mūsu uzturēšanos tur, būs drošs un iedarbīgs līdzeklis, lai gulētu labi. Skaitīšanai, ko viens otrs praktizē, dažādiem koncentrēšanās veidiem vai mantru meditācijai ir panākumi tikai vāji attīstīta intelekta gadījumā, jo jebkāds monotonums bremzē kreisas smadzeņu puslodes darbību un rada cilvēkā noslieci uz vienpusīgumu.

Lai izveseļotos, vispirms pēc labākās sirdsapziņas sevi jāizpētī. Viss ir mūsu rokās — kļūme un uzvara. Gandrīz visi, kurus moka bezmiegs, baidās no nakts.

Ja miegs pārāk ieilgst, tas norāda uz citu problēmu. Tiem, kam grūti pamosties un piecelties, jāsaprot, ka iemesls tam ir viņu bailes no aktivitātes jaunajā dienā un tātad arī bailes no nepieciešamības uzņemties atbildību par darāmo. Tādus gadījumus sauc par bēgšanu uz Neapziņu.

Tā kā aizmigšana ir uz nāves robežas, pamošanos dēvē par mazu piedzimšanu jaunai apzinātai dzīvei kārtējā dienā.

Arī piedzimšanu, pāreju uz apzinātu dienas stāvokli, var uzskatīt par mazu nāvi.

Taču pašas problēmas atrisinājums atrodas vidū, līdzsvara punktā, un tikai te kļūst skaidrs, ka dzimšana un nāve ir vienotas katram indivīdam. 

 dziednieks Guntis Ozoliņš

 

Sirds

 

 

Sentēvu laikos bija svinīguma apdvesta mācība par sirdi. Tās apguve sākās ar rokas uzlikšanu uz sirds. Tad Skolotājs jautāja: "Vai tu jūti?" Un skolnieks atbildēja: "Jūtu." — "Tur pukst tava sirds, bet tie ir tikai pirmie klauvējieni pie Dižās Sirds vārtiem. Ja tu neieklausīsies savas sirds pukstēšanā, tevi nesagatavotu nomāks Dižās Sirds puksti." Tā

vienkāršos vārdos tika dots pirmais norādījums, kur meklējams izejas punkts sevis izzināšanai.

"Kaut tikai neaizmirstu sirdi, pārējais nāks pats par sevi," — tā skanēja cits norādījums par to pašu pilnīgošanos, kura pamatojas uz sirdi. Sirds ir mūsu organisma eksistences Alfa un Omega. Tā ir Dieva tronis un tilts uz viņu, uz tālajām pasaulēm un cilvēkam uz cilvēku. Tik augstu kādreiz vērtēja sirds nozīmi un uzdevumu.

Sirds temats ir tik svarīgs un lielisks, ka atzīstams par lietderīgu sīkāk iztirzāt dažus ar to saistītus filozofiskos aspektus.

Senatnes ārsti uzskatīja sirdi par organisma sauli, tāpat kā Saule tiek uzskatīta par Saules sistēmas sirdi. Saule nerimtīgi raida savus starus uz pasauli, kas ir ap to, un arī cilvēka sirds bez mitas staro. Tāpat kā uzlecošas saules stars vienā mirklī apgaismo visu apkārtni, tā arī labas, drosmīgas sirds stari vieš drošību un komforta izjūtu

apkārtējos cilvēkos. Turpretī no sirds, kura iet ļaunuma ceļu, šausies ārā melnas šautras, iznīdēdamas siltumu, un tā gluži kā vampīrs izsūks dzīvības spēkus. Tāpēc labestības pilnai sirdij mēdz būt tik sāpīgi tāda vampīra klātienē. Lielā niknumā ļauna sirds var pat nomelnēt.

Sirds centrālais stāvoklis nav apstrīdams. Tā atrodas mūsu ķermeľa vidū, mazliet pavirzīta pa kreisi — tieši tur, kur cilvēks piedur pirkstu, ja grib norādīt uz sevi. Gudrie dziednieki vienmēr ieteica saviem skolniekiem sākt pacienta izmeklēšanu ar sirdi, nevis otrādi, uzsvērdami, ka saules pinums ir tikai Sirds Tempļa priekštelpa, bet pašas smadzenes un to darbības centri — sirds saimniecības. 

Neviens nespēj dzīvot bez sirds.

Jau sirmsenos laikos cilvēki saprata, cik liela nozīme ir sirdij. Vini zvērēja, likdami roku uz sirds. Mežonis, ēzdams dzīvu upura sirdi, uzskatīja to par augstākā spēka iemiesojumu un tādā veidā pēc sava prāta godināja sirdi. Kopš senatnes cilvēks cilvēkam sūta nevis "smadzenīgu" sveicienu un pateicību, bet gan sirsnīgu sveicienu un pateicību un pateicas no sirds. Taču tagad, mūsu dienās, kad it kā esam sasnieguši augstu attīstības fāzi, sirds ir pazemināta līdz fizioloģiskam orgānam un tiek rupji, vulgāri salīdzināta ar motoru, ar sūkni. Tā ir izmocījusies no visas tiesas, un kā vēl

nekad tai ir vajadzīga jauna, sintezēta izpratne, lai varētu atrisināt daudz vesela un slima organisma problēmas. 

Tāpat kā saulei, ari sirdij ir savs ritms, sava pulsācija. Sirds ritmu var uzskatīt par dzīvības ritmu. Ārsts droši var pētīt cilvēka rakstura iezīmes pēc daudzajām pulsa niansēm un toņiem. Pulss viņam pastāstīs, ka sirdi aptumšojusi liekulība, mantrausība, godkāre, patmīlība vai nežēlība, kā arī to, kāda ir iemīlēšanās, līdzcietības un žēlsirdības pakāpe. Nekas nepaliks apslēpts tam, kurš zina pulsa likumus! Te tad arī rodamas stingri pamatotās ārsta zināšanas un iespēja efektīvāk palīdzēt sirdzējam vai aizsteigties saslimšanai priekšā.

Sirdsdarbība ir diezgan autonoma parādība, ko bez īpašas vingrināšanās nevar ietekmēt ar gribasspēku. Sinusa ritmam ir sava strikti noteikta amplitūda. Tas atgādina elpošanas ritmu, kaut gan šim otrajam ir daudz lielāka saistība ar gribas momentu. Ja tiek izjaukts sirdsdarbības ritms, cilvēks jūt sirdi it kā kūleņojam vai lēkājam.

Var teikt, ka cilvēka organismam ir divi galvenie centri — augšējais un  apakšējais, galva un sirds, prāts un jūtas. Pilnīgs un harmonisks būs tas, kam abas šīs funkcijas ir līdzsvarotas, kam tās papildina un bagātina viena otru. Cilvēks, kuru vada tikai prāts, šķiet vienpusīgs, dzedrs un pat skarbs. Savukārt tas, kurš ļaujas vienīgi jūtām, rada neorganizēta, mūždien histēriski nervoza cilvēka iespaidu.

Zīmīgi izteikta jūtu polaritāte konstatējama pašas sirds sakarā. Ar to cieši saistīta ir spēja mīlēt. Mīlētājs plaši atver savu sirdi iemīļotajai būtnei. Un viņš var sirds robežas atvirzīt tik tālu, ka satilpina tajā visu pasauli, mīlēdams bezgalīgi,

neizsakāmi un nesavtīgi. Šīs visu aptverošās jūtas sniedzas pāri tai polaritātei, kurai visur ir vajadzīgas robežas. Pretmets tādai sirdij ir noslēgta, nejūtīga, pat nežēlīga sirds. Tās īpašnieks nekad nespēs nevienam to dāvāt, jo tas nozīmētu dāvāt sevi. Gluži otrādi, viņš cenšas to nezaudēt un tāpēc visu dara labākajā gadījumā ar pussirdi.  

Ļoti simboliska ir arī sirds anatomija. Mūsu sirdi sadala starpsiena. Tāpat sirdsdarbības ritmam ir divi toņi, jo cilvēks piedzimstot jau ar pirmo elpas vilcienu tiek iekļauts polaritātē. Tad normālos apstākļos reflektoriski slēdzas ovālā atvere starpsienā. No viena liela sirdskambara un vienota asinsrites loka pēkšņi rodas divi un to jaunpiedzimušais bieži vien pārdzīvo kā vilšanos. Taču asinis, bagātinātas ar skābekli, izgājušas cauri visiem kambariem, atkal ieplūst vienā kopējā asinsvadā (aortā), nesdamas dzīvību pārējiem orgāniem un sistēmām. Tātad pat anatomija mudina saprast, ka sirds ir mīlestības un cienības simbols. 

Vesels cilvēks parasti nemana savu sirdi. Tikai ārkārtējas situācijas (baiļu, prieka, mīlestības brīži) var likt tai drebēt vai straujāk pukstēt. Visos citos gadījumos tā cilvēkam atklājas ar dažādiem pārsitieniem. Lielākoties aritmija uznāk tādam, kurš neparko negrib pieļaut, ka viņu pārņemtu jūtas. Tas ir tas, kurš domās un darbos stingri balstās uz saprātu kā uz absolūtu dzīves normu. Tad nerealizētās jūtas pārsviežas uz somatisko jomu un sirds sāk neatlaidīgi traucēt savu īpašnieku, prasīdama, lai viņš pievērš tai uzmanību. Tādējādi viens vai otrs simptoms liek atgriezties pie sirds.

Sevišķi spilgti tas vērojams sirds neirozes gadījumā, ar to ir saistītas somatiski nepamatotas bailes, vai sirdī nav notikušas kādas pārmaiņas. Šī baidīšanās rada tādu situāciju, ka cilvēks sāk pārspīlēti uzmanīt savu sirdi. Bailes no infarkta neirotiķiem ir tik lielas, ka viņi ir ar mieru tāpēc pārkārtot visu savu dzīvi. Šis piemērs rāda, cik gudri un

ironiski slimība darbojas cilvēka labā. To, kurš sirgst ar sirds neirozi, bažas spiež pastāvīgi ieklausīties, vai tikai tā neapstāsies un vai viņš nepaliks pavisam bez sirds. Un neba velti slimnieks tā domā! Neiroze taču piespiež viņu likt sirdi savas apziņas centrā; tā to dara pati daba, un tas ir jāpieņem kā likteņa dāvana.

Ja cilvēks nevēlas vai neprot pārkārtot sevi un savu dzīvi, sākas ilgstoša slimības stadija un tās rezultāts ir asinsvadu sašaurināšanās un apkaļķošanās. Sirds šajos gadījumos netiek pietiekami barota un tāpēc sauc palīgā. Medicīnā tad runā par stenokardiju. Kas ir tās cēlonis? Sirds asinsvadu šaurība ir līdzīga cilvēka aprobežotībai, bet cietsirdība var radīt sirds pārakmeņošanos — kaļķi var apklāt to kā bruņas. Oriģināls un simbolisks ir medicīnas paņēmiens, ar ko

tā sniedz steidzamu palīdzību. Slimniekam dod nitroglicerīna kapsulas, bet tā ir sprāgstviela. Nitroglicerīns tik tiešām saspridzina šaurumu asinsvadā un tādā veidā ļauj asinsvadam darboties normālāk.

Ir vēl spēcīgāk izteikta sirds trauksmes un sirds aicinājuma signālu ignorēšanas pakāpe, tāpat kā tad, ja cilvēku pārņem pastāvīgas bailes, mākslīgi apslāpējot dabisko jūtu izpausmi. Tad sirdsdarbība kļūt pilnīgi aritmiska, dažkārt arī ļoti palēnināta, un tas var izraisīt sirds blokādi, tātad arī nāvi jebkurā brīdī. Tādos gadījumos cilvēks ir spiests lietot sirds stimulatoru, un tādējādi dzīvais ritms tiek apmainīts pret mākslīgu, bet mākslīgais salīdzinājumā ar dzīvo ritmu ir tas pats, kas nedzīvs salīdzinājumā ar dzīvu. To, ko iepriekš darīja jūtu spēks, nu uzņemas mašīna. Tāds liktenis gaida visus, kas tapuši par sava egoisma un pieņemto modes, etiķetes, uzskatu normu kaitīgās varas upuriem.

Katrs zina, ka augsts arteriālais asinsspiediens visvairāk veicina miokarda infarkta rašanos. Parasti to piedzīvo tie cilvēki, kuros slēpjas agresivitāte un kuri līdz zināmam laikam šo agresivitāti apvalda ar gribasspēku. Kritiskā situācijā agresīvās enerģijas sastrēgums izraisa sirds infarktu, kas saplosa pašu sirdi. Infarkts ir aizturētu sirdspukstu vai jūtu summa. Tā laikā cilvēks ļoti izteiksmīgi pārdzīvo sava "es" pārāk augstu vērtēšanu un tajā dominējošā griba nošķir mūs no dzīvības upes.

Sirds deģenerēšanās, aptaukošanās un paplašināšanās notiek nepieļaujamu dzīves apstākļu dēļ. Sirds paplašināšanos var radīt labs, bet nepilnīgi izmantots iekšējais potenciāls. Aptaukošanās ir nepiedodama parādība, kas jālikvidē.

Labākais pretlīdzeklis būs nemitīgs darbs vispārības labā, attīstot sevī saprātīgu domāšanu un vingrinot jūtas. 

Iepriekš minētais liek mums secināt, cik nepieciešami ir rast skaidru priekšstatu par sirds higiēnu; tā pirmām kārtām prasa labus darbus plašā nozīmē, bet pie tiem nevar pieskaitīt nekādas nodevības un ļaundarības veicināšanu, viltnieku un gļēvuļu un citu tumsas kalpu atbalstīšanu. Ir laiks godprātīgi paraudzīties pāri tirgum un

krāpšanai, it īpaši — mīlestības jautājumos. Pati cilvēka sirds ir pilnīgākais mīlestības, līdzsvarotības, vienības un pārveidības simbols. Pat anatomiski tajā attēlots Dzīves krusts. Tās apzināta pārveidošana jāsāk ar labiem darbiem, paturot prātā, ko tie var dot atsevišķiem cilvēkiem un visai cilvēcei. Atklājuši sirdi sev pašiem, ieklausīdamies tajā, viegli varēsim atšķirt labu no ļauna un tātad — mazāk kļūdīties.

Atšķirsim svarīgo no nenozīmīgā un tādējādi saglabāsim vērtīgo enerģiju. Ne jau sevišķi notikumi dara sirdi smagnēju, bet gan veselas skrīnes sīku gruzīšu, kurus sanesusi pagājība vai tagadne. Garīga disciplīna un sirds nozīmes izpratne tuvinās cilvēku jūtu zinātnei. Kas gan visbiežāk brīdina no briesmām, kā arī no kļūdām un novirzēm, ja ne sirds! Tieši tā pati pirmā ietrīsēsies, nodrebēs un pati pirmā jautīs notikumus, turklāt ne tikai tuvos vien. Tieši tā ir vienotāja ar pasaulēm un cilvēkiem, un tajā mājo centrtieces un centrbēdzes spēks.

Vingrinādamies darīt sirdi jūtīgāku un stiprāku, mēs varam sasniegt augstu stingras un nelokāmas vīrišķības pakāpi ceļa uz cildenu mērķi. Tāda un tikai tāda sirds var iegūt saules imunitāti. Tas ir tāds organisma stāvoklis, kurā tam nav bīstama nekāda inde un nekāda sērga. Visu padara nekaitīgu sirds uguns.

Mātes nēsā bērnus pie sirds, lai viņus nomierinātu, kaut arī nezina, ka, turot mazuli pie sirds, notiek spēcīga tās neredzamo staru iedarbība uz viņu. Jo rimtāka māte, jo stiprāka šī iedarbība. Cēlsirdība un līdzcietība pret citiem apskalo sirdi ar dziedinošu gaismu, turpretī sevis žēlošana pārvērš to par sažuvušu augli. Nejūtīgu un neatsaucīgu cilvēku sirdis būs gan apkrautas ar lielām zināšanām, bet diemžēl — ne spārnotas. Jūtas vienmēr gūs virsroku pār prātu, un tās jāpieņem par negrozāmu patiesību, taču te nevajag sajaukt sirds jūtas ar miesas kārību. Dzīves gaitā jāatceras, ka ikvienas jūtas rada enerģiju. Abpusējas to vēl desmitkāršo. Sentēvi dēvēja jūtas par spēka kalvi.

Nelaidīsim garām arī mēs, XX gadsimta cilvēki, šo iespēju! Neaizmirsīsim sirdi!

Atsevišķa cilvēka sirds no tā iegavilēsies, bet visas kopā tās pārvērtīsies par sauli un nesīs ilgoto mieru un izdziedināšanos daudz cietušajai zemei, kura devusi mums dzīvību.

Ieklausīsimies tajā, kas nerimusi klaudzina un ver vaļā Bezgalības Vārtus...

dziednieks Guntis Ozoliņš