Lai vieglāk būtu izprast laiktelpu,

katras dienas beigās ir noderīgi pārdomāt dienas notikumus.

Apsēdieties un padomājiet - kādas domas ir raisījušās šodien, kādās tēmās tās ir?
Pārdomājiet - kādi notikumi šodien notikuši. Kā mūsu domas un darbi ir saistīti ar pārliecību, pārliecības trūkumu vai pārlieku lielu pārliecību?
Ko šī diena ir atnesusi Jums? Ko esat jaunu uzsākuši? Kādas pārdomas radušās?
Varbūt guvāt kādā tēmā pārliecību par sevi? Varbūt pārliecība mainījās kādā no jomām?
Noderīgi, katru dienu ir pierakstīt spilgtākos dienas notikumus, lai pēc 13mit un 20mit dienām salīdzinātu, kāda ir nākamā viļņa pirmā diena un kāda ir nākamā  diena. Iespējams, tēma turpināsies vai pacelsies jaunā līmenī. Katram tas ir diezgan individuāli, taču noteikti paralēles varēs vilkt, jo viss ir ciklisks. Arī mūsu attīstība un evolūcija ir cikliska, un ja sāksim pierakstīt kaut mazas piezīmes par aizgājušo dienu, ar laiku ieraudzīsim savu ciklisko attīstību un dzīvosim jau pavisam apzinātu un prieka pilnu dzīvi!

     Aizmirsti visu, kas tev ir teikts:

- Tas ir pareizi, tas ir nepareizi.

                            - Dzīve nav tik sastingusi.

   Šodien pareizais rīt var būt nepareizs, šajā 

brīdī nepareizais 

var būt pareizs nākamajā!

                                                                                    Ošo

Sargeņģelis

Egregoru ideja ir viena no Esoterisma fundamentālajām idejām. Tulkojumā no grieķu valodas vārds „egregors" nozīmē – sargeņģelis.

Jūs zināt, kā pasaulē ir daudz dažādu organizāciju, struktūru un hierarhiju. Eksistē arī daudz reliģiju, ideoloģiju un darbības veidu. Cilvēki, kas piedalās dažādu gan formālo, gan neformālo organizāciju un apvienību darbībā, rāda saistītas ar šo organizāciju un tās darbību domformas, emocijas, tēlus, bet jūs jau zināt kā domas ir materiālas, un līdz ar to visi šie psihiskie izstarojumi nekur nepaliek, tie turpina savu eksistenci enerģētiskā veidā.

Līdzīgo domu rezonanse pievelk līdzīgas domas vienu pie otras, pēc principa kā līdzīgs pievelk līdzīgo, un ar laiku no tādām domām izveidojās stipra psihoenergosistēma,

kura ir spējīga patstāvīgi eksistēt un aktīvi ietekmēt savu radītāju dzīvi.

Savienojoties, ka viens vesels, iespiežoties viena otrai, sapludot kopā, individuālas dvēseles rāda psihisku būtni, jauna tipa psihisko individualitāti. Šai psihiskajai individualitātei ir koncentrēts gribas lādiņš un apziņas ekvivalents. Šī individualitāte ir tā, ko sauc par egregoru.

Tātad egregors ir energoinformatīvais objekts, kurš eksistē mūsu realitātes smalkajos plānos un ir saistīts ar noteiktām idejām, velēšanām un cilvēku tieksmēm.

Mūsdienu cilvēks var būt sasaistīts ar daudziem egregoriem. Tie ir cilvēka profesiju un amatu egregori, reliģiju egregori, medicīnas egregors, hobiju, iecienīto produktu un dzērienu egregori, televīzijas raidījumu, laikrakstu un žurnālu egregori, neformālo apvienību egregori, atsevišķo cilvēku egregori un t.t.

Daigas Lapānes datorzīmējums

Kādi objekti var veidot egregoru?

Par egregora pamatu var būt kā reālais objekts, tā arī izdomāts objekts vai tēls. Piemēram, Gerija Potera egregors reāli eksistē, ir dažāda informācija par šo subjektu un par viņa dzīvi, ir arī Gerija Potera prototipi, bet pats šis subjekts ir izdomāts no sākuma līdz beigām.
Egregoru var veidot sekojošie energoinformātīvie veidojumi:
1. Dabas veidojumi, kuriem ir apziņas ekvivalents (upes, ezeri, jūras un okeāni, kalni, meži, kukaini, putni, dzīvnieki), kuri ir sasnieguši kritisko masu un, līdz ar to, ieguva apziņu un iegāja kontaktā ar planetāro egregoru. Pie šīs kategorijas attiecās arī kosmiskie veidojumi: planētas, zvaigznes, zvaigžņu sistēmas, galaktikas.
2. Dabas veidojumi, kuri ieguva apziņu ar cilvēka palīdzību (totēmi, svētas vietas);
3. Veidojumi, kurus uzcēla cilvēks un kuri ieguva apziņu ar cilvēka palīdzību (baznīcas, dolmeni, atsevišķas ikonas un gleznas, pilsētas un liela nauda);
4. «Kolektīvs neapzināts», tas ir psihoenerģētisks veidojums kuru veido ģimene, kolektīvs, tauta;
5. Energoinformatīvie objekti, saistīti ar idejām, cilvēku tieksmēm, kā arī, ar cilvēku kaislībām un slimībām;
6. Cilvēks, kurš ir nodibinājis energoinformatīvo veidojumu un pats nostājas tam priekšgalā lai realizētu kaut kādu ideju vai velmi (cilvēks-egregors);
7. Ārpus zemes būtne, kura ir nodibinājusi energoinformatīvo veidojumu un nostājas tam priekšgalā (Ārpus zemes prātīgs egregors).

Kā mēs sajūtam savu sasaistību ar egregoriem?

Kļūstot par kāda egregora ideju izplatītāju, cilvēks kļūst par šā egregora spēka pavadoni, kurš nodrošina egregora ideju realizāciju. Pieslēgšanās pie egregora subjektīvi pārdzīvojās kā līdzdalības sajūta. Līdzdalības līmeni mēdz būt šādi: ģimenes, dzimtas līmenis, neformālo grupu līmenis, profesionālais līmenis, kulturālais līmenis, organizācijas līmenis, valsts līmenis, etniskais līmenis, klassu līmenis, ideoloģiskais līmenis, antropoloģiskais līmenis, kosmoloģiskais līmenis.
Līdzdalība kādā egregorā izskalo personīgā „Es" robežas un ieved cilvēku savdabīgajā „kopīgajā personībā".
Ar egregora palīdzību cilvēks var izmantot citu cilvēku pieredzi, egregors nodrošina cilvēkam egregorisko aizsardzību. Līdzdalība kādā egregorā pati par sevi dod cilvēkam savdabīgo kaifu pašnozīmīguma sajūtas veidā. Dažādas emblēmas, zīmes, simbolika, kura nozīme cilvēka piederību pie kādas organizācijas vai sistēmas, pat piedurknes apsējs ar uzrakstu „Dežurants", dod cilvēkam šo pašnozīmīguma sajūtu un lepnumu par sevi.
Kas attiecās uz egregorisko aizsardzību, tā patiešām strādā, bet tikai tad, jā cilvēks apzināti un sirsnīgi kalpo kādam egregoram, kad viņš translē caur sevi egregora idejas un ir pārņemts ar tām idejām.

Kādu vietu egregori aizņem Visuma hierarhijā?

Garīgais skolotājs El Morija šādi nodefinē egregoru vietu Visuma hierarhijā:
«...Un kā cilvēkam ir vismazākā daļa – šūna un vislielākā daļa vienots cilvēka organisms, tā arī visumā — ir mazākie enerģētiskie veidojumi – domformas (analogs – šūnas), un ir egregori (analogs — mūsu orgāni); un vel augstāk Visuma hierarhijā stāv Sistēmas (analogs — organisma sistēmas (nervu un t.t.)); un vel augstāk stāv Galaktikas (analogs — regulējošas cilvēka organisma sistēmas); un ir Visums (analogs — vienots cilvēka ķermenis)».
Tātad iznāk, kā egregori, kā enerģētiskie apvienojumi, ir nepieciešamais cilvēces attīstības elements, kā orgāni, kuri ir nepieciešami organisma dzīvībai, šajā gadījuma – cilvēces dzīvībai.
Ir skaidrs, kā jebkura sociālā darbība prasa daudzu cilvēku apvienotas pūles.
Un apvienojoties cilvēki izveido energoinformatīvo izplatījumu. Tā radās egregors, tā tad organisma orgāns. Un tas patiešām ir nepieciešams.
Cilvēks pastavīgi vai epizodiski apmainās ar savam enerģijām ar tiem egregoriem, ar kuriem viņš ir saistīts, papildina tos, un arī saņem enerģētisko atbalstu no tiem. Egregorisks atbalsts var izpausties kā pēkšni atnākusi ideja, nauda un iespēja rīkoties. Ja jūsu attiecības ar kādu no egregoriem nav harmoniskas, tad jūs varat saskarties ar egregorisko pretestību, un tas var izpausties kā neveiksme, iespēju darboties trūkums, nelabvelīgo apstākļu veidošanas tajā jomā, kur jums nav harmonijas.

Ar ko egregori akšķirās viens no otra?

Kā cilvēki atšķirās viens no otra un nav divu absolūti vienādu cilvēku, tā arī egregori atšķirās ar savu „izskatu" un raksturu. Protams, galvenais ir tas, no kādas kvalitātes domformām ir veidots egregors.
Pēc savas kvalitātes egregori mēdz būt pozitīvie, negatīvie un neitrālie.

Ko nozīmē pozitīvs, negatīvs, neitrāls?

Pozitīvs – nenozīmē „labs", negatīvs – nenozīmē „slikts", neitrāls – nenozīmē to, par ko saka „ne šis, ne tas". Jēdzieni „labs" un „slikts" attiecās uz katra konkreta cilvēka uztveri un atspoguļo mūsu pasaules dualismu. Pozitivisms ir saistīts ar Visaugstāka Rādītāja Gaismas pusi, Gaismas Hierarhiju, kura darbojas caur mīlestības enerģiju. Pozitivisms ir saistīts ar attīstību caur apziņas ceļu. Negativisms, savukārt, ir saistīts ar Visaugstāka Rādītāja Tumsas pusi, Tumsas Hierarhiju, kura darbojas caur baiļu enerģiju. Negativisms ir saistīts ar attīstību caur ciešanu ceļu. Un neitrālas enerģijas pamatā ir instrumenti, ar kuru palīdzību notiek attīstība gan pa apziņas gan pa ciešanu ceļu.

Kas ir pozitīvais egregors?

Pozitīvais egregors stimulē cilvēka attīstību cair apziņu. Apziņas ceļš ir vieglāks ceļš pie Rādītāja. Šis ir tas ceļš, kad cilvēks vairāk mācās no citu cilvēku kļūdām, nekā no savejām, kad cilvēks paļaujās uz savu intuīciju un spēj atrast Dievu sevī, kad cilvēks nes sevī gaismu, mīlestību un harmoniju. Pozitīvie egregori ir visiem svētajiem cilvēkiem un viņu mācībām, piemēram, Jēzum Kristum un Viņa mācībai, svētajam Franciskam. Pozitīvie egregori ir garīgajām mācībām, piemērām Tradicionālajām Reiki, Garīgajiem Kosmiskaiem Skolotājiem no Gaismas Hierarhijas.

Kas ir negatīvais egregors?

Negatīvais egregors stimulē cilvēka attīstību cair ciešanām. Ciešanu ceļš ir grūtāks ceļš pie Rādītāja. Šis ir tas ceļš, kad cilvēks meklē ceļu pie Rādītāja caur prātu, pieļaujot kļūds, manoties, izbaudot dažādas kaislības. Negatīvie egregori dod cilvēkam visas iespējas iziet ciešanas. Ciešanas parasti nozīmē - enerģijas trūkums. Jā cilvēks fiziski slīmo, tas nozīmē, kā viņam trūkst dzīvības enerģijas. Jā cilvēks dzīvo nabadzībā, tad viņam trūkast naudas enerģijas. Jā sāp dvēsele, tas nozīmē mīlestības, gaismas un harmonijas enerģiju trūkumu. Negatīvie egregori barojās ar cilvēka negatīvajām enerģijām un emocijām un tāpēc viņi ir ieinteresēti, lai cilvēks nepartraukti ražo šīs enerģijas un emocijas. Jebkurš negatīvais egregors ietekmē cilvēka domāšanu, apziņu un zemapziņu tādā veidā, lai radītu viņam ciešanas. Piemēram, ir reliģiskās sistēmas, kuras padara ciešanas par savu piekrītēju dzīves stilu vai par kaut ko tādu, no kā nevar izvairīties. Ir sabiedrības sistēmas, kuras atklāti vai slepeni dara to pašu. Ir cilvēku kaislības, tādas kā alkoholisms, narkomānija, smeķēšana, azartspēles, seksuāla izlaidība un citas.
Ejot pa ciešanu ceļu katram pastāv iespēja degradēties pat līdz zemākajiem apziņas līmeniem. Un tad būs jāsāk visu savu attīstību no jauna. Bet otra iespēja ir uzvarēt savu zemāko „Es" un atgriezties uz apziņas ceļa ar bagātu ciešanu pieredzi, ar nelokāmo gribasspēku, ar gandarījumu par savu uzvaru.
Kurš ceļš Jums vairāk patīk ? Abiem ir vienādas tiesības pastāvēt.

Kas ir kombinēts egregors?

Lielam daudzumam egregoru, ko ir veidojis cilvēks ir gan pozitīvā, gan negatīvā daļa. Tie ir cilvēku sabiedrības sistēmu egregori, visi tie egregori, kuros cilvēki ir ielikuši gan pozitīvās, gan negatīvās emocijas un domas.

Kas ir neitrālais egregors?

Eksistē arī egregori, kuri nav ne pozitīvie, ne negatīvie, tie ir saistīti ar dvēseles mācībām fiziskajā plānā, tie ir instrumenti. Tie darbojas kā enerģijas sadalītāji, atkarībā no cilvēka karmas izpildes, piemērām Naudas egregors, Varas egregors, Slavas egregors, Seksa egregors, Ģimenes egregors. Var iebilst, kā tik daudz ļaunuma ir darīts uz Zemes naudas dēļ, varas dēļ, slavas dēļ. Kā var apgalvot, kā šīs enerģijas ir neitrālas ? Jā, patiešām, naudas, slavas un varas dēļ, bet ļaunumu dara cilvēks, nevis pati nauda, vara vai slava. Šīm enerģijām, kā tādam, nepiemit labums vai ļaunums. Tāpāt kā nazim, ar kuru var nogriezt maizi, vai nogriezt galvu.

Kā var atbrīvoties no negatīvo egregoru ietekmes?

Lai būt pasargātam no negatīvo egregoru ietekmes, pirmkārt ir jāsakārto sevi. Ir jāatstāj ciešanu ceļš un ir jāiet gaismas un apziņas ceļu. Ir jāatbrīvo sevi no tām negatīvajām enerģijām, kuras kā magnēts pievelk pie sevis līdzīgas enerģijas un dod iespēju negatīvajām egregoram piesaistīt jūs. Un šo enerģiju pamatā ir visa veida bailes. Bailes sevī ir jātransformē gaismā, mīlestībā un harmonijā.
Gaisma ir zināšana. Negatīvos egregorus pamatā baro maz zinoši, neizglītoti cilvēki. Jo vairāk cilvēks ir informēts, jo vairāk viņš tiecās uz gaismu, jo vairāk viņam ir spēka un brīvas gribas.
Mīlestība ir radoša pamatenerģija, no Rādītāja mīlestības iziet visas citas radošās enerģijas. Un tāpēc ir jāielaiž šo mīlestību sevī. Vienkāršāk sakot ir jāmīl sevi. Un tikai tad mēs varēsim davināt savu mīlestību citiem. Visbiežāk sastapama cilvēku kļūda ir sevis nemīlēšana un sevis noliegšana. Pastāv apgrieztās domāšanas stereotips, kā sevis mīlēšana ir egoisms, un ir sākumā jāmil citus un jāpalīdz citiem pat nedomājot par sevi. Un tad mums būs laba slava, cieņa un gods. Tās ir ilūzijas. Padomājiet, vai jūs varat iedot citiem to, kā jums pašiem nav ? Vai jūs varat iedot saviem tūvajiem un mīļajiem mīlestību, jā jūs nemīlāt sevi ? Rūpes par citiem nav tas pats, kas ir mīlestība. Jo rūpēties par saviem tuvajiem mēs varam kā ar mīlestību, tā arī bez mīlestības.
Harmonija ir iekšējais miers un spēja pieņemt pasauli tādu kāda tā ir, bez nosodījuma, bez bailēm, bez dusmam un naida. Un ceļš uz harmoniju iet caur gaismu un mīlestību, caur savas apziņas attīstību.
Pie jebkura egregora, arī pie negatīva egregora (tas nozīmē – pie jebkuras organizācijas, struktūras, idejas, cilvēka) ir jāattiecas ar cieņu.
Kā var cienīt tumsu ? Cienīt – tas nozīmē atzīt arī tumsas tiesības uz eksistenci.
Ir jāatceras, kā visur, pat tur kur nu nekādas iespējas nav ieraudzīt kaut ko gaišo un pozitīvo, pat tur ir Visaugstākā Radītāja enerģijas, kā tumsa un tumšie cilvēki arī ir Visaugstākā Radītāja daļa.
Viss ir ar Visaugstāko Radītāju radīts un viss atgriezās pie Viņa, tikai viens iet apziņas ceļu, un cits iet ciešanu ceļu.
Tātad ir jāpieņem pasauli tādu kāda tā ir, visur ir jāievēro mērenību un veselo saprātu. Sevi var atdalīt no tumsas tikai nesot sevī gaismu, harmoniju un mīlestību.
Un ir jāattīsta savu apziņu.

Ko nozīmē „attīstīt apziņu"?

Ir ļoti daudz cilvēku, kuru domāšana ir ierobežota ar kādu no egregoriskiem līdzdalības līmeņiem. Piemērām ir daudz cilvēku, kuri savā domāšanā ir ierobežoti ar savas tautas, valsts, vai reliģijas rāmjiem.
Augstāk par egregorisko līdzdalības līmeni stāv antropoloģiska līdzdalība, kurai atbilst planētāra apziņa. Cilvēks ar tādu apziņu ir brīvs no etniskās, sociālās un rases svešuma un operē ar tādām kategorijām kā Pasaule, Cilvēce, Planēta Zeme atšķirībā no tā cilvēka, kura domāšana ir ierobežota ar tautisko, vai valstisko līdzdalības līmeni. Un tas nenozīmē, kā paaugstinot savu apziņas līmeni mums ir jāatsākās no savas tautas vai kultūras, tieši otrādi, ir jāatstaj visu to kas ir pozitīvs no iepriekšējiem līmeniem un papildus iegūt kaut ko vel.
Nākamais apziņas līmenis ir kosmiskās līmenis. Kad cilvēks apzinās sevi kā kosmisko garīgo būtni, kura iemiesojās simtiem un tūkstošiem riezu uz dažādām planētām, kad viņš apzinās savu kosmisko uzdevumu, kura pildīšanas dēļ viņš ir atnācis uz šo planētu, tad viņam jau ir kosmiska apziņa.
Un vel augstākais apziņas līmenis ir ontoloģiskais līmenis. Ja cilvēka apziņa atrodas šajā līmenī, tad viņš jau identificē sevi ar tīro esamību, viņš sajūt savu vienotību ar visu un ar visiem kas ir apkārt un ar Visaugstāko Rādītāju. Tas jau ir pusdievības līmenis.
Bet visus šos augstākos apziņas līmeņus var sasniegt tikai pēc egregoriskas apziņas līmeņa iziešanas un vienu pēc otra. Pārlēkt pāri kādam no šiem līmeņiem neizdosies. Nav tik svarīgi, kādā līmenī jūs šobrīd esat, galvenais ir lai jūs uzsākat savas apziņas attīstību, un turpinat to darīt nepartraukti. Šajā procesā nepastāv konkurences un sacensības, katram ir savs ātrums un intensitāte. Cilvēks ar attīstītu apziņu spēj laist caur sevi daudz jaudīgākas energoinformatīvās plūsmas. Tas attiecās kā uz zināšanam tā arī uz materiālo labklājību, uz fizisko un garīgo veselību un uz visam citam pārpilnības enerģijām.

Dzīvē nekas nenotiek nejauši.

Visu mūsu slimību un nelaimju pirmcēlonis slēpjas Dabas Dievišķo likumu neievērošanā. Dzīves ceļā rodas dažnedažāds sliktais: doma, situācija, notikums, rīcība, cilvēks, kolektīvs, slimība, utt. Tie visi rodas, lai kaut ko iemācītu.

Cilvēki bieži teic, ka problēma viņus skārusi nejauši. Ne tikai par problēmām tā saka, arī par patīkamiem notikumiem mēs sakām, ka tas ar mums notika nejauši. Dzīvē nekas nenotiek nejauši. Sliktie notikumi mums ir nepieciešami, lai mēs kļūtu gudrāki, bet labie notikumi ir kā apbalvojums mūsu labajiem darbiem. Dažreiz ir sajūta, ka slikto notikumu ir vairāk nekā labo, bet tā ir mānīga sajūta, jo dabā viss ir līdzsvarā. Cilvēks dažkārt nepamana labos notikumus vai nepievērš tiem uzmanību, jo uzskata tos pašus par sevi saprotamus.

Sliktais nekad neierodas pie cilvēka, lai pierādītu sliktā esamību citos cilvēkos, bet lai caur svešu slikto pievērstu jūsu uzmanību kļūdai, ko esat pieļāvis pats. Īpaši vīrieši nespēj noticēt, ka cilvēki, kas kaut kādā mērā nodarījuši tev pāri, ir tikai instruments, ko izvēlējusies Dvēsele, lai vestu cilvēku pie prāta.

Cilvēks citus vērtē atbilstoši savam raksturam un pārliecībai. Mēs ļoti vadāmies pēc savas radītās vērtību sistēmas, pieņemot, ka mūsu radītā vērtību sistēma ir vienīgā pareizā, un mums ir grūti pieņemt citas vērtību sistēmas.

Tas, ko sakām par citu cilvēku, atklāj mūsu būtību. Katrs cilvēks citos redz pats sevi. Jo lielāki paša trūkumi, jo vairāk krīt acīs otra cilvēka negativitāte. Parasti lekcijās, kad runāju par šo jautājumu, cilvēki sarosās, jo negrib piekrist tam, ka cilvēks citos redz sevi pašu.

Kā nākamais iemesls, kas veido mūsu neapmierinātību un rada problēmas, ir mūsu cilvēciskais ego. Cilvēciskais ego palielinās, paaugstinoties izglītības līmenim. Pašcieņas jūtas nemanāmi pāraug egoismā. Tikai retais to apzinās. Mēs visi cenšamies kaut kur mācīties, iegūstam pat vairākas augstākās izglītības, mācāmies dažādos kursos. Visas šīs aktivitātes ceļ mūsu pašcieņas līmeni, kas, protams, ir pozitīvi, bet negatīvā puse ir tā, ka vienlaikus ceļas arī mūsu ego, un mēs savu viedokli uztveram par vienīgo pareizo.

Spriega gatavība aizsargāt sevi no visādiem viedokļiem un vērtējumiem cīņā par cilvēcisku cieņu, īpaša tiecība pierādīt savus labos nodomus un citu cilvēku ļaunās ieceres, spēja sevī sameklēt kaut ko sevi aizvainojošu pat vislabvēlīgākajā situācijā – tas viss liecina par ego palielināšanos. Es un tikai es esmu tas cienījamākais!

Bieži par cilvēkiem, kuriem piemīt liels ego, teic, ka viņam ir nejauks raksturs. Kā tad veidojas cilvēka raksturs? Raksturs ir dzīves pieredzes summa. Šī summa ietver visu iepriekšējo mūžu un tagadējās dzīves pieredzi. Atbilstoši iepriekšējo dzīvju pieredzei, lai iemantotu pilnīgu gudrību, mums nepieciešama vēl lielāka pieredze, tāpēc meklējam un atrodam vecākus, kas mums piedāvā šos pārbaudījumus. Tāpat arī dzīvesbiedru, draugus, dažādus notikumus. Tātad, raksturs veidojas no dzīves uz dzīvi. Psiholoģijā māca, ka raksturs veidojas no dzimšanas brīža un to ietekmē apkārtējā vide. Es negribētu piekrist šim viedoklim, jo tad ģimenē visi bērni būtu ar vienādu raksturu, jo vide vismaz bērnībā ir vienāda, bet dzīvē tā nav. Bērni piedzimst vieniem un tiem pašiem vecākiem ar ļoti dažādiem, pat pretējiem raksturiem. Bērns nepiedzimst kā balta lapa, viņam jau piedzimstot ir savs raksturs, kas, protams, apkārtējās vides ietekmē mainās. Tāpēc apzināsimies, ka mūsu rokās ir attīstīt mūsu raksturu. Pieredze līdzīga skolas mācību priekšmetam, ko katrā nākamajā klasē apgūst arvien padziļinātāk, līdz galu galā sasniedz pilnību. Kas dzīves gudrību nav apguvis, to dzīve sitīs vēl un vēl, līdz tiks apgūta mācību stunda un iemantota sirdsgudrība.

Autore: Elvita Rudzāte

sena recepte

mūža paildzināšanai!

1. Ņemam 500 ml nerafinētas saulespuķu eļļas, 500 g saspiestu vai samaltu ķiploku, 300g miežu putraimu (var aizstāt ar grūbām).

2.Sajaucam eļļu ar ķiplokiem un maisījumu novietojam tumšā vietā uz 3 diennaktīm. Rezultātā jūs iegūsiet ķiploku eļļu.

3. Iegūtajai ķiploku eļļai pievienojam līdz miltu konsistencei samaltus miežu putraimus, visu labi samaisām. Uzglabājam ledusskapī.

Lietošana:

Lietojam pa vienai tējkarotei pusstundu pirms ēšanas 30 dienas no vietas. Šāds profilaktisks veselību uzlabojošs kurss veicams reizi piecos gados.

Vecmammas Ballīte...cēlā Hortenzija!

Pavairošana

Ierastākais liellapu hortenziju pavairošanas veids ir ar zālainajiem spraudeņiem. Tos griež no uzziedināmiem krūmiem no marta vidus līdz maija vidum. Spraudeņus gatavo no nobriedušiem šā gada dzinumiem, sagriežot tos 4 – 5 cm garos posmos. Pavairošanai neder nedz pārkoksnējušies, nedz arī jēli dzinumi, jo tie ļoti vāji sakņojas. Ja nav iespējams nodrošināt ideālus apsakņošanās apstākļus, spraudeņiem ieteicams apmēram par trešdaļu apgriezt lapas, tādējādi samazinot iztvaikošanas virsmu.

Lai ierobežotu dēstu puves attīstību, spraudeņiem paredzēto bagātināto kūdras substrātu (pH 5,5 – 6) der aplaistīt ar previkūra šķīdumu 0,2 % koncentrācijā. Sprauž podiņos vai kastītēs 1,5 – 2 cm dziļi kūdrā, 3 - cm attālumā spraudeni no spraudeņa. Lai pasargātu tos no tiešiem saules stariem, pārsedz ar gaisu caurlaidīgu materiālu, piemēram, marli vienā kārtā. Šim nolūkam var izmantot arī mitrumizturīgu papīru – tādu, kas neizjūk, ja to no virspuses regulāri samērcē (šāda laistīšana nepieciešama tādēļ, lai mitrums nenokļūtu uz lapām). Spraudeņus apsakņo +18...+22 °C temperatūrā.

Hortenzijas apsakņot nav viegli, jo tās prasa siltumu un diezgan lielu gaisa mitrumu, taču necieš slapjumu. Ja spraudeņi ilgstoši atrodas pārmērīgā mitrumā vai arī to lapas aprasina ar ūdeni, tie sāk pūt.

Augi apsakņojas trijās četrās nedēļās. Lai augtu spēcīgāki, neilgi pirms podošanas tos ieteicams piebarot ar 0,2 % kālija nitrāta šķīdumu. Maija otrajā pusē vai jūnija sākumā, kad augi sāk intensīvi augt, tos stāda 13 – 14 cm diametra podos un galotņo, uz katra dzinuma atstājot divus lapu pārus.

Audzēšana

Liellapu hortenzijas ieteicams pārziemināt sausā, vēsā telpā, piemēram, pagrabā (optimālā temperatūra +2...+3 °C). Miera periodā laista maz – apmēram reizi divās nedēļās tā, lai neiekalstu sakņu kamols. Ja temperatūra pārsniegs +5 °C, augi tumsā sāks dzīt jaunos dzinumus un izstīdzēs līdz 1 m gari.

Janvāra sākumā gaismā un siltumā (+20 °C) ienestas hortenzijas uzzied pēc 2,5 – 3 mēnešiem (zied apmēram 1,5 – 2 mēnešus). Pārvietojot hortenzijas no vēsām telpām uzreiz +20 °C temperatūrā, tām noteikti jāpaaugstina gaisa mitrums. Jāņem vērā, ka bieža laistīšana gaisa mitruma trūkumu nenodrošinās. Gaisa mitrumu paaugstina hortenzijas intensīvi rasinot. Bagātīgi jāsamitrina arī substrāts podā tā, lai katrā laistīšanas reizē samirktu viss sakņu kamols.

Divas nedēļas pēc iepodošanas augus sāk intensīvi mēslot – līdz 20. augustam divas trīs reizes nedēļā dod, piemēram, 0,2 % pilnmēslojumu Kemira Cropcare 10-10-20 vai Vito ziedošām istabas puķēm. Sāļu koncentrācija (EC) podā nedrīkst pārsniegt 1 – 1,2.

