Mēs spēsim izprast dzīves brīnumus tikai tad, kad ļausim notikt negaidītajam.
Paulu Koelju
Kādā brīdī lielākā daļa no mums ir piedzīvojusi neizskaidrojamus notikumus: kāds piezvana mums tieši tajā brīdī, kad mēs grasāmies zvanīt viņam; no plaukta nokrīt grāmata, mēs to atveram, un izlasītie vārdi trāpa mums tieši sirdī; mūsu dzīvē nejauši satiktais cilvēks ir burtiski svarīgs nākotnes notikumu katalizators....Kāpēc tā notiek? Bieži vien sinhroni atgadījumi liecina par nozīmīgiem notikumiem, citkārt tās ir mierinājuma zīmes, kas apgalvo, ka „viss būs labi” Tie var izrādīties arī par ceļa zīmēm, kas norāda mums, par kuru ceļu tālāk mums iet vai neiet. Un atkal tie rada sajūtu, ka mēs atrodamies saskarē ar ko tādu, kas par mums gādā, kas rūpējās, lai viss mums būtu labi, un ir līdzās neatkarīgi no tā, vai mēs to piesaucam vai ne.
1929. gadā psihologs Karls Jungs pirmo reizi iepazīstināja pasauli ar jēdzienu par sinhronitāti – divu pilnīgi neatkarīgu notikumu krustošanos, kas kopā ņemti, kā iztrūkstoši mozaīkspēles gabaliņi kļūst personiski dziļi nozīmīgi konkrētam cilvēkam. Sinhronitātes būtība ir nozīme, ko mēs piešķiram šiem notikumiem. Gars rīkojas ļoti konkrēti.
„ Mums ir labi iemācīts un sabiedrības uzspiests pienākums ticēt vienīgi tam, ko mēs varam izjust ar savām piecām ārējām maņām. Un tomēr patiesi sinhronizētus notikumus var pamanīt vienīgi tad, kad mūsu normālā ikdienas apziņa ir aizmirsusies, bet to nozīmi var izprast vienīgi tad, ja mēs ļaujam sev „domāt” ar savu otro prātu, kas spēj noprast sakarības, kuras pirmajā mirklī nemaz nav iespējams pamanīt. Galvenais ir iemācīties izmantot šo otro prātu ar brīvu garu un atvērtu sirdi...”
Deike Begs
„Sinhronitāte: sagadīšanās solījums”
Entre nous - no franču val. – starp jums un Kuru?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru