Varbūt tās tad būtu kā sajūtas un stāvokļi , kas ir principā citas kategorijas kā jēdzieni?  Par katru sajūtu var būt atziņa un vārdi vai pat dziesmas, mantras. Dziesmas un mantras nes sajūtas, un vieno ar tām, bet tās pašas nav tas kas cilvēka būtība un tā garīgie stāvokļi.

Es uzkāpu dziedādamis baltābola kalniņāi, baltābola kalniņā.

Lai krīt manas greznas dziesmas baltābola kalniņā.

Ziedi, ziedi, āra pļava, dzelteniemi ziediņiemi –

Drīz nāks tavi pļāvējiņi dzelteniemi matiņiem.

Balts es gāju sienu pļauti baltābola kalniņā;

Baltu ģērbu, baltu vilku, balts bij’ manis augumiņš.

Visapkārt gaisma ausa, vidū Saule ritināja;

Visapkārt zelta josta, vidū – mans augumiņš.

Austŗa Eglīša atrastā  īstenā latvja meditācijas dziesma......vai latviešiem bija tāda lieta kā ieiešana samādhī jeb noteiktā apziņas stāvoklī. Pēc kāda laika iedungojās man šī dziesma, kad aptvēru, ka tā bija atbilde uz manu jautājumu un šķiet arī par dziesmām un mantrām tika diskutēts.

Augstākā apziņas stāvoklī tiek ieiets dziedājot jeb skaitot mantras. Tad uzkāpjam savā apziņas kalnā. Bet ir mirklis, kad dziesmas un mantras šajā augstajā apziņas stāvoklī vairs nav vajadzīgas un novērš mūsu uzpmanību no sevis. Tad mums šī Daina māca - Lai krīt manas greznas dziesmas (un nevis šādas tādas) baltābola kalniņā. 

Kad esam veikuši mantras skandināšanu mēs to palaižam, izmantojam tikai mūsu jūtziņu un ne prātu. Tālāk mūsu ieskandinātā Dainas, Mantras vibrācija nonāk arī mūsu zemapziņā, vitālajā Māras pasaulē, kur mūsu zeme, mūsu pļavas sāk ziedēt.

Pēc tam kad notiekas uzziedēšana arī kalna lejiņā, notiekas vēl kas. Pāriešana nākošajā līmenī, kas noved vēl pilnīgākā apziņas, prāta un emociju pasaules pārveidē.

Drīz nāks Tavi pļāvējiņi zeltainiem matiņiem. Tie ir gan Dieva dēli, gan arī transformācijas spēks, kas nāk ar izkaptīm. Līdzīgi kā indijas Dievadēlam Šivam ir Trejžuburis ar ko veikt pasaules pārveidi, tā šeit šī enerģija ir izteikta ar izkaptes palīdzību. Kamēr ir ierosināti dziļāki procesi mūsu zemapziņas pļavā arī ķermenis un apziņa top balti - 

Baltu ģērbu, baltu vilku, balts bij’ manis augumiņš.
Līdz šim varētu domāt, ka tas ir zemkopju poētisks darbs, kurš atspoguļo to ārējo ikdienu izsmalcināti estētiskā veidē. Bet tomēr nākošās spēcīgi mantriskās rindas atklāj mums tālāko procesu norisi, kuriem vairs ir maz sakara ar zemes dzīves aprisēm, nodarbēm un pārdzīvojumiem:

Visapkārt gaisma ausa, vidū Saule ritināja;

Pilnīgā visu līmeņu transformācija un saplūšana ar Sauli, kas ir Sirds, Dvēsele jeb Saules meita, Purušu, Ātmanu. Apziņa ir nonākusi dvēseles centrā, bet visi pārējie aspekti ir kļūvuši par tīru gaismu.
Ar to meditācija nebeidzas un kā jāprot uzkāpt kalnā un nomest dziesmas baltābola pļaviņai, tā arī jāprot nokāpt lejiņā un uzkpārt darba zirgā. Tāpēc nobeigumā:
Visapkārt zelta josta, vidū – mans augumiņš.
Zelta josta ir visuma spēks ne zemnieka atribūts, kas palīdz nonākt Šeit un Tagad stāvoklī. Un pēc tam arī savu apziņu un pieredzi savienot ar ķermeni, kur tai būt.
Domāju, ka visnotaļ skaidri ir tas, ka katrai tautai ir bijuši savi pavedieni, kā praktiski nonākt dziļāk iekšējā pasaulē un sevī. Interpretācijas mēdz būt dažādas, bet nereti katram dainam, mantrai vai sūfiju dzejolim ir daudzi līmeņi. Šeit tomēr beigas skaidri norāda uz to, ka tā ir kā praktiska pamācība meditācijā un ne kas cits. 

Gadiem mani ir tirdījis jautājums, kādēļ gan dzīvs, vesels, veselīgs, dziedātspējīgs cilvēks iet dziedāt baltābola kalniņā, kas ir svētvieta, agrākā uzkalniņkapu bedījumu vieta, tātad svētkalniņš, sasaistes vieta ar transcendentālo.

Un nu te ir tik skaidra, tik dzidra atbilde.

Un atbilde vēl uz to otru jautājumu -- vai gan un ja, kā gan latvietis ir meditējis tais laikos, kad vēdas un dainas bija un vairs nebija gluži viens un tas pats, kad tas sākotnēji viens un tas pats jau bija pavērsies atšķirīgās valodās, bet jēdzieni, protams, turpināja būt viens un tas pats.

Maruta Voitkus-Lūkina