Lai iegūtu kompaktu krūmu ar stingriem, noturīgiem dzinumiem, dārzniecībā izmanto auguma ierobežotāju cikocels 0,07 % koncentrācijā, bet, sākot ar trešo ceturto reizi, – 0,1 % koncentrācijā. Apstrādi sāk, līdzko dzinumi sasnieguši apmēram 10 – 15 cm garumu, miglo regulāri – reizi nedēļā un turpina apmēram divus mēnešus, tas ir, līdz augusta vidum. Lietojot auguma ierobežotāju, augiem papildus nepieciešams slāpekļa mēslojums (piemēram, 0,2 % kālija nitrāts reizi trijās nedēļās), jo cikocels to noēd. Slāpekļa trūkuma pazīmes: pēc vienas vai divām apstrādēm augu lapas parasti kļūst dzeltenraibas.

Pavasarī pēc salnām hortenzijas var pārstādīt lielākā traukā un nolikt daļēji noēnotā vietā (uz terases, balkona, dārzā) vai ierakt dobē, tādējādi pasargājot no straujas izžūšanas. Tām nepieciešama irdena, barības vielām bagāta augsne. Augsnes maisījums var būt arī šāds: uz kubikmetru sūnu purvu kūdras ņem 2 kg mēslojuma Kemira Cropcare 10-10-20, 4 kg dolomītmiltu, 3 kg krīta, 2 kg parastā superfosfāta superfosfātu, 1,5 kg amonija nitrāta, 1,2 kg kālija sulfāta.

Hortenzijas ir ļoti prasīgas pēc ūdens, tāpēc vasarā tās bieži laista un rasina, citādi saulainā laikā sausumā apdeg lapas. Jāuzmanās arī, lai uz ziedlapām neveidotos tā sauktais rasas apdegums. Laistīšanai neder kaļķains ūdens. Augi jālaista ar mīkstu (vislabāk – ar lietus vai kausēta sniega) ūdeni

Lai hortenzijas ziedētu nākamajā gadā, noziedējušie dzinumi ir jāapgriež, atstājot ne vairāk par četrām lapām uz katra. Galotņošanu veic līdz jūnija vidum. To nedrīkst nokavēt, citādi augi neieriesīs nākamā gada ziedaizmetņus, veidos kuplus krūmus, bet neziedēs.

Liellapu hortenzijas var turēt dārzā apmēram līdz septembra vidum. Pēc pirmajām salnām (-1 °C), kad augu lapas nokrāsojušās sarkanas, tos pārvieto uz vēsām telpām. Pakāpeniski līdz decembra vidum hortenzijas nomet lapas un pārtrauc augt. Tās ir nobriedušas jaunam pavasarim un gaida savu augšāmcelšanos.

***

1. Spraudeņus ņem no tā sauktajiem tukšajiem dzinumiem, kuriem nav aizmetušies pumpuri.

2. Sagriežot daļēji pārkoksnētu šā gada dzinumu, gatavo 4 – 5 cm garus spraudeņus. Lai neieviestos puves, griezuma vietai jābūt pēc iespējas mazākai.

3. Lai samazinātu iztvaikošanas virsmu, spraudeņiem ieteicams apgriezt lapas apmēram par trešdaļu.

***

PADOMS

Bieži vien hortenzijām uzklūp laputis. Šos kukaiņus apkaro ar deci 0,12 – 0,15 % koncentrācijā. Otrs visai bieži sastopams kaitēklis ir siltumnīcu baltblusiņa. To var ierobežot, izmantojot 0,05 % aktaru. Līdzko augiem sāk krāsoties ziedkopas, tos pārstāj miglot ar ķīmiskajiem preparātiem.

***

UZZIŅA

- Liellapu hortenzijas (Hydrangea macrophylla) galvenokārt zied uz pērnā gada dzinumiem. Uz jaunajiem pavasara dzinumiem ziedpumpuri aizmetas ļoti reti.

- Telpā novietotām ziedošām hortenzijām nedrīkst rasināt ziedus, jo saulainā vietā tie var apdegt, savukārt pārāk sausā gaisā mēdz nobrūnēt lapu maliņas.

- Hortenzijām ir īpatnējs ziedu aromāts, kas atgādina zaļas zāles smaržu. Sevišķi tas jūtams agri no rīta.

- Pārziedējušās ziedkopas var izkaltēt sausā, labi vēdināmā tumšā telpā. Tās noder floristikā.

informācija no neta

dod dieviņi ...