Mans vectēvs mēdza teikt – “Katram pēc sevis ir kaut kas jāatstāj. Kāda vērtība. Labākai pasaulei. Dēls vai meita. Grāmata. Glezna. Iestādīts koks. Iekopts dārzs. Uzbūvēta māja. Kaut vai zābaku pāris. Kaut kas, kam ir pieskarušās tavas rokas. Kaut kas, kur pēc nāves iemājos tava Dvēsele.
Cilvēki atvilks elpu tevis stādītā koka ēnā vai staigās pa dārzu un tu būsi atkal dzīvs. Dāvāsi prieku. Sniegsi vērtību arī tad, kad tevis vairs nebūs.
Mans vectēvs mēdza teikt – “Nav svarīgi, kāda ir tava profesija. Svarīgi, lai viss, kam tu savas dzīves laikā pieskaries, mainītu savu formu. Kļūtu labāks. Lai saglabātu tavu sirds siltumu un daļinu no tevis paša.
Tāda ir atšķirība starp cilvēku, kurš dārzā vienkārši pļauj zāli un dārznieku, kurš pļauj šo pašu zāli caur Dvēseles pieskārienu. Pirmais nopļaus un aizies. Otrais nopļaus un paliks. Cilvēku sirdīs un prātos. Paaudžu paaudzēs."
Autors: Ray Bradbury
Tulkojis: Edgars Untāls
Tulkojis: Edgars Untāls
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru