Augstu savas sirds debesīs...

  Reiz man kāds draugs izstāstīja aizkustinošu bērnības atmiņu. Viņš guļ zālē un veras augšup. Redz smilgu skaras, kādu taureni, kas laižas pāri...San laimīga vasaras diena.Un tur augšā - augstas, zilas debesis. Balti mākoņi slīd, bet vēl augstāk, vēl virs tiem  - debesu skaistā, dzidrā zilgme. Un puisēns pie sevis prāto - bet kur tās sākas, debesis? Tur , virs mākoņiem? Bet vai vienā līmenī ar tiem debesu nav? Un vai zemāk to nav, tikai vēl neredzamas, caurspīdīgas? Bērns paceļ roku un skatās - tā ietiecas debesīs, vēl neredzamajās, tajās, kas sākas tepat, daudzkārt zem mākoņiem, tepat, virs zemes....
Tāpat ir ar svētumu. ...tas sākas, kad cilvēks visus savus kārdinājumus, visas cīņas un visu cerību uztic Dievam...Un pat ja ... Dievu... nepazīst, bet kaut kur dziļi savas sirds dzīlēs - vai varbūt augstu savas sirds debesīs - sajūt nepārvaramu mīlestības spēku un pieņem lēmumu dzīvot, vienmēr izvēloties mīlestību un mīlestībai kalpojot, tad tas ir viņa lielais brīdis un viņa pirmais solis svētumam pretī...    Un mazā meitenīte manī var aušīgi stiept roku - svētums sākas te! Viena rokas stiepiena  attālumā. Nē, daudz tuvāk. Viena sirdspuksta attālumā, vienas domas, vienas izvēles attālumā.

                                                                                               "Mieram tuvu" - Aija Balode 

Līgas Zadovskas mūzika
Guntas Krauleres vārdi
izpilda Līga Zadovska un draugi