Kas ir trauksme un no kurienes viņa rodas?

Trauksme- tas ir drošības sajūtas zudums. Drošības sajūta- tā ir cilvēka pamatvajadzība, kas veidojas( vai neveidojas) agrā bērnībā un ietekmē visas cilvēka darbības sfēras,  dzīves garumā.

Agrā bērnībā ir  ļoti svarīgi, ka mazuļa  dzīvē ir drošībā, un viņam nekādas briesmas nedraud, viņš var augt un pilnveidoties.

Kas notiek tad,  ja bērnam netiek nodrošināta šī drošības sajūta, ja viņam tā iekšēji neveidojas?

Ja vecāki ar savu uzvedību veido savā bērnā uzstādījumus, ka viņš būs nodrošināts ar drošības sajūtu tikai tad, ja viņš izpildīs noteiktas darbības, ko vecāki viņam likuši darīt. Ja viņš neizpildīs šīs noteiktās darbības, tad šī drošības sajūta no vecākiem viņam netiks sniegta.

Agrā bērnība šāda vecāku uzvedība noved bērnu pie paaugstināta trauksmes līmeņa. Parādot sevi kādā darbībā, viņš pastāvīgi skatīsies atpakaļ un sev apkārt, lai redzētu sev nozīmīgu cilvēku reakciju un meklēs viņu acīs atbalstu savas rīcības pareizumam. Pusaudža vecumā viņam būs tieksme ‘’rakņāties’’ sevī , šaubītos par to, ko vēlās uzsākt darīt. Tāpēc apkārtējie redzes nepārliecinātu, satrauktu pusaudzi.

 Un tad jau esot pieaugušam, šim cilvēkam nebūs nekādas spējas uzņemt iniciatīvu, bet viņš spēs lieliski izpildīt citu cilvēku norādījumus, būs ārkārtīgi atkarīgs no apkārtējo cilvēku atzinības un ļoti pārdzīvos jebkuru kritiku no citiem cilvēkiem. Ja šis cilvēks tomēr nodarbosies ar to, kas viņam sniedz gandarījumu, viņš tik un tā nespēs pilnībā izbaudīt to , jo viņu mocīs spēcīga vainas sajūta pret nozīmīgam vai autoritatīvām personām. Šai vainas sajūtai vēl līdzi sekos spēcīga emocionāla spriedze un pastiprināta trauksme. Uzmācīgas domas par to vai jebkurš , pat maznozīmīgs darbs ir izdarīts pareizi. Šis cilvēks dzīvo ieslēgtā trauksmes aplī un patstāvīgā spriedzē. Šī sajūta viņam atņem enerģiju, prieku, dažreiz pat vēlēšanos dzīvot. Viņš dzīvo patstāvīgās sava prāta mocībās. Rodas asa neapmierinātība ar sevi gan esot sievas( vīra) lomā, vecāku vai darbinieka lomā. Ar gadiem, ja netiek atrasts trauksmes iemesls( sakne) šī sajūta nekur nepazūd, viņa var uz kādu laiku atkāpties, piemēram, ar zāļu palīdzību, bet pēc tam atgriežas vēl ar lielāku spēku un intensitāti. Šeit var izdarīt secinājumu par to, kas tad ir trauksmes iemesls. Trauksmes iemesls-tas ir spontāna, nemotivēta iekšējo baiļu sajūta, ar augstu intensitāti, kura parādās pieaugušam un iemesls tai ir -nepietiekamas drošības sajūtas izveidošana starp vecākiem un bērnu ,agrā bērnībā.

Bērnam veidojas tāds domāšanas veids:’’ Es esmu drošībā tikmēr, kamēr saņemu apkārtējo atzinību-uzslavu’’. Šāds domāšanas veids veido bērna personību par atkarīgu no citiem un ar augstu trauksmes sajūtu. Kaut kādā pakāpe tādu personību varētu arī saukt par infantilu, jo viņa patstāvīgi tiecas saņemt  apstiprinājumu savai drošībai apkārtējo atzinības veidā. Ja šī atzinība netiek saņemta, trauksme pieņemas spēkā un tās iemeslu cilvēkam ir grūti apzināties, jo trauksmes sakne tiek iespiesta dziļi zemapziņā

Ir cilvēka psiholoģiskais rakstura tips, kuram ir dominējošs tēlains domāšanas veids. Kuriem ir ļoti svarīgi veidot emocionālo saikni, pirmkārt jau ar vecākiem. Viņiem ir ļoti nepieciešama vecāku uzmanība. Priekš viņiem pats svarīgākais ,psiholoģiskajam komfortam ir emocionāla saikne ar mammu un tēti. Kad viņi jūt, ka tiek mīlēti, viņi jūtās drošībā. Tad nav ne trauksmes, ne baiļu.

Šiem bērniem bērnība ir raksturīgas bailes no tumsas un tāpēc vecāki viņiem ļauj gulēt bieži sev blakus, vienā gultā, līdz 6-8 gadu vecumam. Ir pilnīgi acīmredzams, ka šāda gadījuma rezultātā , bērnam var būt grūtības adaptēties starp saviem vienaudžiem. Izaugot , šie bērni negribot turpinās savu bērnības scenāriju: meklēs un pieprasīs mīlestību no autoritatīvam sejām, lai nodrošinātu sevi ar drošības sajūtu un ar to pašu samazinot trauksmes sajūtu.

Var arī būt pretējs scenārijs: viņi var sākt rūpēties, gādāt un dominēt pār savu partneri tā it kā tas būtu viņu bērns, nevis partneris. Tas ir sava veida paņēmiens parādīt citiem kā ‘’ ir jādara, lai man būtu labi...bet jums nesanāks to izdarīt tik labi kā es to daru...’’

Pie šāda dzīves scenārija varianta par attiecību pamatu kļūs vainas sajūta kā manipulācija ar partneri. Tas arī kādā veidā samazina trauksmes sajūtu, bet nesniedz gandarījumu no dzīves. Ir tādi vecāki, kas augsta līmeņa trauksmē izrāda hiperūpes bērnu audzināšanā, un pie tam izplatot savu trauksmes sajūtu un pārlieko rūpēšanos ne tikai uz saviem bērniem, bet arī citu bērniem (piemēram, auklītes vai audzinātājas).Un ļoti bieži gan savu dzīvi gan bērna dzīvi vilšanās un asarās no saplēstām cerībām.

Vecāki bieži neapzināti nodod saviem bērniem savu dzīves scenāriju un dzīves filozofiju, kura gala rezultātā kļūst par bērna pamatu viņu dzīves uztverei, sapratnei. Trauksmainie vecāki nodod savu trauksmi saviem bērniem pat tādā gadījumā, ja apkārtējā vide pat nepieprasa paaugstinātu uzmanību izdzīvošanai. Trauksmainā mammu un vecmammu devīze-‘’Ak, lai tikai nekas slikts nenotiktu!’’ dara savu nepateicīgo darbu. No bērna izaug nelaimīgs un nespējīgs sevi pilnvērtīgi realizēt sabiedrībā cilvēks.

Pamēģināsim pāraut šo trauksmes apli palīdzot saviem bērniem pilnveidot viņu iedzimtos talantus. Lai tie izaugtu par laimīgiem cilvēkiem, nevis baiļu un trauksmes pilniem kamoliem!

Iluta Repule