Nieres cilvēka organismā personificē partnerības problēmu.

Nieres cilvēka organismā personificē partnerības problēmu. Sāpes un slimības nierēs gandrīz vienmēr izpaužas tad, kad partneri ir nonākuši konfliktsituācijās. Un tas nav tikai seksuālais konflikts, bet visbiežāk tāds, kas izraisās visās esības pasaules ikdienas saskarsmēs.

Lai labāk izprastu nieru un partnerības savstarpējo saistību, pievērsīsim uzmanību psihiskajai sfērai. Un, ja problēma tiks atrisināta šajā sfērā, tad tā atrisināsies arī fiziskajā plāksnē. 

Pārdomas un novērojumi mums uzskatāmi liecina, ka mēs paši sevi itin bieži pazīstam vāji vai arī nepazīstam nemaz. Savas iekšējās būtības neierobežotās iespējas mēs projicējam tikai uz savu mazo "es", kaut arī mums ir jāizzina un jāpilnveido tieši šis iekšējais cilvēks. Un, jo agrāk, jo labāk. 

Ceļš pie viņa ved caur apziņas paplašināšanu. Iegūt skaidru apziņu, izprast sevi — tas nav viegls uzdevums. Soli pa solim neapzinātais jānovada līdz apziņai un jāintegrē sevī, līdz tas kļūst par mūsu būtību.

Tādu apskaidrotu cilvēku senatnes filozofi dēvēja par androgēnu. Tas ir cilvēks, kurš, nenogurdināmi sevi pilnveidodams, ir spējis savā dvēselē sakausēt vienā veselumā kā vīrieša, tā arī sievietes īpašības. Nekādā ziņā nedrīkst sajaukt šo cildeno jēdzienu ar bezjēdzīgo hermafrodītu, kas arī vēl ir sastopams uz mūsu planētas.

Iepriekš minētais attiecināms tikai uz psihisko, garīgo sfēru. Turklāt katrs cilvēks saglabā sev raksturīgo dzimuma pazīmi, bet neidentificējas ar to apziņā. Šo parādību spilgti ilustrē bērni, jo viņiem dzimuma atšķirības ir, bet viņi tās neidentificē ar sevi.

Būt vīrietim mūsu izpratnē nozīmē apzināties sevi esam piederīgu pie vīrišķā dzimuma ar visām tam raksturīgajām iezīmēm. Bet mums ir jāzina, ka tad gluži automātiski viss sievišķais, kas arī ir ietverts mūsos, it kā atkāpjas ēnā. Līdzīgi ir arī ar sievišķo elementu. Un, ja mūsos pašos notiks veselīga abu elementu integrācija, tad mūsu dzīve

būs daudz pilnvērtīgāka. 

Par spīti tam, nemitīgais meklēšanas spēks un iekšējā balss liek izdarīt šos meklējumus arī fiziskajā sfērā. Tas taču ir tieši tas, kā pietrūkst mums pašiem. Un sākas sava atspulga medības. Tas atgādina aci, kas redz atspoguļojam

objektu, bet mēs paši bez acs palīdzības nespējam saredzēt neko. Te slēpjas viens no dzīves paradoksiem, kurus mēs pat neapzināmies.

Vīrietis spēj apzināt savas dvēseles plastisko sievišķo elementu tikai ar konkrētas sievietes starpniecību, bet sieviete — tikai ar konkrēta vīrieša starpniecību.

Ceļā uz dzimumu integrāciju gaidāma liela daudzveidība un dažādi pārsteigumi. Gadās, ka vienam partnerim vispārīgās attīstības līmenis ir daudz augstāks nekā otram. Šādā gadījumā par otra partnera mērķi varētu kļūt izaugsme līdz pirmā attīstības līmenim. Bet kas to deva! Mazais "es" itin bieži saceļas un pretojas, reizēm pārcenšoties mazināt partnera nozīmi. Labākajā gadījumā tas gluži vienkārši baidās zaudēt savu pelēcību.

Protams, ir ari spilgti gadījumi, kad satiekas divi cilvēki, kuri atrodas uz vienlīdz augstas apziņas attīstības pakāpes. Tad savstarpējā un individuālā integrācija notiek daudz vieglāk. Tā paver ceļu tālākai pilnveidei, jo tā ir bezgalīga.

Partnera sastapšana ir satikšanās ar neapzinātu mūsu dvēseles aspektu. Reizēm šīs dzīles ir tik dziļas, ka mums bail tajās ieskatīties un mēs bēgam no tā, kas mums lemts šai dzīves skolā, vai arī nomokām sevi, dzenoties tikai pēc ilūzijām.

Mūsu attieksme pret neapzināto vienmēr ir ambivalenta, un mēs no tā baidāmies. Ambivalenta ir arī mūsu attieksme pret partneri. Mēs viņu gan mīlam, gan neieredzam. Gribam viņu te pilnīgi iegūt, saplūst ar viņu, te atbrīvoties no viņa uz visiem laikiem. Viņš mums šķiet reizē gan apbrīnojams, gan atbaidošs. Galējību ir tik daudz, ka tās visas nav iespējams pat nosaukt!

Visās aktīvākās darbībās un visās savstarpējas nesaskaņās mēs vienmēr iedarbojamies uz savu ēnu vai atspulgu. Tāpēc jau pretēji cilvēki savstarpēji tā pievelkas. Fizikas likums par magnēta dažādo polu savstarpējo pievilkšanos ir zināms katram. Tomēr aizvien esam pārsteigti, kad sastopam kopā vienu otram šķietami gluži nepiemērotus cilvēkus. Bet likums ir likums. Jo vairāk viņi sader kopā, jo vairāk viņos pretējību. Ja attīstīsim pacietību, tad daudzās nesaskaņas var kļūt par vienotības tilta balstiem. Un tikai tādā gadījumā mūsu attēls tiks atspoguļots visās tā niansēs.

Mūža beigās abi partneri kļūst par vienu veselumu vai vismaz vairāk apskaidroti. Šajos gadījumos viņi vai nu apzināti, vai neapzināti ir spējuši integrēt savu apziņu.

Parasti sarežģījumi partneriem rodas tad, kad viņiem nav kopīgu interešu, mērķu un cementējošu mīlestības elementu un, kad abi partneri pārāk atšķirīgi izmanto savu partnerību. Turklāt situācijas var būt daždažādas. Viens partneris

pastiprināti pilnīgo sevi un savu projekciju, bet otrs iestrēdz nevērībā pret to. Dažkārt iestājas atsvešinātības brīži, kas meklējošā dvēselē rada izmisumu. Sastopama arī patērētāja attieksme pret partneri. Mums jāsaprot — kamēr mīlestība grib būt vienpersoniska un egoistiska, kamēr tā ir virzīta uz ārējiem objektiem un izpausmēm, tā mērķi nesasniegs. Vislielākā un visvērtīgākā mūsu bagātība ir tikai tā, ko mēs paši īstenosim sevī. Un tikai tā ir neatņemama.

Mūsu organismā ir vieninieku jeb nepāra orgāni (sirds, kuņģis, aknas, liesa, aizkuņģa dziedzeris) un pāra (plaušas, olnīcas, sēklinieki un nieres). Pāra orgāni tieši atbilst kontakta un partnerības tematam. Plaušas personificē saskarsmi un komunikāciju, bet olnīcas un sēklinieki reprezentē seksualitāti. Nieres atbilst partnerībai kā sirsnīgai, ciešai, ģimeniskai tuvībai. Šīs trīs jomas personificē arī trīs sengrieķu jēdzienus par mīlestību. Philia — draudzība; Eros — seksualitāte; Agape — pakāpeniska divu iepriekš minēto jēdzienu (draudzības un seksualitātes) integrēšana

vienotā psihiskā, garīgā veselumā — androginātā.

Visas vielas, kas nokļūst organismā, pamazām nonāk asinīs. Nieru galvenais uzdevums ir asins filtrācija, t.i., prasme noteikt organisma normālai funkcionēšanai nepieciešamos un pieļaujamos elementus, kā arī no ķermeņa izvadīt pārstrādātās un indīgās vielas. Lai organisms varētu normāli izpildīt šo sarežģīto un smalko uzdevumu, pati daba tam ir devusi veselu kompleksu fizisko un psihisko palīglīdzekļu.

Pirmais filtrācijas cikls darbojas pēc mehāniskā filtra vai sieta principa — šajā filtrā tiek aizturētas noteikta lieluma daļiņas. Šī filtra poru lielums ir tieši tāds, lai spētu aizturēt pašas mazākās olbaltumvielu molekulas. Otrs nozīmīgs un sarežģīts filtrācijas cikls bāzējas uz osmozes un spiediena attiecībām. Osmoze ir šķidruma spiediena izlīdzināšana un tā koncentrācijas pakāpes uzturēšana. Šo spiedienu izlīdzinot, nierēm organismā jāaiztur dzīvībai nepieciešamie sāļi un mikroelementi, no kā savukārt ir atkarīgs skābes un sārma pakāpes līdzsvars asinīs. Nekompetents cilvēks neizpratīs, cik svarīga nozīme dzīvības procesos ir šim līdzsvaram, kas veicina visu mūsu organisma sistēmu normālu funkcionēšanu. Visi bioķīmiskie procesi, dzīvības enerģijas izstrādāšana, olbaltumvielu sintēze un daudz kas cits ir atkarīgs no šā līdzsvara stabilitātes. Ar šo skābes un sārma balansa palīdzību asinis turas tieši vidū starp iņ un jaņ.

Pēc analoģijas likuma, visu var attiecināt arī uz partnerību. Tāpat kā nieres rūpējas par to, lai skābe (jaņ — vīrišķais elements) un sārms (iņ — sievišķais elemets) būtu noteiktā līdzsvarā, tā arī partneriem vienā otrā ar "filtrācijas" pieredzi jāatrod tas rezultējošais spēks, kas veicinātu kopīgu eksistēšanu un virzītu uz vienotību. Pats bīstamākais malds partnerībā ir uzskats, ka savstarpējiem konfliktiem nav nekā kopīga "ar mani". Tie, kas tā domā, riskē palikt tikai savā projekcijā, neiepazinuši nepieciešamību un derīgumu, kuru reflektē šie atspulgi, lai palīdzētu pilnīgoties.

Ja tamlīdzīgi maldi sablīvējas, t.i, kļūst pastāvīgi, tad nieres sāk reaģēt uz to un neaiztur dzīvībai svarīgos elementus. Ar to arī ir izskaidrojami nefrīti* un glomerulonefrīti. Tādējādi nieru slimība norāda, ka mēs savas partnerības sfērā

neesam spējuši nojaust svarīgu problēmu esamību. Gluži tāpat kā nierēm piemīt spēja atšķirt no ārpuses iekļuvušos citas dabas elementus, arī cilvēka apziņai vajag iepazīt sevi partnerībā, ja tā vispār vēlas evolucionēt.

Daudzveidīgi ikdienas dzīves piemēri ļauj mums pārliecināties, kāds sakars ir nierēm ar saskarsmi un partnerību. Tas attiecināms uz ieradumiem, kas iesakņojušies lielajā vairumā cilvēku, īpaša nozīme ir, piemēram, dzeršanai. Un nekāda brīnuma jau te nav, jo tieši šķidrums stimulē šo orgānu darbību. Arī psiholoģiski saskarsmes iespēja kļūst vēl drošāka, kad tiek saskandinātas glāzes. Tāpat arī pāreja no "jūs" uz daudz tuvāko "tu" visbiežāk ir saistīta ar šķidruma iedzeršanas rituālu. Brāļošanās tiek "apslacīta". Cilvēcisku kontaktu nodibināšana mūsu ikdienas dzīvē, gan tautas svētkos, gan kārtējā jubilejā vēl joprojām ir grūti iedomājama bez kopīgas iedzeršanas.

Ar iedzeršanu visur it kā tiek iegūta drosme savstarpēji tuvoties. Un cik nedraudzīgi šie kompanjoni uzlūko to, kurš nedzer vai dzer ļoti maz! Iedzeršanas gadījumos par labākajām parasti atzīst tās sīvākās un stiprākās dziras, kas stiprina un pārslogo nieres.

Bet tādu dzērienu lietošanai bieži seko arī smēķēšana, kas vēl vairāk palielina saskarsmes iespēju.

Tas, kurš daudz dzer, izjūt savdabīgu nepieciešamību pēc partnera, bet "grādīgie" dzērieni galvā it visu sagroza un rada necienīgu izvēli, kas dzīvi sarežģī vēl vairāk. Un samaksa par šo vieglprātību var izpausties kā fiziskās, tā

psihiskās ciešanās. Bet arī tad, cilvēk, viss vēl nav zaudēts! Apstājies, apdomā, sasprindzini gribasspēku un ar cieņu ej "per aspera ad astra!" ("Caur ērkšķiem uz zvaigznēm!") Tikai pilnīgošanās ceļš kopā ar partneri, pašu saprāta un sirds stiprināts, izvedīs pie tām. Bet ceļa vektors lai ir līdzsvars, mērenība un Zelta Vidusceļš it visā.

Nierakmeņi

Nierakmeņi veidojas, kristalizējoties dažādiem organismā pārpārēm esošiem elementiem — urīnskābei, fosfātam vai kalcija oksalātam. Pastiprināta šķidruma lietošana izlīdzina akmeņu veidošanās bīstamību, jo pazemina elementu koncentrāciju un pastiprina to šķīšanu. Izveidojies akmens var nosprostot normālu filtrācijas šķīduma plūsmu un tādējādi radīt sāpju lēkmi — kolikas. Tas ir neapzināts organisma mēģinājums ar peristaltiku novirzīt bloķējošo akmeni uz urīnpūsli. Šīs sāpes ir līdzīgas dzemdību sāpēm vai arī stiprām zobu sāpēm. Tās vieš lielu nemieru un vēlēšanos

kustēties. Ja ķermeņa kustības ir nepietiekamas, lai izvadītu akmeni, tad ārsts liek slimniekam vēl arī palēkāt.

 Ārsta galvenā terapeitiskā iedarbība pamatojas uz relaksāciju, siltuma un šķidruma pievadīšanu nieru apvidum.

Nierakmeņi veidojas no elementiem, kuri noteikti būtu jāizvada no organisma, jo tie jau ir nolietojušies, novecojuši un neko vērtīgu organismam vairs nespēj dot. Labi sacementējušies, tie kā aizsprosts iegulst no nierēm prom plūstošā pārstrādātā šķidruma ceļā. Šāda stāvokļa rašanos veicina cilvēka tendence iesprūst sen pagājušās, pārdzīvotās maznozīmīgās problēmās un dzīves situācijās. Tieši tas ir bloķēšanās cēlonis un rada tādu kā korķi. Ārsta uzstājība ir pareiza — tikai lēciens spēj atkal ievadīt vajadzīgajā gultnē un atbrīvot cilvēku no nevajadzīgās nastas.

Statistika rāda, ka ar nierakmeņu slimību visbiežāk sirgst vīrieši. Psihologi to izskaidro tādējādi, ka harmonijas un partnerības problēmas vīriešiem ir daudz grūtāk atrisināmas nekā sievietēm. Pati Daba sievietes ir pietuvinājusi šim risinājumam. Bet daudzas sievietes soda sevi ar savu ķildīgumu — tām akmeņi izveidojas žultspūslī.

Ārsta lietotos terapijas pasākumus nierakmeņu koliku gadījumā var attiecināt arī uz harmonijas problēmas risināšanu partnerībā. Lietotais siltums ir pielīdzināms visur ieplūstošai un visu sasildošai mīlestībai: sašaurināto asinsvadu, limfvadu utt. relaksācija jāuzlūko par brīdinājumu, ka ir pienācis pēdējais laiks sirsnīgai atklātībai pret savu partneri. Un, visbeidzot, šķidruma lietošana, kas izraisa kustību un visu izlīdzina, ir kā neatliekama pašpilnveide. Par šķērsli nevar būt ne vecums, ne dienesta stāvoklis, ne reliģiskie uzskati, ne tautība.

Mākslīgā niere

Kulmināciju nieru slimnieks sasniedz tad, kad nieru darbība apsīkst galīgi. Tad visas funkcijas, kas ir saistītas ar asiņu attīrīšanu no piesārņojumiem, uzņemas mūsu gadsimta izgudrojums — mākslīgā niere. Lieliski strādājošā mašīna kļūst par slimnieka partneri. Acīmredzot daudzi šā cilvēka dzīves gadi ir pagājuši mākslīgā partnerības spēlē. Iespējams, ka partneris nav licies uzmanības cienīgs vai arī ir dominējusi pārāk liela vēlēšanās būt "brīvam" un neatkarīgam no viņa. Nu cilvēks ir spiests mākslīgajā nierē rast to vienīgo "ideālo" partneri. Šis "uzticamais" partneris no metāla un plastmasas neziņo par savam interesēm un vajadzībām.

Ne retāk kā trīs reizes nedēļā ar to jātiekas klīnikā. Bet, ja līdzekļi ļauj šo partneri iegādāties, tad tas katru nakti var gulēt blakus.

Lai cik tas skumji, tikai šai situācijā cilvēks visbeidzot sāk saprast, ka viņam tik ilgi nebūs lieliska dzīves partnera, kamēr pats nekļūs pilnīgots! Un vai gan tas ir saprātīgi — domājošai būtnei nonākt līdz tādam stāvoklim?

 dziednieks

Guntis Ozoliņš