Astoņpadsmit garīgās attīstības likumi

Kad cilvēks uzmanību pievērš dzīves garīgajam aspektam, viņš sajūtas atbildīgs, piederošs, līdzjūtīgs un vēlas rūpēties par visu cilvēci. Garīgums uztur un sargā dzīvību. Tas jūs dara stiprus un nelokāmus. Garīgums neievēro šķiru, ticību, reliģiju un tautu šaurās robežas un piešķir jums apziņu, ka dzīvība eksistē visur. Un tikai ar šīs apziņas palīdzību, ar šo apziņas garīgo pacēlumu mēs varam izbeigt karus un atjaunot cieņu pret cilvēka tiesībām visā pasaulē.

Kā lai to sasniedz? Kādi ir galvenie garīgās attīstības principi?

PĀRLIECĪBA.
Pirmais solis pa garīgās attīstības ceļu – būt drošam pašam par sevi. Bez pārliecības neko nevar panākt.Šaubas – lūk, kas traucē pārliecībai.Tiklīdz jūs novērsīsiet visas negatīvās domas, jūs sapratīsiet, ka pozitīvais jau noticis. Kad pazūd šaubas, uzreiz rodas pārliecība. Tādēļ, lai pārliecība nestu augļus, jums sākumā jāpieņem šaubas. Ja pavērosiet šaubas, tad sapratīsiet, ka tās vienmēr attiecas uz kaut ko pozitīvu.

Par negatīvo jūs nekad nešaubāties. To jums vajadzētu zināt no savas pieredzes: jūs šaubāties par kāda godīgumu, bet nekad nešaubāties par negodīgumu. Jūs šaubāties par citu cilvēku labajiem nodomiem, bet nekad nešaubāties par sliktajām īpašībām. Ja kāds saka: „Es tevi ļoti mīlu!”, jūs sakāt: „Tiešām?”. Taču, ja jums saka: „Es tevi ienīstu!”, jūs nekad nepārjautājat: „Tu tiešām esi par to pārliecināts?”

Jums jāsaprot, ka jūsu šaubas – tā ir nedrošība par kaut ko labu un pārliecība par kaut ko negatīvu. Atcerieties: ja jums ir šaubas, tad runa ir par kaut ko pozitīvu. Šādā kontekstā šaubas jums ļauj iet tālāk. Es jums nelieku atteikties no šaubām. Jo vairāk jūs spējat, jo vairāk ir šaubu!Ļaujieties tām par visiem simts procentiem. Šaubas jums palīdzēs. Tiklīdz jūs uzveiksiet šaubu slieksni, jūs sagaida strauji panākumi.

IZBEIDZIET NOSODĪT SEVI UN CITUS.
Nākamais solis – izbeigt nosodīt sevi un citus cilvēkus. Garīgais ceļojums – tas ir ceļojums pie Sevis. Kad nosodāt Sevi, jūs nevēlaties Sev tuvoties. Jums tas neliekas interesanti. Bez šīs apzinīgās tuvošanās Sev, garīgajam avotam, jūs automātiski aiziesiet pa materiālo ceļu. Prieks, ko iegūsiet no materiālās pasaules objektiem, ātri apniks. Prieks, ko saņemsiet no garīguma, jūs spārnos.Jūs atradīsiet sevī negatīvas īpašības, bet nevajag sevi par to nosodīt. Mums apkārt ir daudz nosodījumu, tie samazina cilvēku apziņu visā pasaulē.

SLAVĒJIET SEVI UN CITUS.
Trešais likums – sevi un citus jāslavē. Uzslavēt citus – tas ir nākamais solis pēc tam, kad iemācīsieties citus nenosodīt.Uzslava sasilda dvēseli, bet garīgums spārno mūs, citus un visu apkārtni. Kad jūs uzslavējat sevi vai kādu citu, iekšēji izveidojas prieka pilna telpa. Ja paši sevi nevarat uzslavēt, jums nevajag uzslavu no citiem.Mēs bieži domājam, ka sevi uzslavēt ir egoistiski, bet patiesībā ego nekad sevi neliela. Drīzāk tas cer uz uzslavas saņemšanu no citiem. Saprotiet, ka jebkura uzslava tā vai citādi nāk no Dievišķā. Ja jūs, piemēram, sakāt, ka jums ir skaistas acis, – kas tās radīja? Jebkura uzslava nāk no Dievišķā, no Radītāja.

Uzslavas piedāvāšanas akts paplašina apziņu. Jūsos kaut kas paplašinās. Nosodījums apziņu sašaurina. No tā mirkļa, kad jūs sapratīsiet, ka garīga potenciāla augšana – tā ir apziņas, prāta paplašināšanās, – jums vairs negribēsies atgriezties pie nosodīšanas. Piedāvājiet patiesu uzslavu citiem un novērojiet, kā jūs paši jutīsieties.

PATIESUMS, ĪSTUMS.
Ceturtais likums – visur esiet patiesi. Nemāniet sevi un nemelojiet citiem. Pa garīguma ceļu jūs neejat citu dēļ. Garīgi meklējumi bez patiesības ir veltīgi. Tas neko nedos. Taču, ja tas notiek patiesi, rodas miers, laime un prieks, cik vien to iespējams piedzīvot šajā pasaulē.

ATBILDĪBA.
Piektais garīgās attīstības likums – atbildība. Garīgais ceļš – tā nav bēgšana no atbildības, bet gan tās uzņemšanās.Jo vairāk atbildības jūs uzņematies savā dzīvē, jo vairāk jūs attīstāties. Ja jūs sūdzaties par grūtībām, to skaits tikai pieaugs. Cilvēki kļūdās, uzskatot, ka eksistence pēc garīgiem likumiem ir izvairīšanās no smaga darba. Pavisam pretēji – ejot pa garīgo ceļu, jārīkojas enerģiski un efektīvi!

NETURIETIES PIE PAGĀTNES.
Sestais garīgās attīstības likums – tā ir spēja atlaist pagātni. Lūkojieties uz pagātni kā uz sapni. Tā jūs spēsiet atgriezties tagadnē. Jūs sapratīsiet, ka nav nepieciešamas pūles, lai dzīvotu tagadnē. Tajā mirklī, kad atlaidīsiet pagātni, jūsu prāts pats atgriezīsies tagadnē.Tagadnē gars ir viegli aizdedzināms un pietiek vienas dzirksteles, lai uzliesmotu gara lāpa. Kad jūs pieķeraties pagātnei, jūsu lāpa apaug ar sodrējiem. Dzīvojiet tagadnē un neļaujiet pagātnes pelniem to pārklāt.

PIEŅEMŠANA.
Jums jāprot radīt ap sevi harmonisku atmosfēru. Jūs varat domāt, ka apkārtne veido jūs, taču patiesībā jūs veidojat savu vidi. Jums jāsaprot: ir tas, kas ir. Pastāvošā pieņemšanai ir divi aspekti.Pirmais – pieņemt šo mirkli kā neizbēgamu. Notika tā kā notika. Ja jūs vēlaties, lai viss būtu citādi, situācija var mainīties tikai nākamajā mirklī. Tikai tad, kad jūs pieņemat to, kas ir, rodas miers, un jūs patiešām varat kaut ko mainīt.Otrais: pieņemt citus cilvēkus tādus, kādi tie ir, – lai kā viņi uzvestos, jums jāsaprot, ka tas ir vislabākais variants, kādu viņi šobrīd jums var piedāvāt. Analizējiet. Meklējiet viņu rīcībai izskaidrojumus. Un vienlaicīgi uzņemieties atbildību par savu rīcību. Šajā gadījumā pieņemšana kļūst dinamiska, bet jūsu apkārtne – harmoniska.

APZIŅA PAR NĀVES NEIZBĒGAMĪBU.
Garīgās attīstības astotais likums – tā ir apziņa par nāves neizbēgamību, sapratne, ka mēs visi kādreiz nomirsim. Tā kā mūsos mīt kaut kas slepens, kas nemirst, mēs varbūt varam pilnībā neapzināties nāves faktu.Apziņa par nāves neizbēgamību var mūs atgriezt tagadnē. Tā var aizvest aiz niecīgu kārdinājumu robežām, kuras mūs šķir no tagadnes. Kad rodas sapratne, ka jūs kaut kad mirsiet, nākotne vairs nešķiet kā glābiņš.

DZĪVES NEPASTĀVĪBA.
Viss, kas šajā mirklī eksistē, ir pārejošs, situācija ir pārejoša, tāpat apstākļi, emocijas un cilvēki jūsu apkārtnē. Izpratne par to, ka nekas nav mūžīgs, palielina jūsu garīgo potenciālu. Jūs varat rīkoties ar lielāku enerģiju, entuziasmu un spēku. Mēs domājam, ka, atzīstot visu kā pārejošu, mēs samazināsim entuziasmu un novedīsim sevi apātijā. Tā nav. Pareiza nepastāvības izpratne garu tikai spārno un jūs jūtaties pacilāti. Jums ir entuziasms un aktivitāte.

PAĻĀVĪBA.
Desmitais attīstības likums – paļaujieties uz Augstāko un Bezgalīgo Gudrību, kura radīja visu eksistējošo, sākot no kosmiskās sistēmas līdz gēnu mijiedarbībai, atomiem un molekulām. Vienkāršas elektronu kombinācijas kaut ko padara par ziedu, kaut ko – par akmeni, kaut ko – par zeltu, kaut ko – par oglēm. Jums visā jāsaskata kopīgs sākums, kopīgas gudrības izpausme, pasaules vienotība. Saprotiet, ka tas viss ir dzīvs. Mēs par kosmosu nedomājam kā par dzīvu radību. Mēs visur redzam tikai matēriju: mūsu acīs atspoguļojas tikai materiāli objekti. Mēs zinām, ka kosmosā ir maģija, bet bieži uz to skatāmies kā uz kaut ko mirušu. Tīrā apziņa, prāta pamats, kuras daļa esat jūs un jebkurš cits cilvēks, – tā ir dzīva.Sapratne, pieņemšana un paļaušanās uz Augstāko Gudrību, kura šajā pasaulē visu rada un sargā, – tāds ir desmitais garīgās attīstības likums.

DZĪVES NEDALĀMĪBA.
Kad cilvēka prāts nonāk stresa vai sasprindzinājuma stāvoklī, tas novērtē, nosoda, šis patīk, tas nepatīk – prāts novelk robežas. Un tādā veidā pats sevi it kā izslēdz no dzīves straumes. Šo izslēgšanos no eksistences straumes mēs saucam par atdalīšanos, taču tā ir tikai šķietama atdalīšanās.Atdalīšanās no eksistences nav iespējama. Ja apļa segmentu izņem, tas vairs nav aplis. Jums jāsaprot, ka jūs esat eksistences daļa, izpausmes daļa Augstākajai Gudrībai, kas savieno spēkus, kuri veido pasaules telpu un visu. Tas ir vienpadsmitais attīstības likums.

JŪSU DABA – MĪLESTĪBA UN MIERS.
Kad jūs aptverat pasaules telpas nedalāmību, jums nav jānopūlas, lai iemīlētu citus. Mīlestība jau ir jūsu dabā. Jūs esat mīlestība. Nav nekā, izņemot mīlestību.Saprotiet, ka mīlestība – tā nav darbība, kuru jūs veicat, nav morāls pienākums, kas jums jāpilda. Saprotiet, ka jūs dzīvojat mīlestībā un viss pārējais arī dzīvo mīlestībā.

Ziniet, ka arī miers ir jūsu daba. Jebkurā mirklī, jebkurā vietā jūs varat apsēsties un vienkārši visu atlaist, zinot, ka jūsos mīt tīrība, tīra telpa, bezgalīga un dziļa. Šī iekšējā telpa esat jūs. Kad jūs to jūtat, jūs nonākat kontaktā ar savu garīgo potenciālu.

„Es nāku no miera. Es esmu miers. Es atgriezīšos mierā. Miers – tā ir mana daba un mans mērķis. Es esmu miers, esmu telpa, esmu mīlestība.” Apziņa, ka jūsu daba ir miers un mīlestība, – tas ir divpadsmitais attīstības likums.

LĪDZSVARS.
Trīspadsmitais garīgās attīstības likums – atrasties līdzsvarā starp aktivitāti un atpūtu, starp apkārtējās pasaules baudīšanu un pagriešanos pašam pret Sevi, starp runāšanu un klusēšanu. Ja jūs visu dzīvi sargājat klusumu, ne reizi neizrunājot ne vārda, tas neapliecina, ka jūs dzīvojat garīgu dzīvi. Jums dotas runas dāvanas. Jums doti talanti un spējas. Pareizi izmantojiet visu, kas jums piešķirts, līdzsvarojiet to ar meditāciju un savas apziņas padziļināšanu.

PAŠAPZIŅA.
Pašapziņa – tas ir nākamais garīgās attīstības likums. Sāciet ar sava ķermeņa sajūtu apzināšanos, ar ādu, kas zem apģērba, muskuļiem un nerviem, kas zem ādas, pēc tam arī kauliem. Nekļūstiet pavirši pret dzīvi kā dzīvnieki, kuri tikai ēd, dzer un guļ. Vērojiet katru sajūtu. Te ļoti svarīgs apziņas asums.Apzinoties savu ķermeni, jūs tuvosieties gara izpratnei.

OBJEKTIVITĀTE UN BRIEDUMS.
Skaidra apziņa rodas ar briedumu jeb, citiem vārdiem, ar objektivitāti. Briedums un objektivitāte rodas vienlaicīgi. Jūs nevarat būt nobriedis, ja jūs neesat objektīvs. Objektivitāte bieži tiek saprasta kā kūtrs, truls prāta stāvoklis vai slikts garastāvoklis. Reizēm objektivitātei pieraksta atsvešinātības un vienaldzības nokrāsu. Tas nav pareizi. Būdami objektīvi, jūs rīkojaties apzinīgi, jūs satiekaties pats ar Sevi.Briedums nav drudžains. Briedumam piemīt karaliska pašcieņa, brīvība, sapratne, noslēpums. Šis ir piecpadsmitais garīgās attīstības likums – objektivitātes pārākums un dzīves briedums.

SKAISTUMA IZPRATNE.
Sešpadsmitais garīgās attīstības likums – pasaules skaistuma, katra cilvēka skaistuma, sava iekšējā skaistuma izpratne, apziņa, ka skaistums – tā ir garīga īpašība. Prāts dzenas pakaļ skaistumam, novērtē skaisto, taču pastāv atšķirība starp skaistuma izpratni un vēlēšanos to iegūt.Cenšoties iegūt skaisto, mēs zaudējam objektivitāti.

Ziniet, ka tikai garīgumam piemīt skaistums. Lai kur jūs redzētu skaistumu, tam ir garīgs sākums. Ja kaut kas ir skaists, tas tāpēc, ka tam skaista dvēsele. Miris ķermenis nav skaists. Attiecinādami skaistumu uz garīgām, nevis materiālām vērtībām, mēs nostājamies uz ilga garīgās attīstības ceļa.

GODĀŠANA UN CIENĪŠANA.
Skaistuma izpratne noved pie godāšanas. Jūs godājat skaistumu, jūs to dievināt. Visu pasaules lietu kā Radītāja atspoguļojuma godāšana un dievināšana – tas ir vēl viens garīgās attīstības likums.

Godājiet visu pasaulē. Godāšana – tas ir kas vairāk nekā emocionāla atbalss, tas ir noskaņojums. Tāds noskaņojums liecina par līdzsvarotu dzīves izpratni.Kad prāts zina, kas ir gan cieņa, gan mīlestība, tad sākas godāšana. Godāšanā prāts par simts procentiem dzīvo tagadnē, un rodas dievbijīgas trīsas. Jūs nevarat kaut ko nemīlēt, vienlaicīgi zinot, ka tas ir svēts, un jūs nevarat just mīlestību un neuzskatīt to par svētu. Svētas trīsas ved uz apziņas modrību. Pēc tam rodas saprašana.

DZĪVE IR MŪŽĪGA.
Nākamais un pēdējais garīgās attīstības likums – saprast, ka dzīve ir mūžīga. Tas nonāk pilnīgā pretrunā ar to, ka dzīve nav pastāvīga, ka pasaulē viss ir mirstīgs.Bet tagad mēs sakām, ka dzīve ir mūžīga un ar to nekas nevar notikt. Patiesība vienmēr ir pretrunīga.

Šri Šri Ravi Šankars

Uzplaukums dzīvē sākas ar virtuvi.

      Mājās tieši virtuve ir tā vieta, no kuras dzīve sākt plaukt un zelt. Šeit vienmēr jābūt dažādu produktu rezervei! Lai liktu dzīvei plaukt un zelt, vajadzētu biežāk izcept kaut ko pēc pašu receptēm. Svaigi ceptu pīrāgu smarža apvieno ģimeni.

      Katru dienu ēdiet un dzeriet no skaistiem traukiem, tā jūs sevi noskaņosit uz gaidāmo dzīves uzplaukumu. Centieties pirkt labus un skaistus traukus, tie priecēs acis un uzlabos noskaņojumu. Ļoti bieži izmeklēti skaisti trauki ļauj nepamanīt pieticīgu maltīti. Labi trauki, ja ar tiem apietas saudzīgi, kalpo ilgi, tos nodod mantojumā. Par tases skaistumu jūs priecāsities vēl vairāk, ja zināsit, ka tā kādreiz piederējusi jūsu vecmāmiņai.

K.Niši

skaitāmais

Es esmu tik stiprs, ka manu mierīgo pašapziņu nekas nespēj traucēt.

Ar katru cilvēku, ko satieku, es runāju par veselību, labklājību un laimi.

Pret draugiem es izturos tā, lai katrs no viņiem justos īpašs un vērtīgs.

Vienmēr saskatu dzīves saulaino pusi un rīkojos tā, lai dzīve apliecinātu manu optimismu.

Es domāju tikai vislabākās domas, strādāju tikai pie vislabākajiem cilvēkiem un gaidu no dzīves tikai vislabāko.

Par citu panākumiem es priecājos tāpat kā par savējiem.

Atmetis domas par pagātnes kļūdām, es nemitīgi domāju par nākotnes sasniegumiem.

Mana sejas izteiksme vienmēr ir žirgta un optimistiska, un katram, ko satieku savā ceļā, es veltu smaidu.

Sevis pilnveidošanas darbā es ieguldu tik daudz laika un pūliņu, ka citus kritizēt vairs nav vēlēšanās.

Mana attieksme pret dzīvi ir filozofiska, tāpēc es neraizējos par niekiem. Es esmu tik cēls, ka spēju nedusmoties, tik stiprs, ka spēju nebaidīties, un tik laimīgs, ka nepieļauju domu par to, ka varētu atgadīties kas ļauns.

Es dzīvoju ar pārliecību, ka pasaule allaž būs man labvēlīga, ja vien sniegšu tai visu labāko, kas ir manī. 

Es nestrādāju pie cilvēkiem, es strādāju sev, un ar cilvēkiem.

/aut. nez/

Par iedzīves iekārtošanu

     Jūs jau būsiet ievērojuši, ka, ieejot kādā dzīvoklī, mūs katru reizi pārņem savādākas izjūtas un asociācijas. Enioloģijas (ļoti tuvu fen šui, tātad – labas auras veidošanas) zinātnē ir veikti nozīmīgi pētījumi, kuri atklāj un izskaidro cilvēka enerģētisko mijiedarbību ar viņu ieskaujošo priekšmetu starojumu.
Lūk, dzīvoklis pēc skata iekārtots ar visiem jaunākajiem tehniskajiem sasniegumiem (ar sadzīves tehnikas balss vadību, modernām mēbelēm), bet ieejot tajā mūs pārņem tāda kā neomulība, neizskaidrojama trauksmes sajūta. Taču uzturoties citā dzīvoklī, kurā ir salīdzinoši maz mēbeļu un , kur plīti iededz ar sērkociņiem, mēs sajūtamies kā mājās. Kāpēc tā notiek?
To var izskaidrot ar dažādu priekšmetu klātbūtni un viņu ģenerēto informatīvo lauku. Protams, te jāpiemin, ka dažādi cilvēki šos laukus arī uztver dažādi. Indivīdi ar paaugstinātu jūtību (ekstrasensi, piemēram), negatīvā lauka starojumu ne tikai saredz un sajūt pat no attāluma, bet zinās sniegt arī konstruktīvus ieteikumus, lai šo stāvokli manāmi uzlabotu un novērstu tālāku cilvēka veselības pasliktināšanos. Palūkosimies, kas tad ir tie priekšmeti, kuri izraisa jau pieminētās negācijas.
Kādā dzīvoklī dzīvojošie cilvēki nemitīgi sūdzas par sliktu garastāvokli, bezmiegu un nomāktību. Izrādījās, ka viņu dzīvokļa viesistabas sienu rotā foto tapetes ar rudenīgu meža ainavu: vētras lauzti koki, nokaltuši zari, sausas, nedzīvas lapas. Šis mirušais mežs nemitīgi ģenerēja „mirušo lauku”, kas arī bija par iemeslu dzīvokļa iemītnieku sliktajai pašsajūtai. Kad tapetes tika nomainītas pret plaukstoša pavasara ainavas dizainu, gandrīz vienlaicīgi uzlabojās arī dzīvokļa saimnieku veselība un pašsajūta.
Vēl modē ir glabāt, krāt un izstādīt citu apskatei eksotiskas gliemežnīcas, koraļļu veidojumus, kaltētas zivis un krabjus. Šīs, pēc ārējā izskata pievilcīgās jūras veltes, tāpat radīja postošu nāves lauku, kurš radies to miršanas brīdī. Atbrīvojoties no tām vai „neitralizējot” tās ar tekošu ūdeni un īpašu rituālu, starojumu var samazināt līdz minimumam, taču ne visā pilnībā. Piezīmēšu, ka, ja jūs tomēr šādus priekšmetus vēlaties paturēt savā īpašumā, tad izvietojiet tos telpā, kurā nav paredzēta ilgstoša uzturēšanās. Nekādā gadījumā šiem „nelaiķiem” nav jāatrodas jūsu guļamistabā!
Sevišķi būtu jāuzmanās no mūsu mentalitātei svešu kultu priekšmetiem un rotaslietām, īpaši jau no oriģināliem. Šajos izstrādājumos var būt iekodēta ar mūsu enerģētiku nesaderīga informācija. Šie priekšmeti ne tikai var iedragāt mūsu veselību, bet arī radīt neizskaidrojamus nelaimes gadījumus, līdz pat to īpašnieka bojāejai.
Ja jūs esat šādu kultu priekšmetu kolekcijas izveidošanas piekritējs, tādā gadījumā jūs pakļaujat briesmām ne tikai sevi, bet visu savu ģimeni kopumā. Jūs taču nezināt, vai, piemēram, kāds krucifikss vai otrādi apgriezts krusts nav izmantots melnās mesas laikā. Ienesot mājās šādu, ar negatīvo enerģiju uzlādētu priekšmetu, jūs piesārņojat visas savas mājas (vai dzīvokļa) enerģētiku un pēc tam brīnāties, kāpēc jūs sākušas vajāt neizskaidrojamas likstas!
Bērnistabā bīstami ir novietot pat tādas lietas kā augstā tehniskā kvalitātē izgatavotus kalendārus un plakātus, kuros attēloti ļauni fantastiski briesmoņi ar zvērojošām acīm, vardarbīgiem kaujas skatiem un jebkuru citu agresivitāti. Uzturoties šādā „sabiedrībā” jūsu bērns ar laiku kļūst nevaldāms, nepaklausīgs un, nenoliedzami, viņš sāks atpalikt arī mācībās. Lieki teikt, ka jums jārīkojas diametrāli pretēji un bērnistaba jāpārvērš gaišās, saulainās krāsās ar pie sienām piekarinātām jaukām bildītēm, gleznām utt.
Taču arī gaišiem un no pirmā acu uzmetiena jaukiem otas meistara darbiem var būt negatīvas enerģijas klātbūtne. Tā reiz gadījās kādai ģimenei, kura savā īpašumā iegādājās kāda mākslinieka darbu, kurā saulainās krāsās bija attēlotas lauku baznīciņas. Ar gleznas iegādi ģimenē sākās veselības problēmas. Vēršoties pie dziedniekiem pēc padoma, izrādījās, ka šo gleznu radījis cilvēks, kuram bija vēzis pēdējā stadijā! Līdz ar to šīs slimības spiedogs iekodējās viņa radītajos mākslas darbos un neviļus radīja ap sevi slimīgu auru. Un interesanti, tiklīdz mākslinieks bija aizgājis aizsaulē, tā visa negatīvā informācija pazuda arī no viņa radītajām gleznām.
Tas viss norāda, ka mums jābūt uzmanīgiem ar lietām, kuras saņemam no citiem cilvēkiem. Noteikti ir jānoskaidro, kas tie ir par cilvēkiem un ar kādām domām viņi dāvājuši jums šīs lietas. Protams, tas nenozīmē, ka jums tūlīt pat jānolīgst privātdetektīvs (joks), pietiks ar to, ka jūs šajā jautājumā konsultēsieties ar savu dziednieku.
Reizēm sliktu pašsajūtu var izraisīt arī materiāli, no kuriem izgatavoti priekšmeti. To ģenerētie lauki var disonēt ar mūsu biolauku un mēs ar šo lietu nekādi nevaram „sadraudzēties”. Vispārzināms fakts, ka jebkuri metāli, kristāli, koksne un citi materiāli no Kosmosa akumulē sevī noteiktus enerģijas veidus un pēc tam tos izstaro telpā. Kā tas notiek, to jūs katrs sapratīsiet pēc savām subjektīvajām izjūtām. Ja tie mums dotajā brīdī nav „vajadzīgi” un mūsu enerģijas ar tiem nesadarbojas, tad labāk no šādiem priekšmetiem jau laikus atbrīvoties.
Protama lieta, ka visspēcīgāk uz mums iedarbojas materiāli, kuri saglabājuši savu dabisko struktūru. Tajos turpina darboties to sākotnējā enerģija. Tāpēc jau nav brīnums, ka dabiskā koka mēbeles ir daudz pārākas (veselīgākas) par kokskaidu plākšņu mēbelēm. Starp citu, ir dzirdēts, ka arī maizīti labāk lauzt, nevis griezt ar nazi, jo griežot tiek sagrauta tās iekšējā enerģētiskā vērtība.
Priekšmetu „maģiskās” īpašības izskaidrojamas ne tikai ar to uzkrāto un izstarojošo enerģiju, bet arī ar formu. Asas, škautnainas formas priekšmets izstaro koncentrētas enerģijas kūli, kurš, ja tas ilgstoši vērsts uz kādu mūsu organisma daļu, organismā var izraisīt nopietnas fizioloģiskas pārmaiņas. Un ne jau nu uz to labāko pusi! Šajā sakarā der atcerēties seno tautas ticējumu, ka sēdēt galda stūrī nebūtu vēlams, jo tad ilgi neapprecēšoties. Bet patiesībā šis galda stūris gandrīz vienmēr ir vienādā augstumā ar mūsu saules pinumu – galveno čakru, kura atbild par visas enerģijas vienmērīgu sadali mūsu organismā.
Patiesībā priekšmetu spēju no smailes izstarot enerģiju, sadzīvē izmanto jau kopš neatminamiem laikiem. Visi pazīst zibensnovedējus, taču, kad kādā mājā, klētī vai garāžā ieraugām pie griestiem diegā iekārtas naglas ar smailo galu uz leju, tad mūs pārņem izbrīns. Izrādās, ka šādā veidā mūsu senči mēdza aizbiedēt kukaiņus: faraonskudras, blusas un citus rāpojošos insektus.
Attiecībā uz asiem priekšmetiem pastāv daudzi ticējumi. Nedrīkst, piemēram, ar nazi rušināt ogles krāsnī, nazi nedrīkst turēt ar aso malu pret griestiem, jo tad mājā sākšoties ķildas, un nedrīkst citam dāvināt neko asu. Ja kāds jokupēteris nolēmis savam draugam uzdāvināt spraužamadatu, tad pirms to pasniegt, ar adatu ir jāiedur draugam rokā (man ļoti gribētos redzēt, kāda būs drauga reakcija!)

