Pārsvarā ezoterisko ceļu cilvēks izvēlas tādos dzīves brīžos, kad citu ceļu vairs neredz, kad visas durvis pēc palīdzības aizvērtas un nav pat loga, pa kuru varētu iekāpt.
Sākumā tādi vārdi kā pazemība, vienkāršība, līdzjūtība, lūgšanas, Visums, eņģeļi, reinkarnācija, karma viņā izraisa pretestību, taču ar katru dienu, katru jauno mācību, izlasīto grāmatu, dzirdēto vārdu arvien vairāk pārņem sajūta, ka grūtībās izvēlētais ceļš ir pareizais. Uz neatgriešanos prom aiziet dusmas, lepnība, skaudība, greizsirdība, citu un sevis vainošana, kritizēšana, dodot vietu mieram un harmonijai. Pa pēdām ātros soļos seko veiksme, mīlestība un veselība. Un tad kādu dienu, liekot roku uz sirds, cilvēks var teikt: „Tas ir tā vērts, es esmu pats!”
Manuprāt, savā dziļākajā būtībā jebkurš psiholoģiski vesels cilvēks vēlas būt vienkāršs (pareizajā nozīmē – tāds, kāds arī ikviens ir pats ar sevi), godīgs, atklāts, ar tīrām domām un veselu ķermeni.
Šāds cilvēks viegli atzīst, ka kaut ko nesaprot vai nezina, bet neļauj manipulēt ar sevi, saviem darbiem un jūtām. Viņš izturas pret visiem apkārtējiem kā pret līdzvērtīgiem, nevienu neuztverot ne augstāk, ne zemāk par sevi. Viņš ir gatavs stāties pretī jebkādiem šķēršļiem un droši, bez apmulsuma, bet ar pārliecību pārvarēt jebkādas grūtības.
Viņš atsakās no naida, skaudības, dusmām, kaprīzēm, bailēm un augstprātīga lepnuma un ar savu klātbūtni dod piemēru citiem, kā arī vēlas, lai pārējie dzīvotu pilnasinīgi un augstvērtīgi, taču neiejaucas, neuzbāžas, netraucē ar padomiem, ja tie netiek prasīti. Arī palīdzību viņš tāpat vien nepiedāvā, bet spēj ātri un pareizi pieņemt lēmumu un rīkoties, ja rodas attiecīga situācija, kad momentāna rīcība ir nepieciešama.
Šādi orientēts cilvēks palīdzēs citiem ar prieku un zināšanām, kuras dos iespēju palīdzēt pašiem sev. Viņš neuzspiež savu viedokli, neizvirza savu dzīves uztveri kā vienīgo un pareizo spriedumu, ir gatavs savu viedokli mainīt, ja kāds cits spēj pamatot, ka viņa redzējums ir pilnvērtīgāks un noderīgāks, taču pārsvarā viņš savu mugurkaulu tur taisnu, un nekas to nespēj saliekt.
Iedvesmot, iedrošināt citus jau ar savu piemēru vien – šī spēja ar laiku kļūst par cilvēka dzīves stilu. Citi par viņu saka: „Viņš izstaro dzīvi”, bet viņš droši vien domā: „Es esmu pats.”
Ieva
Ramane
Materiāls publicēts LA 2012. gada Ezoteriskajā gada grāmatā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru