Āda un ar to saistītās problēmas.

 

 

Āda ir cilvēka ķermeņa visapjomīgākais orgāns. Tā veic daudzas un dažādas funkcijas. Aplūkosim svarīgākās:

1) ierobežošanas funkcija un aizsargfunkcija;

2) saskares un kontakta funkcija;

3) izpausmes un atveides funkcija;

4) seksuālā funkcija;

5) elpošanas funkcija;

6) izdalīšanas funkcija;

7) siltumregulācijas funkcija.

Daudzējādās funkcijas, kuras jāveic ādai, atklāj tām visām piemītošo kopīgo spēju vibrēt (t.i., radīt svārstību kustības).

Daudz uzskatāmāk tā vērojama starp diviem galvenajiem — ierobeţožuma un kontakta — poliem. Ādas slānis ir mūsu ārējā materiālā robeža, kura pastāvīgi jūt apkārtējās vides iedarbību. Āda visā pilnībā atspoguļo gan mūsu būtību, gan pasaules uzskatu, un šim objektīvajam atspoguļojumam mēs nekādi nevaram pretoties.

Ādas virskārtā caur nervu galiem reflektē visi mūsu iekšējie orgāni, tāpēc jebkurš traucējums tajos projicējas uz ādas un rada dažādas pārveidības. Savukārt kairinājums noteiktās ādas daļās pa nervu kanāliem tiek novadīts uz attiecīgajiem

iekšējiem orgāniem. Šī iekšējo orgānu saistība ar noteiktām ādas vietām, kuras ir zinātniski noskaidrotas un medicīnas darbiniekiem zināmas kā Heta joslas, pamato refleksjoslu terapiju. Pie šiem ārstniecības veidiem pieder sinepju plāksteru un banku likšana, pēdu masāža, akupresūra (uzspiešana) attiecīgos punktos, ausu adatterapija un

vēl daudz kas cits.

Pieredzējis praktiķis, rūpīgi aplūkojis pacienta ādu un izdarījis uzspiedienus noteiktos punktos, drīz nosaka diagnozi. Un, attiecīgi iedarbojoties uz šiem punktiem, viņš var atvieglot orgānu stāvokli.

Ko mums āda visbiežāk atklāj, ko tur vislabāk varam saskatīt? Tas ir apsārtums, uztūkums, sabiezējums, iekaisumi, dažādi izsitumi un abscesi. Ādas vietas, kur tie izpaužas, nav nejaušas, tās precīzi izgaismo atbilstīgus notikumus mūsu dzīvē. Senāk pieņemtā shēma, kas ļauj novērtēt cilvēka raksturu pēc dzimumzīmju atrašanās vietas, var radīt tikai papildu maldus. No tās būtu jāatsakās kā no nejēdzīgas māņticības. Viss redzamais ir tikai neredzamas sfēras līdzība, tieši tāpat kā jebkurš mākslas darbs ir mums neredzamās mākslinieka idejas izpausme. No redzētā

vienmēr kā no izejas punkta varam spriest par neizpausto, neredzamo. Šo atziņu mēs neviļus liekam lietā diendienā. Ieejot nepazīstama cilvēka dzīvojamā istabā un aplūkojot tās iekārtojumu un priekšmetus, mums tūlīt rodas priekšstats par saimnieka gaumi un tieksmēm. Līdzīgus iespaidus iegūsim, ielūkojoties drēbju skapī... Mūsu gadsimtā visur, kur vien raugāmies, varam pamanīt daudzus bezgaumības paraugus.

Ņemiet vērā, ka iegūtā informācija atspoguļojas mūsos kopumā. Katrā tās daļā atrodam veselumu, tāpēc nav svarīgi, kuru sastāvdaļu aplūkojam. It visur redzami vieni un tie paši bezgaumības paraugi, kurus ap sevi savākuši cilvēki.

Viengabalainu priekšstatu par cilvēku mēs rodam, apskatot acs varavīksneni (iridodiagnostika), ausi, pēdas, katru asins pilienu, katru šūnu, katru seju un ķermeņa uzbūvi (psihognomija) un tāpat — arī ādu.

Šī grāmata māca iepazīt cilvēka saslimšanas simptomus. Un nav jau svarīgi, kur skatīties, ka tikai būtu vēlēšanās saredzēt! Patiesības drumslas pār mums ir dāsni izkaisītas it visur.

Pienācīgi jānovērtē jau pats fakts, ka speciālisti meklē cēloņsakarību esamības eksperimentālos pierādījumus. Līdz šim meklējumi vēl ir bijuši neauglīgi un veltīgi, kaut gan apgaismības brīdi var tuvināt, ja vēlmei pierādīt bez jebkādiem

aizspriedumiem pievienosim to, ka viss, kas eksistē, ir ciešā savstarpējā saistība un stingri pakļaujas analoģijas likumam: viss, kas ir augšā, tāpat ir arī apakšā, un viss iekšējais līdzinās ārējam, un — otrādi...

Uz ādas samērā labi atspoguļojas mūsu psihiskais stāvoklis un daudzējādās reakcijas. Visi mēs labi pazīstam sarkšanu no kauna, nobālēšanu un nosvīšanu bailēs un uztraukumā, šausmu šermuļus, ko tautā sauc par zosādu. Pirmos eksperimentus un mērījumus attiecībā uz asociatīvajām saiknēm izdarīja K. G. Jungs. Mūsdienu elektroniskie aparāti ar pastiprinātāju palīdzību ļauj daudz precīzāk izmērīt un pat grafiski attēlot ādas īpatnējo elektrovadāmību. Katrs vārds, katrs jautājums, katra izjūta un doma mērījumu rezultātus tūlīt maina.

Tas viss liecina, ka āda ir milzīgs projecēšanas lauks, kurā skaidri atspoguļojas gan visi somatiskie notikumi, gan psihiskie procesi. Un, ja tā ir, kādu gan ilūziju tad lolojam, dažādi grimējot to, cenšoties noslēpt visas ādas nepilnības, nevis cītīgi pūloties darbā ar sevi? Šo mānīgo rīcību, kas jau veido veselu nozari, sauc par kosmētiku. Un mēs šai iluzoriskajā mākslā labprāt ieguldām savus līdzekļus. Mūsu mērķis nebūt nav norāt tos, kuri kosmētiski izskaistinās, mēs gribam tikai vēlreiz aicināt objektīvi aplūkot sevi un padomāt par viena vai otra ādas defekta iekšējo cēloni, kā arī par to, kur sakņojas senā tradīcija krāsot un visādi rotāt savu ķermeni. Ja āda izsaka iekšējo stāvokli, katrs mēģinājums to mākslīgi labot zināmā mērā ir negodīga rīcība. Mēģinot kaut ko "notušēt" (nogrimēt), kaut ko inscenēt, cenšamies rādīt to, kā mūsos nav. Tādējādi, zaudējot iekšējā satura un arējās formas savstarpējo atbilstību, radām sev neīstu ārieni. Starp "būt brīnišķīgam" un "brīnišķīgi izskatīties" atšķirība ir tāda pati kā starp būtību un ārējo izskatu. Visa šī neīsto masku izrāde, no makijāžas līdz groteski kroplīgajai plastiskās operācijas idejai, lai tikai vairotu skaistumu, liecina, ka cilvēce ir zaudējusi savu īsto seju.

Iepriekšminētie mēģinājumi kļūt citādam un glītākam izvirza problēmu: mīlestības trūkums pirmām kārtām pašam pret sevi. Iemīlēt sevi jau sen kļuvis par visgrūtāko uzdevumu. Katrs, kas domā, ka viņš to spēj un arī mīl, jauc savas būtības izpratni ar savu mazo ego. Viņš pat nezina, kā šīs vissvarīgākās jūtas pamodināt. Ārēji izveidodami sevi kā veselumu, tajā ietveram arī savu neredzamo tēlu. Tieši tāpēc nekāds grims nepalīdzēs noslēpt īsto seju. Aizraušanās ar kosmētiku vienmēr liecina, ka iekšējais cilvēks vai viņa apziņa ir palikuši nemainīgi.

Vajag tikai pavirši aplūkot ādu, lai noteiktu cilvēka psihisko statusu. Zem ļoti jutīgas (plānas) ādas slēpjas ļoti jutīga dvēsele, bet zem raupjas un taukainas ādas meklējams noslēgts un stūrgalvīgs biezādainis, kas tiecas dzīvot pārticībā. Nenoteiktu jūtu, šaubu un baiļu mākti cilvēki pārmērīgi svīst. Āda ir arī cilvēku saskarsmes subjekts. Šī saskarsme var izpausties dūres belzienā vai maigā glāstā. Cilvēkam ir izvēles iespēja, bet tā savukārt atspoguļojas viņa ādā. 

Ādas slimības var noritēt ādā iekšā un zem tās (izsitumi, iekaisumi, abscesi) vai arī izpausties kā tās ārējs bojājums.

Abos gadījumos der padomāt par iespējamo savas aprobežotības jomu. Diemžēl reti kādam izdodas palikt pilnīgi veselam un neskartam.

Ādas izsitumi

Ļoti spilgts piemērs te ir pusaudži, kuri nonākuši dzimumnobriešanas stadijā un kuriem uz sejas parādās pinnes. Šai periodā hormonu darbības dēļ seksuālās vēlmes cenšas izlauzties uz āru, bet bailes tās apspiež un nomāc. Grūti vadāmais dzimumnobriešanas periods izpaužas kā pats spilgtākais konfliktsituācijas paraugs. Šai attīstības posmā nosacīto pusaudža mieru pēkšņi izjauc pilnīgi jauni un neparasti vēl neapzināti aicinājumi, kas nāk no organisma dzīļu dzīlēm. Sākas pastiprināts mēģinājums apzināt sevi kā sabiedrības vienību un reizē arī to, kas notiek pašā. Bet šī

jaunā sajūta tik neatlaidīgi uzmācas un ir tik nepazīstama un nepierasta, ka tieši tāpēc iedveš bailes. Tās pusaudzi no sapņu pasaules atved atpakaļ ierastajā stāvoklī. Bet tas neturpinās ilgi. Satraukums, kas pāraug uzbudinātībā, atkārtojas atkal un atkal.

Te arī meklējams pusaudža gadu un agrīnās jaunības laika iekšējais konflikts. Vienlīdz stipri iedarbojas gan vēl neizbaudītās dzīves daļas intriģējošā pievilcība, gan bailes no tās. Katrs konflikts noris pēc šā scenārija, mainās tikai tā tematika. Pusaudža gadu un agrīnās jaunības laika galvenie temati ir seksuālie, mīlas, partnerības jautājumi. Šai laikā pamostas tieksme pēc pretējā dzimuma un interese par to. Parādās stipra vēlme rast ciešāku saskarsmi, tomēr ir bail riskēt un kļūdīties. Pēkšņi uzradušās seksuālas fantāzijas liek kaunēties par sevi. Izsitumi, kas radušies uz ādas, nenoliedzami liecina par iekšēju konfliktu. Šajos gadījumos āda kā ierobežotāja apslāpē pāri malām plūstošo vēlmi atrast sev otru. Psihei tagad jāpārslēdzas uz ārstniecības procedūrām. Pilnīga uzvara būs tikai tad, kad tiks saprasts, ka ādai jābūt tīrai un jāpatīk otram, turklāt neaizmirstot, ka tā ir tiešā kontakta orgāns.

Iekaisusī āda uzskatāmi rāda, ka līdz šim pastāvošie ierobežojumi psihiskajā jomā ir pārtraukti un pilnīgi jauna, instinkta spēka vadīta enerģija tieksies realizēties fiziskajā jomā. Bet no priekšlaicīgas pieredzes, kura šai vecumā nav vēlama ne garīgajai, ne arī fiziskajai organisma veselībai, glābj paša seja, ko ir izķēmojušas pinnes. Nerealizētās vēlmes pārvēršas iekaisušā ādā. Cik cieša ir savstarpējā saikne starp seksuālajām problēmām un izsitumiem, skaidri saskatāms arī pēc to atrašanās vietas uz ādas. Zēniem izsitumi parādās tikai uz sejas, bet meitenēm — uz sejas, retumis arī muguras rajonā un uz kakla priekšpuses. Citas ķermeņa daļas nekad netiek bojātas, jo pretējā gadījumā bojājumi neatbilstu savai nozīmei. Ja ir kauns un māc raizes par savu seksualitāti, vajadzētu transformēt šīs izjūtas tā, lai būtu kauns no kauna par saviem nejaukajiem izsitumiem. Tādējādi šauri ievirzītā domāšana pārslēgsies un izveseļošanās paātrināsies.

Visu ar dzimumnobriešanas perioda izsitumiem var attiecināt arī uz citiem ādas izsitumiem. Acīm redzamie izsitumi vienmēr liecinās, ka kaut kas tāds, kas ilgi slēpts iekšienē, beidzot ir izlauzies atklātībā. Izsitumi neapšaubāmi parāda to, kas agrāk bijis apslēpts. Šis atklājums palīdz izprast izsitumu cēloņus tik izplatītām bērnu slimībām kā masalas, skarlatīna (šarlaks), masaliņas. Katrā šādas slimības gadījumā notiek bērna lēciens jaunā attīstības pakāpē. Jo izteiktāki ir izsitumi, jo intensīvāk noris slimība un straujāka ir bērna attīstība. Ja bērna āda pārklājas ar krevelēm vai kļūst kraupjaina, tā ir kā atbilde mātēm, kuras nevērīgi izturas pret savu bērnu un pārāk maz veltī viņam īstu, sirsnīgu

uzmanību. Kreveles ir acīm redzama neredzamās sienas izpausme, ko radījuši vecāki un bērna paša mēģinājums to tādējādi pārraut. Bērna ekzēma liecina par mātes beziemesla iekšējo antipātiju pret viņu. Visbiežāk šādi sevi izpauž mātes, kurām ir nosliece uz īpašu "estētiskumu", tās, kuras ļoti augstu vērtē pašas sevi.

Psoriāze (zvīņēde)

Psoriāze ir visplašāk izplatītā dermatoze (ādas slimība). Izsitumiem uz iekaisušās ādas ir plankuma veids, asi izteiktas malu joslas un tos klāj sudraboti baltas zvīņas. Psoriāze izplatās gan lokālā, gan ģeneralizētā veidā. Ārēji āda atgādina bruņas, kādas ir daudziem dzīvnieku valsts pārstāvjiem. Pats par sevi saprotams, ka dabiskās aizsardzības un kontakta funkcijas šādā gadījumā tiek izjauktas pilnīgi. Turklāt nekas netiks ielaists sevī un netiks izlaists no sevis. Par noslēgtiem cilvēkiem tautā mēdz teikt, ka viņiem esot bieza āda, jo viņus klāj bruņas. Aiz šādas "aizsargāšanās ar bruņām" slēpjas izsmalcināta patmīlība un milzīgas bailes no tā, ka tikai apkārtējie cilvēki to neaizskartu un neaizvainotu.

Jo vairāk attīstīta ir patmīlība un jūtelība, jo lielākas ir bailes un vēlēšanās aizsargāties, jo blīvāk un plašāk pacienta ādu aptver zvīņēde.

Tas līdzinās parādībām dzīvnieku valstī. Nocirpuši vilnu dzīvniekiem, mēs atklājam zem tās neaizsargātu, viegli ievainojamu un maigu būtni. Tāpat arī zvīņēdes slimnieki slēpj sevī vieglu aizvainojamību un sīkumainību. Bet arī šāda maniere — dzīvot, nevienu un neko neielaižot sevī, baidoties kļūt "ievainotam", piešķir dzīvei traģisku nokrāsu. Bailes no aizvainojuma un neuzticēšanās cilvēkiem, kas jau iesakņojušās dvēselē, uzceļ aizsardzības valni pret visiem un pat pret mīlestību un tiem, kas sirdzēju mīl. Par mīlestības klātbūtni liecina atklātība, prasme ielaist otru sevī, bet šai gadījumā vārti ir cieši aizdarīti. Tādējādi no "dzīves viļņu svaigās plūsmas" zem bruņām tiek izolēta dvēsele. Pieaugošo baiļu un periodisko slimības saasinājumu nomākta, tā pamazām var tapt aizvien nabadzīgāka. Pārraut šo patoloģisko loku kļūst grūtāk un grūtāk. Taču reiz arī šai dvēselei, kas pastāvīgi baidās no lamatām un tik izsmalcināti vairās no ievainojumiem, rūgtā paša pieredze liks saprast, ka dvēsele ir nemirstīga un to nevar ne ievainot, ne aizvainot. Viss, kas noris ārējo formu pasaulē, skar tikai to indivīda daļu, kura pati ir spējīga daudz ko sagrozīt un daudz ko arī aizspriedumaini izskaidrot. Atveseļošanās var sākties tikai pēc daudzkārtējiem triecieniem, kas ir saņemti no ārienes.

Ja liktenis būs labvēlīgs un psihoterapeits (dziednieks) būs ne tikai teorētiski, bet arī garīgā ziņā izglītots, tad apvērsums dvēselē var paātrināties un līdz ar to — sāksies ādas atveseļošanās.

Šai slimībai raksturīgas ir galējības — viegla aizvainojamība un aizsargāšanās ar "bruņām" (noslēgšanās sevī). Galēja slimības izpausme nosakāma ne vien pēc bojātās ādas apjoma, par to liecina arī asiņojošu ieplaisājumu parādīšanās uz ādas. Tādējādi palielinās briesmas inficēties. Uz ādas acīm redzami saskaras divas galējības — ievainojamība un ragvielas veidotās "bruņas". Psihiskajā ziņā tā ir vēlēšanās būt labās kaimiņattiecībās, gūt tuvību un arī bailes no visa tā.

Psoriāze sākas ar ādas bojājumiem elkoņu rajonā. Ar elkoņu palīdzību mēs "izsitamies" dzīvē, un tie ir arī mūsu atbalsts pārdomās. Tieši šajās vietās sākas ragvielas un bojājumu parādīšanās uz ādas. Tie ir pirmie vēstneši, kas brīdina par mūsu rīcības nepareizi izraudzīto vektoru. Neieklausoties brīdinājumā, cilvēks riskē — visa ādas virsma var pārklāties ar zvīņveida plankumiem. Un tad šie ragvielas laukumi kļūst par acīm redzama absurda un galējību ierobežotājiem mūsos pašos. To, ko laikā nav paveikusi apziņa, vēlāk izdarīs pamatīgi bojātā āda, laika gaitā piespiezdama slimnieku kapitulēt.

Nieze

ir saistīta ar daudzām ādas slimībām, bet reizumis tā var parādīsies arī kā patstāvīga slimība — nātrene, nātru drudzis. Šis samērā nepatīkamais simptoms, likdams nemitīgi kasīties, var novest cilvēku līdz izmisumam. Vārdiem "niezēt" un

"kasīties" mūsu sarunvalodā psiholoģiski atbilstošas nokrāsas ir: " man nekur nav miera", " iekšā viss knieš" vai arī "tas uz mani neattiecas", "beidz kasīties! (strīdēties)", "kam niez, tas kasās". Šajos formulējumos vārdu "kasīties" un "niezēt" nozīmes sasaucas ar vārdu "kairinājums" (sakaitināšana, sadusmošana, saniknošana, iekaisums, iekaišana). Lai gan tuvākā jēdzieniskā nozīme vārdam "kairinājums" ir seksualitāte, tomēr mēs vēršam uzmanību arī uz citām dzīves jomām, kurās šis jēdziens tāpat var radīt rezonansi. Katrā cilvēkā taču iespējams izraisīt gan agresīvās,

gan labās jūtas. Ja kaut kas mums kļūst vilinošs un interesants un tas nemitīgi mūsos tiek stimulēts, tad ar laiku tas var izpausties gan kā seksualitāte, mīlestība, simpātija vai agresivitāte. Pašam vārdam "kairinājums" ir vairākas nozīmes. Parasti tiek izjusta tā jēdzieniskā divējādība. Šā jēdziena izpausmes mainās no rupjām līdz pavisam

izsmalcinātām. Turklāt vienā gadījumā mēs paši esam iekaisuši, bet citā — kaismīgi reaģējam. Bet katrā gadījumā iekaišana izraisa uzbudinājuma vilni. Tā arī latīņu valodas vārds "prurigo" norāda ne tikai uz kairinājumu, bet arī uz kaisli un juteklību, tāpēc darbības vārdam "prurire" ekvivalents ir darbība vārds "kasīties" (kairināt).

Ādas nieze nozīmē to, ka psihiskajā ziņā mūs kaut kas neliek mierā, kairina. Nevērīgums vai vieglprātīga attieksme šai jomā, nevēlēšanās analizēt savas jūtas var radīt nevēlamas sekas. Jebkuras niezes cēlonis ir kāda kaislība, — tā iekšēji dedzina kā uguns, kura tiecas izlauzties uz āru, meklējot plašumu. Šīs uguns dēļ esam spiesti kasīties. Jo spēcīgāka kaisles liesma trako mūsos, jo vairāk izteikta ir nieze.

Ādas kasīšana simbolizē vāji izteiktu meklēšanu, rakņāšanos sevī. Līdzīgi rakņājam un meklējam kaut ko zemē, lai šo "kaut ko" izceltu dienas gaismā. Tāpat arī mūsu slimnieks meklē kaut ko ādas virspusē, laižot darbā nagus, bet reizēm arī ko citu, lai tikai remdinātu niezi. Dažkārt pēc lielas piepūles viņš tomēr atrod to, kas viņu tik ļoti ir kaitinājis, plosījis, uzbudinājis un satraucis. No kasīšanās radušies noberzumi un jēlumi galu galā izskaidros arī jebkuras nervozitātes cēloņus. Nieze vienmēr mums laikus dara zināmu to, par ko mēs iepriekš neesam interesējušies un kam neesam pievērsuši nekādu uzmanību. Tā pavēsta par nemieru mūsu dvēselē, bet dvēselei taču ir tik svarīga nozīme mūsu fiziskajā dzīve. To daudz kas var satraukt: pazudinoša kaislība, kvēla mīla, aizrautīga iedvesma, negantas dusmas un niknums. Tāpēc nav jābrīnās, ka nieze itin bieži ir saistīta ar sarkaniem plankumiem un liesmainām

ekzantēmām. Dvēseles dziļumos skan aicinājums: kasīsimies un skrāpēsimies tik ilgi, līdz visā pilnībā apzināsimies, ka sakasījumi (jēlumi) ir labi un mums ļoti vajadzīgi!

Tādējādi mūsu ādas kārtas (materiālie pārsegi) atklāj mūsu iekšējās tieksmes un noslēpumus.

 

 dziednieks Guntis Ozoliņš

Par dzīvības eliksīru!

Asinis ir dzīvības simbols. Asinis ir tās materiālās nesējas un individuālo īpašību izteicējas. Tās dēvē arī par īpašu dzīvības "sulu", kuras matērijas plātnītēs ir iekodēta cilvēku dzīves programma. Viens piliens asiņu ļauj noteikt pareizu diagnozi.
Asinsspiediens izsaka paša cilvēka dinamiku. Aplūkojot šo jautājumu, jāņem vērā abi pretējie komponenti: tekošā jeb šķidrā konsistence, no vienas puses, un asinsvadu sieniņas, kas rada šķērsli un pretestību, no otras puses. Asinis atbilst cilvēka individuālajai īpatnējai būtībai, bet asinsvadu sieniņas atbilst robežām (orientieriem), uz kurām virzīta personas attīstība un tai pretestībai, kura tiek pretstatīta šai attīstībai.
Cilvēks, kuram ir pārāk zems asinsspiediens, vispār neskar šīs robežas. Viņš pat necenšas pārvarēt šķēršļus, bet gan, gluži otrādi, cenšas izvairīties no tiem un tāpēc nesasniedz iespējamās robežas. Konfliktsituācijās tāds cilvēks drīz norimst vai pavisam atkāpjas. Analoģiski atplūst arī asinis, un viņš var zaudēt samaņu. Tādējādi hipotoniķis ārēji ir nevērīgs pret jebkuru varu — pats atkāpjas un rada asins atplūdumu organismā, zaudē savu atbildību un līdz ar to pakļauj sevi sakāvei. Krizdams bezsamaņā, viņš pāriet no apziņas stāvokļa zemapziņas stāvoklī, tā izvairoties no tikko
kā bijušām problēmām. Viņa gluži vienkārši šeit vairs nav. Un rodas parasta operetes situācija: tai brīdī, kad laulātais draugs pēkšņi atklāj savu dzīvesbiedri kompromitējošos apstākļos, viņa negaidot zaudē samaņu. Visi klātesošie tūdaļ
aizrautīgi cenšas ar ūdens, svaiga gaisa un ožamo sāļu palīdzību atdabūt viņu pie samaņas, jo kāda gan nozīme var būt kaut vai visasākajam konfliktam, ja galvenā darbības persona atrodas pilnīgi citā sfērā un tādējādi izvairās no jebkuras atbildības.
Visbiežāk hipotoniķim pietrūkst patstāvības, neatlaidības un drosmes. Nereti viņš noraida katru apkārtējās pasaules aicinājumu uz cīņu un cieš sakāvi, kaut gan tikai tā ir vienīgā iespēja pacelt viņu augšup sava paša spēka centrā. Arī sekss attiecas uz šo sfēru, no kuras cilvēki ar zemu asinsspiedienu cenšas izvairīties. Jo sekss lielā mērā ir
atkarīgs no asinsspiediena.
Ļoti bieži hipotoniķiem trūkst dzelzs asinīs un tāpēc tiek traucēta kosmiskās enerģijas apmaiņa. Prānu (kosmisko enerģiju), ko mēs ieelpojam līdz ar gaisu, dzelzs daļiņas palīdz asimilēt organismā un pārvērst bioenerģijā. Anēmija izpaužas tad, kad cilvēkam nav iespējas uzņemt no apkārtējās pasaules pilnvērtīgu dzīves enerģiju un pārveidot to darbībā. No iepriekš minētā piemēra izriet: slimība parādās kā indivīda pasivitātes alibi. Hipotonijas gadījumā visās mūsdienīgās saprātīgās terapijas procedūrās ar medicīnas preparātiem un citiem līdzekļiem (ārstnieciskā fizkultūra,
masāža, berzēšanās ar suku, dažādas dušas un citi) tiek paaugstināts tonuss. Visas metodes ir saistītas ar enerģētiskā līdzsvara atjaunošanu un iedarbojas tik ilgi, cik ilgi tās lieto. Ilgstoši panākumi iespējami tikai, apvienojot iepriekš minēto ar iekšējo bezkompromisa lēmumu — visur drosmīgi, neatlaidīgi iet līdz galam, pakāpeniski paātrinot tempu un ievērojot pastāvību kārtējā mērķa sasniegšanā. No svārstīgi mirgojošām tiekšanās uguntiņām efekta nebūs. Par devīzi jākļūst gudrajo norādījumam: "Lai svētīti šķēršļi, ar tiem mēs augam!"
Gluži pretēji ir paaugstināta asinsspiediena simptomi. Eksperimenti pierāda, ka tas var paaugstināties ne tikai stresa situācijā vai arī palielinātas fiziskās slodzes gadījumā, bet pat iedomājoties vien par tiem. Jau tad, kad saruna tuvojas
konfliktsituācijas apspriešanai, asinsspiediens strauji paaugstinās, bet izlīdzinās, tiklīdz pats cilvēks, apspriežot šo situāciju, sāk noskaidrot to. Iegūtās zināšanas šai vienkāršajā eksperimentā ļauj izprast dažādu hipertonijas veidu attīstības būtību.
Ja jau iztēle vien spēj paaugstināt asinsspiedienu un tas netiek pārvērsts aktīvā darbībā, tad ar laiku tas organismā rada hipertonusa stāvokli. Tādā gadījumā cilvēks ar savu iztēli ilgstoši uztur spriedzi organisma asinsvados. Viņš visu laiku gaida izlādēšanos, brīdi, kad šī doma pāries darbībā, bet bieži gadās, ka dzīves apstākļi nerada šādu iespēju, tāpēc nomāktība paliek un cilvēks dzīvo fiziskās ciešanās.
Hipertoniķis pastāvīgi atrodas uz konflikta robežas, neriskēdams likt lietā pieņemto lēmumu. Viņš stāv it kā tuvu tam, neieejot tajā. No psiholoģiskā viedokļa cilvēkam, kurš sev pamanījis asinsspiediena paaugstināšanās tendenci, jo drīz jāatdod sava lielā enerģija sabiedrības un paša labākajiem darbiem un lēmumiem. Pilnīgi realizējot savu enerģiju, cilvēkam veicas darbi apkārtējā pasaulē un arī asinsspiediens izlīdzinās.
Rodas spiediena un pretestības atbilstība. Parasti hipertoniķis nerisina savas problēmas un konfliktus, bet tas savukārt nozīmē, ka enerģijas pārpalikums netiek pārstrādāts un, tāpat kā tvaiks rada spiedienu katlā, tā arī šī pāri malām plūstošā enerģija nomāc tās radītāju. Viņš drīzāk centīsies simulēt slimīgu aktivitāti ārēji. Tā mēs redzam, ka gan
hipotoniķis, gan hipertoniķis cenšas apiet problēmas un konfliktus, bet tikai taktika viņiem ir atšķirīga. Hipotoniķis izvairās no tiem, neapzināti atkāpjoties, bet hipertoniķis piemāna sevi un apkārtējos cilvēkus ar savu ārišķīgo aktivitāti un dinamismu. Viņš cenšas patverties haotiskā darbībā.
Atbilstoši šai polaritātei zems spiediens biežāk sastopams sievietēm, bet augsts — vīriešiem.
Augsts asinsspiediens norāda uz aizturētu agresivitāti, jo naidīgums vai tikai tā elementi jau eksistē prāta priekšstatos, bet tā savukārt ir enerģija, kuru tas neizlādē darbībā. Tas ir pašapmāns, ja cilvēks nosauc savu nostāju par savaldīšanos, kaut gan tieši šī ir tā sintētiskā rakstura īpašība, kura notur asinsvados līdzsvaru. Agresīvie impulsi rada paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu. Ilgi aizturēta agresivitāte bieži vien rada sirds infarktu.
Asinsvadus, kas mūsu organismu nodrošina ar visu nepieciešamo, var salīdzināt ar dažāda lieluma upēm, upītēm un strautiem. Citādi izsakoties, tos var saukt arī par visu orgānu un sistēmu komunikāciju kompleksu. Mazas novirzes vienā sistēmā izraisa novirzes otrā vai pat visā organismā. Neprotot vai nevēloties kalpot vispārējam labumam, kā arī pārsniedzot savas pilnvaras vai iespējas, mēs zaudējam iekšējo līdzsvaru. Un atkal — viss ir mūsos, viss atkarīgs no katra iekšējās ievirzes. Vai nu augšup vai lejup — cita ceļa nav.
Pastāv zināma saistība starp asinsspiedienu un vecumu. Laika gaitā asinsvadiem pārkaļķojoties, tie sašaurinās un mazinās to elastība un tāpēc paaugstinās asinsspiediens. To aizkavēt var tikai prāta un sirds dzīvīgums, roku un kāju
harmonisks kustīgums. Un tad arī vecums atkāpsies. Jo dzīvības eliksīrs ir mūsos.



dziednieks Guntis Ozoliņš

Lai izdodas katram tas, kas iecerēts!

Kas teica, ka dzīve noliek visu savās vietās? Tieši jūs ar savām domām veidojiet to dzīvi, kādu šobrīd redzat sev visapkārt. Mēs tikko spējam izsekot jūsu domu lidojumam un reaģēt, atbilstoši izmainot notikumus un situācijas. Mūsu uzdevums ir iepazīstināt pirmām kārtām jūs pašus ar savu domu materializācijas rezultātu. Tas iedarbojas vispirms uz jums pašiem. Ja tas jūs apmierina, tad varam pievērsties kam citam. Ja nē – tad jums pašiem jāpapūlas pārveidot/transformēt to, kas izveidots.

Katrs no jums atsevišķi ir savas personīgās Pasaules veidotājs. Un vienlaikus tas ir arī mūsu kopējais darbs. Tas ir ļoti grandiozs pasākums. Un tas nav bijis iespējams vēl nekad līdz šim. Un arī otra tāda izdevība nez vai tik drīz gadīsies. Mīļie! Izturieties pret to ar izpratni! Atbildīgi speriet soļus, kas jūs ved pretī absolūtai Gaismai un Dievišķai Mīlestībai.
Lai katram izdodas radīt tādu Pasauli, par kuru viņš ir sapņojis, katru reizi no jauna atdzimstot uz Zemes. Lai piepildās jūsu kvēlākās ilgas. Ļaujiet Sirdsbalsij rādīt jums ceļu. Mēs ar bijību īstenosim jūsu nodomus. Katrs ir atbildīgs vienīgi savā priekšā par to, ko ir radījis.
Zeme ir enerģiju izmēģināšanas poligons. Visas drūmās prognozes, kas bija spēkā līdz šim, tagad ir atceltas. Tumsa izbālē jūsu Dievišķās Mīlestības, Sirdsgaismas, Labestības, Iecietības un Līdzcietības priekšā. Ziniet droši – mēs vienmēr esam jums blakus. Katram no jums ir atbalsta komanda, kas dara visu iespējamo, lai īstenotu jebkuru jūsu nodomu.
Jūsu pirmatklājēja ceļš ne vienmēr ir rozēm kaisīts. Dažreiz rezultāts neatbilst iecerētajam. Jūsu spēkos ir novērtēt nepilnības un izmainīt kādu niansi savā vērtību sistēmā un rīcības motīvos. Par to vien, ka esat šeit un tagad uz Zemes, jūs tiekat godināti un bezgala mīlēti.
Lai izdodas katram tas, kas iecerēts! 

Gaismas Eņģeļi

Veido savu sapņu, vēlmju karti

Mērķa kartes izveidošanai vislabākais laiks tieši Ziemas Saulgriežos.
Vislabākais veids kā izvietot vēlmes kartē ir sekojoši - 

Ceļojumi. Skolotāji	Karjera	Zinības. Gudrība
Bērni	Veselība	Ģimene
Laulības. Mīlestība	Slava. Cilvēki ar kuriem vēlos pastrādāt	Bagātība

Izvēlamies savai Mērķa Kartes pamatni, tas varētu būt kāds stingrāks papīrs A3 formā vai pat lielāks. Izvēlamies bildes un fotogrāfijas no žurnāla, kuras atspoguļo Tavas vēlmes vai stāvokli un ielīmējam kartē, varam arī vēl pierakstīt šō vēlmi, katram gadījumam, lai drošāk. 

Es pati veidoju bilžu kolāžas ar tiem sapņu un vēlmju attēliem, kuri mani uzrunājuši...

Lai uzlādētu Karti, dod saprast Visumam, kad viss kas šeit ir rakstīts, ir nepieciešams ieviest dzīvē, šim nolūkam veicam pavisam vienkāršu vingrinājumu. Atceramies, ko mēs visvairāk mīlam no ēdiena. Atrodam šī ēdiena fotogrāfiju vai arī vienkārši zīmējam. Uzlīmējam uz savas izveidotās Kartes. Nākamajā dienā mēs sevi lutinām ar šo ēdienu un uz kartes uz šīs fotogrāfijas rakstām virsū "Paldies!". Pirmā vēlme ir izpildīta, proces ir palaists.
"Paldies!" rakstām visa gada garumā uz visām vēlmēm kuras nākamajā gadā piepildīsies.

- Mērķa Karti veido decembra mēnesī. Var viņu veidot arī Jaungada vakarā, es parasti viņu veidoju Ziemas Saulgriežos 21.decembrī. Process ir garš, bet ļoti interesants.

Novēlu Tev veiksmi savas Mērķa Kartes radīšanā!

Piebildīšu vēl tikai to, kad karte strādā kā Tavs talismans. Tas ir enerģētiski uzlādēts ar Tavām vēlmēm, savākts viss vienā priekšmetā, un atrodas vienmēr Tavā telpā.

Ziemassvētku noskaņas radītāja - mūzika.

Ziemassvētku gaidīšanas laika neatņemama daļa ir arī dziesmas un mūzika. Korāļu dziedāšanas tradīcija izsenis pazīstama visās kristīgās kultūras zemēs. Angļu carols, franču noels, vācu Weinachtslieder. Pazīstamos svētku korāļus dzied visā pasaulē, tie tulkoti daudzās valodās, un nav svarīgi, no kuras zemes tie nākuši un kādā valodā bijis to oriģināls.
Eiropā korāļi pazīstami jau vairākus tūkstošus gadu un sākotnēji tiem nebija saistības ar kristīgo ticību. Senajā ķeltu kultūrā ar vārdu „korālis” apzīmēja priecīgu, līksmu dziesmu, ko tradicionāli dziedāja kā pavadījumu apļa dejām auglības rituālos un citos pagānu svētkos. Šādus svētkus svinēja arī 22. decembrī - ziemas saulgriežos, kad senie ķelti pulcējās savās svētvietās, lai dziedot, dejojot un līksmojot aizvadītu gada īsāko dienu.
Cīnoties ar pagāniskajām tradīcijām, Baznīca senos godus un ieražas centās aizstāt ar kristiešu svētkiem. Ziemas saulgriežu vietā sāka svinēt Kristus piedzimšanas dienu. Savos dievkalpojumos kristieši labprāt iekļāva arī korāļu vienkāršās melodijas, pagāniskos vārdus aizstājot ar tekstiem no Bībeles. Tamlīdzīga prakse radīja nopietnu satraukumu Baznīcas augstākajā vadībā. 7. gadsimta vidū tika sasaukts koncils, kas aizliedza dziedāt korāļus un iekļaut tos kristīgo dievkalpojumu repertuārā. Tomēr tautas vidū Ziemassvētku korāļi saglabāja savu popularitāti, tautas dziesminieki turpināja tos dziedāt un sacerēt, daudzas no šīm dziesmām folkorizējās.
Korāļu nolieguma gados Baznīcā tika radīti savi Kristus dzimšanai veltīti dziedājumi. Jau 129. gadā pēc Romas bīskapa rīkojuma Ziemassvētku mesā tika iekļauts dziedājums Eņģeļu himna. Par vienu no senākajām Ziemassvētku dziesmām tiek uzskatīta Jesus refulsit omnium, ko 4. gadsimtā sacerēja Sv. Hilarijs no Puatjē. Bet 760. gadā Komass no Jeruzālemes radīja svētku dziedājumu Grieķu pareizticīgo baznīcai. Kaut gan Baznīcas dziesminieki arvien biežāk pievērsās Ziemassvētku tematikai, lielākajai tautas daļai šīs dziesmas palika svešas, jo bija sarakstītas vienkāršiem ļaudīm nesaprotamajā latīņu valodā.
Korāļu dziedāšanu tradīciju Baznīcas dievkalpojumos atjaunoja Sv. Francisks no Asīzes. 1223. gadā viņa vadītajā Ziemassvētku pusnakts mesā Grecio alā Umbrijā, Itālijā, pēc ilgiem aizliegumu gadiem atkal skanēja svētku korāļi. Tas mudināja daudzus tā laika dzejniekus un komponistus sacerēt Ziemassvētku dziesmas. Radās pat jauns mūzikas žanrs - reliģiska satura tautasdziesmas, tā sauktās laudas. Tās bija priecīgas, līksmas, viegli iegaumējamas dziesmas deju ritmā, kas drīz vien iekaroja popularitāti visā Eiropā - Itālijā, Francijā, Spānijā, Vācijā. Laudas tika izmantotas arī viduslaikos populārajās mistēriju izrādēs.
15. gadsimtā, renesanses laika Itālijā, sākās straujš korāļu dziedāšanas tradīcijas uzplaukums, kas izplatījās visā Eiropā. Diemžēl līdz mūsu dienām saglabājušies vien nelieli šā laikmeta dziesmu fragmenti, kas stāsta par Mariju, Jēzus bērnu un Betlēmes ļaudīm. Korāļu izplatību veicināja arī ceļojošie viduslaiku dziedātāji menestreļi. Iedami no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu, viņi visur skandēja šīs priecīgās un jautrās dziesmas. Vēlāk ciemos un pilsētās izveidojās vietējie orķestri. Tos komplektēja no pilsētas sargkareivjiem, kuru uzdevums bija patrulēt mūriem apjozto pilsētu ielas un ceļus, sargāt ļaudis no ugunsnelaimes un naktīs iedziedāt katras jaunas stundas sākumu. Ziemassvētkos orķestru repertuārā tika iekļauti arī korāļi. Savukārt 1454. gadā Johanesa Gūtenberga izgudrotā iespiedmašīna ļāva korāļus pavairot un izplatīt lielā skaitā.
Ar Reformāciju sākās jauns posms korāļu dziedāšanas tradīcijā. Dr. Mārtiņš Luters ir 37 korāļu autors, starp kuriem ir arī pazīstamā Ziemassvētku dziesma Vom Himmel hoch (No Debesīm es atnesu). Luters sarakstījis vēl citas Jēzus dzimšanai veltītas dziesmas. Viena no tām - Nun komm, der Heiden Heiland - ir 4. gadsimtā Milānas Ambrozija sarakstītās himnas tulkojums. Jāteic, ka Luters tikai daļēji uzskatāms par savu korāļu autoru - daiļradē viņš izmantojis gan Psalmu apdares, gan senākas vācu, latīņu un tautasdziesmas. Ilgu laiku uzskatīja, ka arī pazīstamais korālis Away In A Manger (Ne šūpulī greznā) pieder Lutera spalvai, tomēr stilistiski šī dziesma neatbilst citiem Lutera korāļiem un tā nebija pazīstama Lutera laika Vācijā. Komponists Džeims Murejs šās dziesmas tekstu atrada 1885. gadā Filadelfijā izdotajā luterāņu dziesmu grāmatā. Pārpublicējot dziesmu paša izdotajā bērnu dziesmu grāmatā, Murejs pievienoja šādu tekstu: “Lutera šūpļa dziesma (domājot par saviem bērniem, sarakstījis Mārtiņš Luters, lai vācu mātes to dziedātu saviem mazuļiem).” Tomēr šķiet, ka tā būs bijusi paša Mureja izdomāta versija.
Anglijā pirmo zināmo korāli sarakstīja Ritsons 1410. gadā. Līdz mūsu dienām nonākuši ap 500 šā laikmeta angļu korāļu, kas glabājas Beliola koledžā Oksfordā. No 1647. līdz 1660. gadam Anglijā pie varas atradās Olivera Kromvela vadītā puritāņu valdība. Puritāņu morāles kodekss nepieļāva svinības un citas līksmības izpausmes. Ļaudīm aizliedza svinēt Ziemassvētkus un dziedāt korāļus, tomēr cilvēki slepeni turpināja atzīmēt Kristus dzimšanas dienu, kaut gan par to viņus varēja apsūdzēt burvestībā, iemest cietumā vai pat sodīt ar nāvi. Tikai karalienes Viktorijas laikā tauta atkal brīvi varēja dziedāt korāļus un svinēt Ziemassvētkus.
Korāļu dziedāšanas tradīciju izplatīšanos citās zemēs veicināja oficiālo baznīcu vajātie protestanti, kas pameta Eiropu, lai tālās zemēs meklētu ticības brīvību un jaunu dzimteni. Šie ļaudis izklīda pa visu pasauli, un līdz ar viņiem uz citiem kontinentiem aizceļoja arī korāļi. Pirmo amerikāņu svētku korāli Jesus is Born 1649. gadā sarakstīja Džons Brebjē.
Tā laika korāļu teksti nebija visai augstas kvalitātes. Izņēmums ir Čārlzs Veslijs, pazīstamā sludinātāja un metodistu baznīcas dibinātāja Džona Veslija brālis. Viņš sarakstījis vairāk nekā 600 dziesmu, taču viena no brīnišķīgākajām ir Ziemassvētku korālis Hark, the Herald Angels Sing (Dzirdiet jauko prieka vēsti), ko daudzi teologi dēvē par “pilnu Evaņģēliju vienā dziesmā”. Mūziku pazīstamajam korālim 1840. gadā - gandrīz 100 gadus pēc tam, kad Veslijs sarakstīja dziesmas vārdus - komponējis F. Mendelsons. Lai gan Mendelsons rakstīja galvenokārt laicīgu mūziku, bet dziļi ticīgā Veslija spalvai pieder tikai reliģiska satura vārsmas, 19. gadsimta vidū ērģelnieks Dr. Viljams Kamings apvienoja Mendelsona priecīgo melodiju ar Veslija dzeju un radīja vienu no populārākajiem svētku korāļiem.
Ziemassvētku tēmai pievērsušies arī daudzi no izcilajiem pagātnes komponistiem, kas savos darbos iekļāvuši korāļu tēmas. Tas dzirdams Johana Sebastiana Baha Ziemassvētku oratorijā (1734) un Georga Fridriha Hendeļa Mesijā (1742). Mazāk pazīstama ir nepabeigtā Fēliksa Mendelsona oratorija Christus (1847). Visjaunākā no klasiskajām Ziemassvētku oratorijām ir Hektora Berlioza L’Enfance du Christ (1854).
18. un 19. gadsimtā pilsētas orķestru vietā izveidojās īpašas Ziemassvētku muzikantu grupas, kas svētku laikā dziedāja un spēlēja korāļus dažādos publiskos sarīkojumos. Šajā laikā veidojušās arī vairākas Ziemassvētku tradīcijas, kas daudzās zemēs ir dzīvas vēl šodien. Viena no tām ir korāļu (dziesmu) dievkalpojumi. Īpašs dziesmu dievkalpojumu veids ir tā sauktie Sveču dievkalpojumi, kad baznīcas tiek izgaismotas tikai ar sveču gaismu, kas rada fantastisku svētku noskaņu. Cita tradīcija ir svētkos doties pa pilsētas ielām, ejot no nama uz namu un dziedot svētku dziesmas.
19. gadsimta vidū svētku korāļu popularitāte pieauga. Tieši šā gadsimta otrajā pusē radītas vairākums no šodien populārajām Ziemassvētku dziesmām. Pazīstamākā no tām ir Klusa nakts, svēta nakts. Tās vārdus 1816. gadā uzrakstīja jauns priesteris Jozefs Mors. Dienu pirms Ziemassvētkiem 1818. gadā salūza Sv. Nikolaja baznīcas ērģeles Oberndorfā Austrijā un Mors lūdza draudzes ērģelnieku Franci Grūberu uzrakstīt pirms diviem gadiem tapušajam dzejolim mūziku. Dziesma ģitāras pavadījumā tika atskaņota tās pašas dienas vakarā Ziemassvētku pusnakts mesā. Klusa nakts tulkota vairāk nekā 180 valodās.
Anglijā pastiprinātu interesi par korāļiem 19. gadsimtā uzjundīja Oksfordas kustība anglikāņu baznīcā, kas akcentēja viduslaiku tradīciju atdzimšanu. Interesi par tautasdziesmām, balādēm un korāļiem veicināja arī romantisma kustība dzejā. 19. gadsimtā tika sacerēti visi populārākie Amerikas Ziemassvētku korāļi. Piemēram, bērnu iemīļotā dziesma Zvaniņš skan uzrakstīta 1857. gadā kādas Bostonas draudzes Pateicības dienas dievkalpojumam, tās mūzikas un vārdu autors ir Džeims Pīrponts. Savukārt korāļa Ak, mazā, klusā Betlēme vārdus 1868. gadā pēc Palestīnas apmeklējuma uzrakstīja Filadelfijas episkopāļu bīskaps Filips Brūks, mūziku Luiss Redners.
20. gadsimtā robeža starp garīgo un laicīgo Ziemassvētku tradīcijās, arī mūzikā, kļuva aizvien nosacītāka. Vienas un tās pašas svētku dziesmas dziedāja gan kristieši, gan nekristieši un lielākā daļa jaunās Ziemassvētku mūzikas vairs nebija reliģiska satura. Tomēr 20. gadsimtā radīta arī virkne brīnišķīgu dziesmu, kas šobrīd kļuvušas par klasiku. Populārākā no tām ir Irvinga Berlina 1942. gadā sacerētā White Christmas (Baltie Ziemassvētki), kas Binga Krosbija oriģinālizpildījumā kļuvusi par vienu no pārdotākajām dziesmām Ziemassvētku mūzikas vēsturē. Bet akadēmiskajā žanrā ievērojamu ieguldījumu svētku tematikā devuši Bendžamins Britens un Džankarlo Menoti, kura Ziemassvētku opera Amāls un nakts viesi savulaik iestudēta arī Latvijas Nacionālajā operā.


Raksts pirmoreiznpublicēts žurnālā „Tikšanās” 2003. gada decembrī.
© ErvīnsnJākobsons.

Par vienu no senākajāmnZiemassvētku dziesmām tiek uzskatīta Jesus refulsit omnium, ko 4.ngadsimtā sacerēja Sv. Hilarijs no Puatjē. 

Par vīrusiem - neparastiem

EMOCIJU VĪRUSI

  rada, piemēram, slimīgas bailes, dusmas, greizsirdību, godkāri. Dusmas saārda dzīvi, naids aptumšo prātu, bailes paralizē darbību. Taču šos vīrusus var uzveikt, izprotot emociju mehānismu. Daudzas garīgās prakses un filosofijas mācībās- kā budisms, stoicisms- māca, kā pasargāt sevi, bloķējot emociju kanālus, pa kuriem šie vīrusi izplatās.
Mēs domājam, ka raudam, jo esam skumji, strīdamies, jo esam dusmīgi, un trīcam, jo baidāmies. Taču amerikāņu psihologs Viljams Džeimss šo pārliecību apsvēra kājām gaisā, apgalvojot pretējo: mēs skumstam, jo raudam, dusmojamies, jo strīdamies, un baidāmies, jo trīcam. Viņa vēsts: mēs spējam vadīt savas emocijas, īstenojot ārējās darbības, kas atbilst vēlamajām emocijām- piemēram, smaidot radīt prieku, rāmi elpojot un atslābinot muskuļus- mieru.

NODOMU VĪRUSI

  

 izpaužas kā saraustīta vēlmju maiņa, kas ieslēdz tādā kā apburtajā lokā: cilvēkam rodas vēlme kaut ko īstenot, bet pusceļā dzimst nākamā vēlme, kas arī netiek īstenota- jo rodas cita... Līdz viņš atkal nonāk pie sākotnējās vēlmes, un cikls turpinās no jauna. Visuma kustība atspoguļo viņa iekšējās svārstības un materializējas kā saraustīts, haotisks dzīves plūdums, kas ne pie kā nenoved. Izeja - pārraut šo burvju apli, sasprindzinot gribu un īstenojot sākotnējo ieceri.

VERBĀLIE VĪRUSI 

Vārdi- gan runāti, gan rakstīti- ir izteikta doma, mūsu rīcības tēli spēcīgi programmē mūs. Verbālos vīrusus izplata slikti vārdi: tenkas, rupjības, aizskaroši izteikumi par citiem. Pie tiem pieder arī komunikācijas vīrusi, kas cilvēkam liek noslēgties sevī un padara viņu neciešamu saskarsmē- pedantisku, piekasīgu, sarkastisku, īgnu. Tie saēd attiecības, izšķir cilvēkus, gremdē biznesu. Sevi no tiem var pasargāt, ievērojot elementārus garīgās higiēnas principus: nerunājot sliktu, netenkojot, netiesājot. Ja runā par kādu, iztēlojies, ka viņš stāv tev līdzās.

MOTIVĀCIJAS VĪRUSI 

apslāpē mūsu radošo dzīvi. Nav motivācijas- nav darbības- nav panākumu. Šo vīrusu skartie, arī cilvēki ar lieliskām dotībām, negūst panākumus, jo trūkst motivācijas vai tā mirgo: te parādās, te pazūd. Viņi nespēj izvirzīt mērķus, sirgst ar pasivitāti, cinismu, viņu sapņi ir neskaidri un gaistoši. Vīrusi var darboties arī pretēji- pastiprinot egoistisku, graujošu rīcību, radot slimīgu entuziasmu- melno harismu.  Lai tie tevi neskartu, vizualizē skaidru savas dzīves mērķi- tas dos tev spēku, stabilitāti un mieru.

PIEĶERŠANĀS VĪRUSS 

var izpausties attieksmē gan pret lietām, gan cilvēkiem, gan arī priekšstatiem un idejām. Tas izdzēš robežas starp sentimentu un fetišismu, starp tuvību un gūstu, ticību un aizspriedumiem, aizrautību un apsēstību. Pieķeršanās galējā forma ir atkarība- gan fiziska, gan emocionāla. Mums vienmēr vajadzētu paturēt prātā: lietas ir tikai lietas. Ja tām pārlieku pieķeramies, tās nosūc mūsu dzīvības enerģiju.

Vizualizācija, lai atbrīvotos no pieķeršanās:

Iztēlojies, ka tu izdali visas savas lietas citiem- gan draugiem un tuviniekiem, gan nelabvēļiem un ienaidniekiem, ja tev tādi ir. Sāc ar mazāk vērtīgajām, līdz nonāc pie dārgākajām un visbeidzot- pie pašas dārgākās. Noskaidro, kāpēc tev tā nozīmē tik daudz? Ko tu piedēvē šai lietai? Ko tajā personificē? Vai tie nav tīri maldi? Kad esi ticis galā ar lietām, pārej pie emocionālās pieķeršanās cilvēkiem- iztēlē ar mīlestību atver durvis un ļauj viņiem brīvi iet. Notici: tie, kuri tevi mīl, pie tevis vienmēr atgriezīsies. Tāpat atbrīvojies no priekšstatiem un idejām.

KOLEKTĪVIE VĪRUSI 

Ezotērikā tos dēvē arī par egregoriem. Tie spēj ietekmēt milzīgu cilvēku grupu domāšanu un rīcību. Daži šo vīrusu darbības piemēri ir fašisms, noteiktu elku un ideju pielūgsme. Tos visnaskāk izplata īpaši šim mērķim radīta propaganda, bet nereti to dara pat mākslā- dēmoniska glezniecība, literatūra un mūzika.

PRIEKŠSTATU VĪRUSI 

 veicina dažādu maldu rašanos, liekot mums savā rīcībā pamatoties nevis uz faktiem, bet uz mūsu subjektīvajiem spriedumiem par tiem. Mūsu priekšstati par sevi, citiem un pasauli ir mūsu domtēli. Mēs izturamies tā, it kā šie domtēli precīzi atainotu īstenību, taču tā nebūt nav- pasaule ir miljardiem reižu sarežģītāka nekā mūsu priekšstati par to! Mēs varam, paši to neapzinoties, dzīvot savu (vai citu) domtēlu hipnozē  un aplami programmēt sevi. Ja uzskati sevi par neveiksminieku- tad arī būsi. Ja žēlosies, ka mūžam trūkst naudas-tā būs. Taču Visums spēj tevi dāsni nodrošināt ar visu, kas tev vajadzīgs- ja vien izraujies no savu priekšstatu hipnozes un notici tam.

PAŠVĒRTĒJUMA VĪRUSI 

Adekvāts pašvērtējums saistās ar harmoniju, apmierinātību un laimes izjūtu. Vīruss to var padarīt pārmēru zemu un likt cilvēkam piedzīvot vilšanās, neveiksmes un mokošo sajūtu, ka viņš nav tāds, kādam viņam- pēc paša vai citu priekšstatiem- vajadzētu būt. Taču tas var arī likt sevi novērtēt neadekvāti augstu un sēt lepnību un nicinājumu pret citiem.

UZTVERES VĪRUSI 

Vairākums domā, ka redzēt nozīmē ticēt. Mazākums- ka ticēt nozīmē redzēt. Un taisnība ir pēdējiem: to, ko mēs redzam, vislielākajā mērā ietekmē mūsu individuālā uztvere. Mums ir katram savs uztveres tunelis, un liela daļa cilvēku visu dzīvi skatās pasaulē kā caur kokteiļa salmiņu, pat neapjaušot, cik milzīga, neapjausta realitātes teritorija paliek ārpus šī niecīgā uztveres lauka. Uztveres vīrusi sašaurina uz izkropļo jeb halucinē īstenību- proti, liek cilvēkiem piedēvēt citiem to, kas neatbilst īstenībai.

ATMIŅAS VĪRUSI 

 liek izirt uzkrātajai informācijai un izkropļo atmiņu ainu, paspilgtinot negatīvās atmiņas, bet liekot izbalot gaišajām un pozitīvajām. Cilvēks kļūst aizmāršīgs, izklaidīgs un haotisks. Viņu sāk vajāt neveiksmes, viss labais izplūst caur pirkstiem kā smiltis.

Tev noteikti rodas jautājums kā tad uzveikt šos vīrusus? Lai pasargātu sevi no šo vīrusu infekcijām, tev nebūt nav jānocietinās no pasaules, bet gluži pretēji- jāatslābinās un jāatver tai sirds. Jo daudzinātais princips "veselā miesā vesels gars" patiesībā darbojas tieši pretēji: vesels gars- jeb šajā gadījumā apziņa- dara veselu miesu.  Vesela apziņa ir brīva no jebkādām bailēm. Un tu tādu iegūsi, ja, pirmkārt, garīgi attīstīsies un, otrkārt, iemācīsies uzturēt un vadīt sava ķermeņa smalko enerģiju.  Ceļu, kā to panākt, ir ļoti daudz: meditācija, vizualizācija, īpaši vingrinājumi, rituāli, afirmācijas, lūgšanas, mantras. Atrodi starp tiem sev tuvāko.

Mēs ik dienu iegūstam enerģiju no gaisa, ūdens un uztura. Taču mēs to varam smelt no gaismas- ja zinām tās likumus, no dabas- ja ar visu būtību izjūtam sevi kā tās daļu, un no mīlestības- ja uz to tiecamies. Visumā nav spēcīgāka enerģijas avota par mīlestību.

Apziņas tīrībai un spēkam- vienkārši garīgās higiēnas principi, kurus vēlams ievingrināt, līdz tie kļūst par dabisku ieradumu.

Ikdienas trīs vaļi: 

Taisna mugura, smaids un tīras, labas domas - kas pašsaprotami iemiesosies labos vārdos un rīcībā. 

Izturies pret citiem ar mīlestību- tā tu iekļausies kopējā mīlestības laukā, kas sniegs tev spēcīgu enerģiju.

Kontaktējies ar tīriem un gaišiem cilvēkiem, pēc iespējas ierobežojot saskarsmi ar nepatīkamiem. Lasi labu literatūru, skaties izcilas filmas, klausies mūziku, kas harmonizē.

Veido savu vērtību sistēmu, savu ētisko kredo, ko ievēro vienmēr un visur.

vēl lasi šeit:
http://www.apollo.lv/portal/life/articles/52128

Viennozīmīgi varu teikt, ka mans mīļākais žurnāls ilgus gadus ir „Lilita” . Lasu to kopš izdošanas. Kad plašajā sieviešu žurnālu klāstā parādījās Lilitas pirmais Nr. un tas bija krievu valodā, jaunais žurnāls ar savu pilnasinīgo saturu mani apbūra. Nodomāju, nu, re, beidzot ir žurnāls, kas domāts man. Kad žurnāls sāka iznākt latviešu valodā, vēl joprojām to iegādājos arī krieviski, jo krievu valodā, tas turpināja būt interesantāks.
Ja runājam par žurnālu lasīšanu kā tādu, tad pirmām kārtām es tos haotiski pāršķirstu un kādu rakstu, kas mani uzrunājis izlasu, bet ar „Lilitu” tā nav, to var lasīt un pārlasīt. Un, pat reklāmas te ir baudāmas.
Nu tā, man atkal rokās ir jaunais decembra Nr. un lasāmā te ir uh!

Pirmais raksts, kas mani uzrunāja ir ar nosaukumu „Gribu veselību, bagātību un skaistumu – pirmkārt!” Šis raksts ir no lilitas gudrību klāsta. Kā – pēc manas pavēles – viss sakārtojas un piepildās....
Lasu un domāju, kaut kur jau man tas viss šķiet pazīstams...raksta autore stāsta, ka viņai vajag tikai ko tā īsti iegribēties un tas atnāk ātrāk, nekā viņa to būtu gaidījusi. Un vēl viņa sarunājās ar lietām, kas pieder viņai...
Sapratu, tas ir tieši kā par mani( lūdzu – nesmejies), arī es sarunājos ar savām lietām, gan drēbju skapī mītošajām, gan jaunajiem katliņiem utt., es pat tiem biju sacerējusi dziesmiņu un katru reizi, kad darbojos virtuvē, tos apdziedāju...
Rakstā ir viena sadaļa, kur autore stāsta, ka vajag tikai izteikt vēlmi kādu tieši lietu viņa vēlētos un tā drīz vien jau stāv viņai ( nejauši) priekšā...un jāsaka, ka arī viņai jau sen netīk staigāt pa veikaliem...arī man , kas tiešām bija tāda aktīva veikalu „ķemmētāja”, tagad tie mani nogurdina no savas vienveidības un plašumiem...
Tā, kādā Vācijas iepirkšanās tūrē, es stāstīju savai meitai kādu blūzi es vēlētos...daudzi veikali bija apmeklēti un mēs tādas laimīgas devāmies uz viesnīcu, kājas knapi cilādamas...un te mans skatiens pievērsās nelielam veikaliņam, kas atradās netālu no mūsu viesnīcas ieejas...man tajā noteikti bija jāieiet...un tur tā stāvēja, tieši tāda blūze, par kuru es nupat kā biju stāstījusi ...ja, tas būtu noticis tikai ar mani vienu, ej nu stāsti to kādam – NETICĒS! Bet te mēs abas kā apstulbušas skatījāmies uz to! Nevienā veikalā tādu nebiju redzējusi un te - tā stāvēja un vēl pie tam - mans izmērs!

Un tā ir ar daudzām man piederošajām lietām...vajag tikai skaļi izteikt savu vēlmi un tā piepildās!
 Rakstu izlasi, interesants! 
Vēl šajā Nr.  ir par Karlu Bruni, par pasaules skaistākajām pērlēm, par Salvadora Dalī mūzu un par Eņģeļiem!

Lai jauka Tev šī diena!