_██_*。*./ \ .˛* .˛.*.★* *★ 。*
˛. (´• ̮•)*˛°*/.♫.♫\*˛.* ˛_Π_____. * ˛*
.°( . • . ) ˛°./• '♫ ' •\.˛*./______/~＼*. ˛*.。˛* ˛. *。
*(...'•'.. ) *˛╬╬╬╬╬˛°.｜田田 ｜門｜╬╬╬╬ .
¯˜"*°••°*"˜¯`´¯˜"*°••°*"˜¯` ´¯˜"*°´¯˜"*°••°*"˜¯`´¯˜"*°

Senā indiešu ājūrvēda par pārtiku.

Saldumi – prieks un mīlestība

Ja jūs vēlaties sev visai dienai nodrošināt labu garastāvokli un možu garu, tad brokastu sortimentā noteikti iekļaujiet (mērenās devās, protams) žāvētus augļus ar medu, zefīra bumbulīti vai pastilu. Vasaras laikā brokastīs ideāli būtu apēst svaigus augļus un dārzeņus ar medu vai izdzert mājās gatavotu maigi saldinātu jogurtu. Tas īpaši būtu ieteicams sievietēm, jo viņas ir daudz jūtīgākas par vīriešiem: papildus prieka un mīlestības deva sievietēm palīdzēs veiksmīgāk tikt galā ar neskaitāmajām stresa situācijām darbā un uz ielas. Taču pusdienās gan būtu vēlams atturēties no saldumu lietošanas, jo tad organisms ieslīgst patīkamā eiforijā un kļūst tik gurds, ka atsākt darbu būs visai problemātiski.
Tev ir skumji un šķiet, ka zudusi mīlestība – apēd kaut ko saldu.

Asās un pikantās piedevas– spēks un izturība

Pikantie ēdieni spēj mūs gan sasildīt, gan tonizēt. Apēdot brokastīs kādu asumiņu, tu momentā sajutīsi spēka pieplūdumu, kurš ļaus aktīvi pieslēgties darba ritmam, bet... tu ātri piekusīsi.
Lai organisms spētu pārstrādāt asos un pikantos pārtikas produktus un piedevas, ir nepieciešams liels daudzums saules enerģijas, tādēļ tos vislabāk lietot vasaras laikā un tikai dienas vidū. Sapiparotas pusdienas tevi „sapurinās” un aizgaiņās miegainību. Ja vakarā ēdīsi pikantu ēdienu, tad bezmiega nakts garantēta. Atceries to!
Gribi būt nenogurdināms visos aspektos – pieber zupiņai tā pavairāk piparu!

Skābprodukti – izcila jutība un... aizkaitināmība

Ja brokastīs apēdīsi greipfrūtu, tad rīta pusē tu īpaši asi reaģēsi uz apvainojumiem un kļūsi viegli aizkaitināms. Tas, kurš vakariņās regulāri mēdz ēst skābus kāpostus vai marinētās delikateses, gatavojas iedzīvoties hroniskā paranojā, stāvoklī, kad viss apkārt notiekošais spēj tikai kaitināt. Tāds cilvēks sākotnēji pastāvīgi iepinas strīdos par galīgiem niekiem, bet pēcāk, izsīkstot pēdējiem spēkiem, viņš ieslīgst pilnīgā apātijā. Tā kā visu, kas ir skābs, pataupīsim pusdienām, jo, savienojumā ar citiem pusdienu produktiem, skābais paaugstinās tavas mīlestības jūtas pret cilvēkiem un darīs tevi miermīlīgāku.
Vēlies izjusti klausīties mūziku vai paraudāt kādas filmas skatīšanās laikā – iemet mutē skābu ledenīti.

Sālīta pārtika – enerģija un... nepiepildītas vēlmes

Pārmērīgi sāli uzturā lieto galvenokārt tie cilvēki, kuru vēlmes nesakrīt ar reālajām iespējām. Piemēram, tu esi sakrājis naudu ceļojumam uz Turciju, bet īstenībā vēlies aizlidot uz Parīzi, taču tas maksā daudz dārgāk. Lūk, tad nu tu, remdēdams sirdsdēstus, sāc pastiprināti grauzt sāļos cepumiņus, krekerīšus un meties pie sālītu gurķu mucas slīcināt savas bēdas. Varam tikai iedomāties to starpību starp vēlmju piepildījumu un fantāzijām tiem puišiem, kuri pie alus apēd kilogramiem vītinātu zivtiņu!
Sālītas brokastis – paaugstina asinsspiedienu.
Sālītas pusdienas – atjauno spēkus.
Sālītas vakariņas – bezmiegs, galvassāpes un visa ķermeņa sasprindzinājums.
Tev jāuzrok dārzs? Uzber nedaudz sāls uz pilngraudu maizes šķēlītes, un tu strādāsi kā ekskavators!

Rūgta pārtika – tieksme glabāt sevī sirds rūgtumu un pārdzīvojumus

Ja cilvēks pārmērīgi daudz uzturā lieto rūgtvielas, tas nozīmē, ka viņš nevēlas risināt savas problēmas un iestrēgst tajās uz ilgu laiku.
Rūgtu pārtiku mēs izvēlamies lietot, ja esam zaudējuši kādu no tuviniekiem un citās lielās bēdās, jo tā palīdz tās pārvarēt. Taču, ja mēs nemitīgi ēdam tikai rūgtu, tas nozīmē, ka mums patīk būt sarūgtinātiem un grimt pastāvīgā grūtsirdībā. Vārdu sakot, rezultātā sanāk tāda kā nepārvarama tieksme uz pašmocībām. Bet nevēlēšanās risināt sasāpējušās problēmas agri vai vēlu novedīs pie milzīgas nelaimes.
Mūsu platuma grādiem atbilstošie rūgtie produkti skaitās – sinepes, rupjmaize, melnā tēja un kafija bez cukura.
Nedaudz rūgtvielu pusdienu pārtraukumā, un tu spēsi pārvarēt visas grūtības.

Pārtika bez taukvielām – vienmēr pietiekamas enerģijas rezerves un mierīgs prāts

Ja tu esi noguris un tavas domas joņo kā prērijas mustangi, tev būs grūti iemigt. Tādēļ neslinko un pagatavo sev vakariņās veselu mutes bļodu ar svaigiem salātiem bez eļļas un citām piedevām. Kamēr tavs kuņģis šķels šo vieglo barību, tavas smadzenes atpūtīsies un tu spēsi iemigt.

Visos citos gadījumos senā indiešu ajūrvēdas mācība iesaka ikdienā lietot sautētu dārzeņu biezeni, kuri pagatavoti no kāpostiem, kabačiem, cukini, burkāniem, ķirbjiem u.c. pieejamiem dārzeņiem.
Atsakoties no gaļas un taukvielām, tu iegūsi miermīlīga cilvēka statusu, kurš nespēs sadusmoties pat ne uz mušu, kura iekritusi tavā zupā.

Un tagad palūkosimies, ko senā indiešu ājūrvēda vēsta par sievietēm, kuras savā uzturā izvairās lietot zemāk minētos pārtikas produktus.


Ja sieviete nemīl saldumus:

Tas nozīmē, ka viņā pārsvarā dominē vīrišķie hormoni. Šī iemesla dēļ viņas uzvedībā ļoti minimāli izpaužas tik nepieciešamais sievišķīgums. Lai arī cik mīļa un apburoša viņa netiktu uzskatīta savā sieviešu kolektīvā, vīrieši šādai būtnei nepievērš ne mazāko uzmanību.
Taču daiļais dzimums savu sievišķīgumu var atjaunot, ja ik rītu un pusdienlaikā regulāri sāks lietot šādus „saldumus”: kardamonu, kanēli, safrānu, ķimenes un bārbeles ogas!

Ja sieviete apzināti izvairās no sāls lietošanas

Tātad šī tipa sieviete allaž atrodas saspringumā, jo viņai šķiet, ka dienas laikā nav padarīti visi iecerētie darbi. Turklāt pats darba process viņai jau sen kļuvis vienaldzīgs, to aizstājusi vēlme saraust pēc iespējas vairāk naudas. Rezultātā dienas beigās viņai ir paaugstināts asinsspiediens un galīgs spēku izsīkums.
Pie sāls lietošanas, protams, nav jāpieradinās, tā vietā jāpalūkojas, kas ar tavu dzīvi nav kārtībā.

Ja sieviete necieš rūgtvielas

Iespējams, ka viņa ir pārliecināta pesimiste un no apkārtējiem sagaida vienas vienīgas nepatikšanas. Iepriekš viņa ļoti mīlējusi melnos rutkus un mārrutkus, šādi parādot visai pasaulei savu īgno dabu, taču tagad nodzīvojusies tik tālu, ka viņas organisms atsakās uzņemt produktus, kuros atrodas pat visniecīgākais rūgtuma elements. Starp citu, šāda tipa cilvēkiem vajadzētu izvairīties nejauši apēst stipri rūgtus pārtikas produktus, jo tas ir bīstami viņu aknām un nierēm!

 Sievietes, kuras visu savu mūžu apzināti izvairās no rūgtvielu lietošanas, kā likums, ir maigas, bet tai pat laikā arī nespējīgas paciest nemitīgās dzīves pārestības.

„Ārstēties” var, pamazām pieradinoties pusdienās apēst mazu gabaliņu īstas rudzu maizes.
Ja sieviete nemīl skābu
Šāda tipa sievietes visu savu dzīvi ir dzinušās pēc laimes un veselības, taču, negūstot cerētos rezultātus, apvainojušās uz visu pasauli. Šādiem cilvēkiem skābi produkti nav vēlami vispār, jo viņu apziņu vairs nekas nespēs izmainīt!
Skābu nemīl arī smalkjūtīgās un viegli ietekmējamās vājā dzimuma pārstāves.
Šīm dāmām gan nenāktu par skādi rīta pusē nograuzt kādu skābu augli, tādējādi mazinot iespēju apvainoties par niekiem.

tulkoja Didzis Muzikants

Slimība kā ceļš .

 

 

Ievads

Kaut gan mūsdienu medicīnai ir krietni panākumi diagnostikā un jaunu ārstniecības metožu atklāšanā, tomēr daudzi pacienti un pats medicīnas personāls to pamatīgi kritizē. Tiek nosodītas daudzas nehumānas ārstniecības un izmeklēšanas metodes, kā arī tas, ka ārstniecības līdzekļu iedarbība nereti rada blakus reakcijas.

Laba tiesa no tiem, kas interesējas par medicīnu un kam tā ir nepieciešama, arvien biežāk pievērš uzmanību netradicionālajām ārstniecības metodēm, kuras sakņojas gadu simtu un tūkstošu dzīlēs. Pie tām ir pieskaitāma joga terapija, adatu terapija, psihoterapija un visi homeopātiskās ārstniecības veidi. Augstākās medicīnas mācību iestādes savās programmās sāk ieviest alternatīvo ārstniecības metožu apguvi.
Strīdi par to, kas slimam organismam der labāk — alopātija vai homeopātija, joprojām jauc prātus gan mietpilsonim, gan mediķiem. Un tikmēr slimības nevis iet mazumā, bet, gluži pretēji, pilnā balsī sevi pieteic jaunas organisma kaites, turklāt arī vecās nesteidz atstāt mūs uz visiem laikiem. Kāpēc mēs esam tik neglābjami slimi, kā izārstēties? — cilvēki jautā. Kur ir meklējama ļaunuma sakne? Ļoti konkrētā medicīnas zinātne rezultatīvas atbildes līdz šim nav varējusi dot. Izrādās, ka to kā ķīlnieci iegrožo ļoti materiālistiskais uzskats par cilvēku un viņa organismā notiekošajiem procesiem. Tās balsts ir organisma funkcionālā darbība. Šai vienpusīgumā slēpjas tās vājā vieta. Filozofiskā puse mūsdienu medicīnā gandrīz nemaz netiek ņemta vērā.
Šai grāmatā mēs gribam slimību problēmas un slimību ārstēšanu izskaidrot no jauna viedokļa, pamatojoties uz apslēptām cilvēku zināšanām, kuras bija pieejamas sen no civilizāciju dzīves skatuves nogājušiem priesteriem un kuras diemžēl daudzējādā ziņā ir zaudētas tagadējos laikos. Taču mums ar skubu jāatveseļojas, pacietīgi uzlasot katru no zaudēto zināšanu pērlēm.

Iespējams, ka šo grāmatu lasītājs uzņems ar sašutumu, un varbūt tā izraisīs arī pretestību. Taču tā ir rakstīta cilvēkiem, kuri domā plaši un drosmīgi, kuri iet savu, individuālu dzīves ceļu, nevēlēdamies palikt tā malā. Tiem, kuri negrib laiku pavadīt, tukšus salmus kuļot. Mēs ceram, ka daži vai pat daudzi cilvēki šos atklājumus un padomus izmantos par atveseļošanas palīglīdzekli.

Brīdinām gan, ka šī grāmata nav "zinātnisks izklāsts", kā mūsdienu pasaulē tas mēdz būt. Tā radusies, ilgus gadus strādājot ar pacientiem, un tajā ietverta mūsu senču pieredze. Tās galvenais nolūks ir iepazīstināt lasītāju ar senaizmirstiem uzskatiem par veselību un slimību un palīdzēt viņam izskaidrot slimības simptomu īsto nozīmi. Mēs gribam parādīt, ka slimnieks lielākoties nebūt nav nevainīgs dabas vai vides nepilnības upuris, bet, ka īstā vaina ir viņā pašā.

Pagrūtajā atveseļošanās ceļā pilnīgs godīgums attieksmē pret sevi kļūst par atbalsta punktu, lai nesaudzīgi revidētu savu "es" un tā izturēšanos pasaulē. Stipra vēlēšanās tapt veselam piespiež pakļauties un izskaust sevī negatīvo īpašību, kura atbilst konstatētajam simptomam. Tādējādi slimība cilvēkam var kļūt par ceļu uz sevi pašu, tikai daudz labāku un patiesāku. Šī atgriešanās bieži vien ir sāpīga, jo sabrūk daudzas maldos iestigušas prāta izlolotas ilūzijas. Taču cita ceļa slimības iznīdēšanai būtībā nav. Mūsu ilggadējā darba pieredze ļauj to apstiprināt. Sirmajai senatnes tempļu medicīnai šāda pārliecība bija aksioma.
Savā praksē tempļu medicīna pamatojās uz dziļdziļiem priekšstatiem par cilvēku kā par mikrokosmosu, kurā atspoguļojas Universs un kurā ir ietverti visi  Universa principi latentā stāvoklī. No tā izriet analoģijas likums: kā ir augšā, tā ir arī lejā, un otrādi. Cilvēka uzdevums ir evolucionēt unisonā ar lielo Kosmosu. Tādēļ viņam pakāpeniski, soli pa solim jāattīsta sevī visas snaudošās enerģijas jeb kosmiskie principi, jāiedzīvina tie konkrētā darbībā, nemitīgi paplašinot un izsmalcinot apziņu.

Nāvi senie ārsti uzskatīja par jaunai dzīvībai nepieciešamas enerģijas atbrīvošanos. Ikkatras ciešanas taču ir kā maza nāve, zemākā nāve augstākā labad, jo tās atbrīvo enerģiju, lai tiktu radīta jauna dzīvība, labāka, tīrāka, cēlāka. Tāpēc slimību viņi uzlūkoja par augstākā "es" mūsos (sirdsapziņas balss) dotu iespēju pārveidot savu egoismu, kura augstāko izpausmi dēvēja par "patības trakumu".

Tika norādīts: kamēr mēs nebaudīsim visas savas uzkrātās pieredzes augļus, kamēr nebūs izlabota katra kļūda, izskausts katrs trūkums, kamēr nebūs sasniegta bezgalīga līdzjūtība, iegūts nesatricināms dvēseles spēks un reizē arī ideāls maigums, kamēr pašaizliedzība nebūs tapusi par dzīves likumu un atteikšanās no sava labuma citu dēļ nebūs kļuvusi par dabisku un priekpilnu mūsu būtnes impulsu, tikmēr cilvēci nevarēs atpestīt no slimībām. Tādi bija dziļi pārdomātie vispārīgie priesteru medicīnas atzinumi.

Slimību vai veselību uzskatīja par jēdzieniem, kas attiecas uz cilvēka stāvokli, nevis uz orgāniem vai ķermeņa daļām. Ķermenis nekad nevar būt vesels vai slims. Dzīva cilvēka ķermenis funkcionē ar divu nemateriālu instanču (gars + dvēsele) palīdzību — mēs tās saucam par apziņu. Apziņa dod informāciju, kas iedarbojas uz ķermeni un parādās tajā. Apziņai ar ķermeni ir tāds pats sakars kā radiogrammai arraidītāju. Tā kā apziņas iezīmes ir nemateriālas, tā nav ķermeņa produkts un tātad arī nav atkarīga no ķermeņa eksistences. Ja pulss un sirds iekļaujas vienā ritmā, temperatūras skala ir normāla, dziedzeri izstrādā hormonus vai notiek antigēnu ķermeņu veidošanās, tad šīm funkcijām izskaidrojums nav rodams matērijā, tās nosaka informācija, kuras izejas punkts ir apziņa. Ja visas šīs funkcijas noris savstarpējā saskaņā, rodas modelis, ko sauc par harmonisku jeb veselu. Ja turpretī kāda funkcija ir samežģījusies, tiek izjaukta vispārējā harmonija, mēs tad runājam par slimību. Situācijas analīze liek secināt, ka harmonijas izjaukšana vispirms notiek apziņā un tikai vēlāk izpaužas ķermenī. Tur atspoguļojas tie procesi un pārmaiņas, kas noris apziņā. Tā kā ķermenis nevar dzīvot bez apziņas, tas arī nevar saslimt bez tās.
Kad organismā radies traucējums, parasti mēs, tiekdamies to likvidēt, sākam cīņu ar simptomu jeb sekām, nevis ar cēloni. Simptoms ir tikai neredzamā procesa redzamā izpausme, kas grib rādīt, ka viss mūsos nebūt nav kārtībā.

Ir neatliekama vajadzība iemācīties saprast simptomu valodu. Nespēja šo valodu saprast izvērtusies par problēmu mūsdienu medicīnai, jo tā norobežo formu no satura. Tā izmeklē un ārstē orgānus un ķermeņa daļas, bet ne cilvēku, kas ir slims, tādējādi pārkāpdama seno dziednieku dižo bausli: jāārstē slimais cilvēks, nevis slimība. Var teikt arī citādi: iekams sāk ārstēt orgānu vai ķermeņa daļu, jāārstē apziņa. Tāda iedarbība izriet no slimības transmutācijas (pārveidošanās), nevis no likvidējamā simptoma.
Simptomu valoda ir daudzveidīga un sarežģīta un ļoti interesanta. Slimībai taču ir viens mērķis — piespiest mūs kļūt veseliem. Simptomu valodas prasme var palīdzēt mums šai ceļā.

Tālāk — dažu slimību simptomu valoda.

dziednieks
Guntis Ozoliņš

---