par bailēm

            Bailes - vienīgā lieta, kas spēj mūs aizturēt garīgās attīstības ceļā un kavēt iziet astrāli.

           

 Mēs visi no kaut kā baidāmies. Daži baidās no tumsas, citi no zirnekļiem un čūskām, citi atkal atzīstas, ka baidās tādēļ, ka bailes ir iedzimtas viņu apziņā.

 Apzina taču ir tikai mūsu prāta viena desmitā daļa, bet pārējās deviņas desmitdaļas aizņem zemapziņa. Kas gan notiek, ja bailes atrodas zemapziņā?

            Bieži vien mēs kaut ko darām slēptu pamudinājumu ietekmēti. Mēs neizprotam, kāpēc darām vai nedarām to un to. It kā nav nekādu ārēju apstākļu, kas noteikti spiestu rīkoties tā un ne savādāk, un it kā nav arī nekādu iekšēju motīvu.

            Mēs darbojamies it kā iracionāli, bet psihologs pēc ilgstošas izmeklēšanas, iespējams, pateiks, ka mūsu rīcību nosaka kādas bērnībā iegūtas bailes.

            Bailes var arī neparādīties mūsu apziņā, bet tajā pat laikā tās ir pilnīgi reālas, tās grauž mūsu zemapziņu gluži kā termīti koka celtni. No ārpuses celtne liekas pilnīgi vesela, bet tad pēkšņi tā sagrūst. Tāpat notiek arī ar bailēm. Bailes ir pat bīstamākas un aktīvākas, ja tās ir neapzinātas, zemapziņā slēptas, jo tādā gadījumā mēs tās nepazīstam un nezinām, ko ar tām iesākt.

            Mēs visu mūžu esam pakļauti dažādām ietekmēm. Kristietis, piemēram, ir mācīts, ka tādas un tādas lietas nav vēlamas, bet tas un tas -  kategoriski noliedzams. Citas reliģijas piekritēji audzināti citādi, viņiem atļauts tas, kas aizliegts kristietim. Tad nu aplūkosim baiļu jautājumu saistībā ar mūsu nacionālajām un reliģiozajām ieražām.

            Vai jūs baidāties no spokiem? Kādēļ? Ja jau tante Matilde savas dzīves laikā jūs ir mīlējusi, tad nav nekādu iemeslu uzskatīt, ka citā eksistences līmeni viņa jūs mīlēs mazāk. Tad kādēļ jābaidās no tantes Matildes spoka? No spokiem mēs baidāmies tādēļ, ka vairumam ļaužu tas liekas kaut kas savāds, un arī tāpēc, ka mūsu uzskatu sistēmā pieņemts, ka parasts cilvēks spoku redzēt nespēj.

            Mēs vienmēr baidāmies no tā, ko nesaprotam. Ja nepastāvētu pases un robežas, būtu mazāk nesaprašanās un karu. Pašlaik mēs baidāmies no turkiem, ķīniešiem vai afgāņiem, vienalga, no kā, jo mēs nezinām, kādi viņi ir un ko īsti domā par mums.

            Bailes ir slimība, rūsa, kas saēd mūsu prātu. Ja mēs ko zinām par baiļu iemeslu, mums ir iespēja aizrakties līdz patiesībai un uzzināt, kāpēc īsti mēs baidāmies.

            Kāpēc dažas reliģijas māca, ka pārdzimšana neeksistē? 

              Dziļā senatnē priesteriem bija milzīga vara, un viņi valdīja pār tautu ar stingru roku, draudēja ar mūžīgo pazudināšanu un mācīja, ka citas dzīves vairs nebūs un tāpēc jābūt labiem jau šajā dzīvē. Viņi saprata: ja tauta zinās par reinkarnāciju, tad tas novedīs cilvēkus pie slinkuma un izlaidības, jo tie atliks labošanos uz nākošo dzīvi.

            Piemēram, senajā Ķīnā bija pilnīgi pieļaujami aizņemties naudu šajā dzīvē ar domu - atdot to nākošajā. Tādēļ senajā Ķīnā iestājās zināms pagrimums, jo cilvēki īpaši neuztraucās par savu rīcību šajā dzīvē, jutās kā atvaļinājumā un atlika visu uz nākošo dzīvi. Kopumā tas tautu noveda pie lejupslīdes.

            Izpētiet sevi, savu prātu, izglītību, iztēli, veiciet «dziļumanalīzi» un atrodiet, ko īsti cenšas slēpt jūsu zemapziņa, kas īsti ir tas, kas jūs satrauc vai biedē. Kad jūs aizraksieties līdz savu baiļu saknei un izpratīsiet iemeslu, jūs pārliecināsieties, ka baiļu īstenībā vairs nav.

            Tieši bailes ir tās, kas liek cilvēkam atlikt astrālos ceļojumus. Mēs jau zinām, ka tas ir pavisam vienkārši, bet ļaudis baidās. Miegs taču ir gandrīz kā nāve, atgādinājums par to. Mums bail, ka kāds saraus mūsu Sidraba Saiti un mēs paliksim ārpus ķermeņa. Tas astrālā ceļojuma laikā notikt nevar, un tāpēc nav nekāda pamata baidīties. Vienīgais, kas jūs var apdraudēt, - bailes, par kurām jūs paši nezināt.

            Tāpēc pētiet savas bailes - tās, kuras apzināties (jūs ātri vien izpratīsiet, ka būtībā tās neeksistē), un tās, kuras jūs neapzināties. Lūk, vēl dažas noderīgas lietas. Sarunvalodā ir tādi izteicieni kā «ne no šīs pasaules» u.tml. Tā saka, redzot kaut ko ļoti skaistu, ko mūsu pelēkajā ikdienā sastapt nevar. Cik tur taisnības? Kad mēs izejam no mūsu ciešanu un pārbaudījumu pilnās fiziskās eksistences, mēs spējam dzirdēt tik brīnišķīgas skaņas un redzēt aizraujoši skaistas krāsas, ka iesaucamies apbrīnā: «Kāds pārdabisks skaistums!» Un šeit mēs kļūstam par upuri mūsu pašu nezināšanai, nonākam savu vēlmju un nepareizo domu gūstā. Daudzi no mums ir tik aizņemti, ka tiem neatliek laika garīgajai attīstībai. Mēs esam ierauti pasaulīgās steigas virpulī. Mums jāpelna nauda, jāpilda darba un sabiedriskie pienākumi. Bez tam zināmu laika daļu mēs veltām miegam. Tādā veidā mūsu dzīve pārvēršas ieplānotā ārprātīgā steigā - un mums neatliek laika vairs nekam citam. Bet vai tad patiesi ir jāpakļaujas šai steigai un ārprātam? Ja vien mēs tiešām vēlamies, tad varam katru dienu atrast brīvu pusstundu meditācijai. Ja mēs regulāri meditēsim, tad spēsim iziet ārpus šīs pasaules. Pēc zināma laika un prakses mēs spēsim veikt astrālos ceļojumus. Uzkrājot pieredzi, mēs pamodināsim sevī prieku un attīstīsimies garīgi. Attīstoties garīgi, mūsu vibrācijas paaugstināsies un mūsu uztveres diapazons kļūs lielāks. Tas būs viens no mūsu skaistākajiem sasniegumiem.

            Mūsu galamērķis ir «atrast izeju no šīs pasaules». Bet «neiziesim no šīs pasaules» ātrāk, pirms būsim rūpīgi izpētījuši visu, kas ar to saistīts. Mums ir jāzina, ka ejam uz prieku, garīgu pilnību, ka, atstājot šo pasauli, nokļūsim nesalīdzināmi labākā pasaulē. Mums jāatceras, ka atrodamies šeit gluži kā cietumā. Šeit būdami, mēs nevaram tā īsti spriest, cik šausmīga ir Zemes dzīve, bet, ja mēs iziesim ārpus fiziskā ķermeņa un palūkosimies lejup, - jūs varētu nonākt šokā un zaudēt jebkuru vēlmi atgriezties. Lūk, kādēļ daudzi nevēlas veikt astrālos ceļojumus, kaut arī ar prieku gaida atbrīvošanos no Zemes dzīves. Viņi saprot, ka, atrodoties «cietuma kamerā», jāuzvedas pēc iespējas labāk, jo pretējā gadījumā velti tiek zaudēts laiks.

            Tāpēc darīsim uz Zemes tikai labo, lai, aizejot no šīs dzīves, būtu gatavi tam lielajam, kas gaida mūs viņpus nāves. Bet tādēļ ir jāpieliek pūles šeit, šajā dzīvē.

            Dažiem liekas, ka gaišreģi cilvēku auras redz pastāvīgi un nemitīgi nolasa viņu domas. Bet tie ir maldi! Ar gaišredzības dāvanu apveltīts cilvēks nenodarbojas ar nemitīgu citu domu lasīšanu. Viņi nepēta draugu vai ienaidnieku auras savtīgos nolūkos. Jo daudzas lietas, kas varētu tikt ieraudzītas, būtu visai nepatīkamas un negaidītas. Gaišreģi un okultisti neielūkosies jūsu personīgajās lietās bez jūsu piekrišanas, jo viņi ir augsti tikumīgi. Netikumīgs cilvēks nemaz nevar būt apveltīts ar tādām spējām.

            Bet jābrīdina, ka daudzām tā saucamajām zīlniecēm paredzēšanas spēja nemaz nepiemīt. Ja arī viņām šādas spējas kādreiz ir bijušas, tad tās ir zudušas, jo šīs lietas nav domātas naudas pelnīšanai. Vecas zīlnieces parasti gan ir labas psiholoģes, un, parunājot ar jums, viņas teiks jums to, ko jūs vēlaties dzirdēt.

            Tātad - īsti gaišreģi nekad jūsu noslēpumus neizspiegos. Tikumīgs cilvēks nekad neatļausies lasīt otra vēstules, noklausīties sarunas un ielīst otra domās. Bet zemiskajiem un ļaunajiem tādas spējas gluži vienkārši nepiemīt.

            Okultie likumi liecina: slikts cilvēks nespēj būt gaišreģis. Ja arī jums nācies dzirdēt runas par to, ka tādam un tādam piemīt šīs īpašās spējas, tad droši, ka 90% gadījumu tā nav patiesība.

            Gaišreģis vienmēr pajautās jums, ko tieši jūs vēlētos uzzināt. Viņš nekad neielūkosies jūsu domās, ja jūs paši to nelūgsiet.

            Pastāv noteikti okultie likumi, kas stingri jāievēro, citādi nākas dārgi maksāt - gluži tāpat, kā par Zemes likumu pārkāpšanu pienākas sods. Ja jūs runājat ar gaišreģi, jums jābūt pārliecinātam, ka sakāt patiesību, jo gaišreģis uzreiz jutīs, ja jūs melosiet. Bet labs gaišreģis nesāks lasīt jūsu domas - un slikts to vienkārši nespēs.

            Bet tagad aplūkosim citu gadījumu. Jūs nevarat sadzīvot ar savu dzīvesbiedru. Iespējams, tās ir vienkārši vienas no grūtībām, kas jums jāmācās pārvarēt Zemes dzīvē. Piemēram, pavērosim zirgu sacīkstes: ja viens zirgs vienmēr it kā bez pūlēm uzvar, tad citiem zirgiem viņš ir šķērslis, grūtības. Var gadīties, ka arī jūs esat šāds «zirgs». Ja jūs ātri esat izgājuši cauri kādai «mācībai», jums var likties, ka partneris kavē jūsu virzību. Bet atcerieties, ka šo «nepiemēroto partneri» jūs ārpus Zemes dzīves vairs nesastapsiet. Tāds partneris ir līdzīgs instrumentam, kas palīdz jums gūt noteiktu pieredzi.

            Daudz runāts par «cilvēces godību», bet jāsaka, ka cilvēce tomēr nav augstākā dzīvības forma. Zemes cilvēce ir stipri pagrimusi, savtīga, zemiska, ar noslieci uz sadismu. Ja ļaudis nebūtu tādi, tad viņi nedzīvotu uz šīs Zemes, jo viņi ir ieradušies šeit tieši tādēļ, lai pārvarētu šos trūkumus. Bet atgriezīsimies pie nesaderības laulībā vai attiecībās ar vecākiem. Mums arvien jāatgādina sev, ka paši esam sagatavojuši sevi uz noteiktiem pārdzīvojumiem, tādēļ nesaderība - pilnīgi dabiska parādība, kas «pieder pie lietas». Cilvēki ar nodomu injicē sev novājinātu vīrusu, lai iegūtu imunitāti pret bīstamāku slimības formu. Tieši tāpat ir arī ar jūsu vecākiem vai laulību partneri, kas tikuši izvēlēti ar tādu aprēķinu, lai jūs gūtu noteiktu pieredzi viņu sabiedrībā. Bet pēc šīs dzīves beigām jūs viņus vairs nesastapsiet - tajā nāves pusē valda harmonija, un, ja nav starp ļaudīm harmonijas šajā dzīvē, tad tajā pusē sastapties viņi nevar.

Lobsangs Rampa

Tu esi mūžīgs